Ilgu laiku Pilsētas skatuve man bija pilnīgi sveša. Atskaitot kulta blices PND un Inokentijs Mārpls, kuru ierakstu pieejamību nodrošināja tornis.lv platforma. Kad internets kļuva par ikdienas parādību, iepazinos ar alternative un basement.lv saturu, kurš ļāva pastiepties pirkstgalos, lai palūkotos pāri apvāršņa malai. Lielu atspaidu deva tolaik populārā failu apmaiņas programma dc plus plus, kurā daži entuziasti dalījās retiem ierakstiem. Tas bija laiks, kad nevarēja sūdzēties par koncertu blīvumu. Saldus aktīvisti regulāri organizēja sīkus festivālus, tāpat Kuldīgas NEKACieši ik nedēļu piedāvāja noklausīties kaut ko no importa + vietējais atbalsts. Tomēr jūtama bija vienveidība. Tolaik neviens neuzdrošinājās aicināt mazpazīstamus pankus no Rīgas. Tie spēlēja savā rajonā un vārījās savā sulā iekš Depo, Saxafona, Pestīšanas Armijas un ZVĢ.
Pirmo reizi Rīcības Brīvību dzirdēju ap 2004. gadu, Saxafonā. Tovakar mēs spēlējām uz vienas skatus un dzērām to pašu ūdeņaino alu un ostījām to pašu smirdīgo atejas dvaku, kuru atceras visi. Jāatzīst, ka Rīcības Brīvības skanējums mani nesasniedza.
Pēc dažiem gadiem manos nagos nonāca Passive Voice un Rīcības Brīvības splits. Cepuri nost Passive Voice rīklei Zī, kurš šobrīd vada folkloras un seno cīņu kopu Vilkači, bet ciešamās kārtas skaņdarbi manā sirdī neiekrita. Savukārt Rīcības Brīvība kļuva par kulta grupu. Skaņdarbi Pamosties un Pārspars dārdēja vienā laidā. Vidējas kvalitātes ieraksts piešķīra skanējumam savādu klātbūtnes efektu.
Jāsaka, ka Rīcības Brīvība manā izpratnē ir latviešu Rage Against The Machine. Tikpat politiski, tikpat dusmīgi un enerģiski kā leģendārais jeņķu kvartets. Tie kuri grāmatu rokās nav turējuši, jāturas pa gabalu no šiem Rīgas puišiem. Jo padziļinātas zināšanas par Orvela un Peļēviņa daiļradi ļaus labāk izgaršot katru skaņas kaloriju ierakstā.
Pēc splita, gadu vēlāk, klajā nāk Rīcības Brīvības – Tu un Es EP. Tas ir sešu dziesmu cikls, kuru caurvij totālās kontroles paranoja un pretstatītās putnu dziesmas, to mijiedarbība klausītāju paceļ un atlaiž. Ja klausoties šo ierakstu, jūs nepieļaujat iedomu, ka latvieši kādu dienu piedzīvos tādu kontroli, kāda, piemēram, ir Nīderlandē, kur helihopteri kā milzu spāres ik mirkli lidinās virs pilsētas, vietumis sastingstot gaisā pat vairākas minūtes, ar jums viss būs labi. Rīcības Brīvība sagatavo savus sekotājus nenovēršamajam. Pienāks diena, kad jūs atbildēsiet – es nezinu, cik ir divi plus divi un tā būs pareizā atbilde.
Šīs grupas kodols nav viens cilvēks, lai gan bandas vokālists Jānis Šiliņš man norādīja, ka galvenais virzītājspēks bijis bundzinieks Stasix, to ir grūti izdalīt uz pārējo vīru fona, jo katrs no viņiem ir leģenda. Kad rīkli paver Jānis, pārņem nepārvarama sajūta iztaisnot mugurkaulu un iegāzt kādam pa rīkli. Pārmaiņus tie nav aizrīkles gārdzieni, bet gan tīra un skaļa balss, kura ir enerģijas pilna. Man vienmēr ir patikusi daudzbalsība punk mūzikā. Tā pierāda, ka grupa ir vienota, turklāt vēstījums kļūst magnetizētāks. Rīcības Brīvība šo piedevu ir lieliski izkopusi - ne par daudz, ne par maz. Tieši tik cik sāls pie zupas restorānā ar trim Michelin zvaigznēm. Rīcības Brīvība ir Cīņas Klubs. Rafinēts pankroks ar smaguma sajūtu lietošanas laikā. Gluži kā pica. Pamatne ir viena, bet piedevas pēc pašu izvēles. Uz mīklas, kuras rifus mīca Hats, pāri smērējas Šagija basa dresings.
Vēsture apliecina gadījumus, kuros puiši tiekušies spēlēt pankroku, bet rezultātā radījuši ko jaunu. Joy Division, Nirvana, Depeche Mode ir labi piemēri tam. Rīcības Brīvība nav izgudrojusi divriteni, bet citādāku braukšanas stilu gan. Tas ir pravietisks hardkorpanks, kuru iesaku klausīties no rīta pirms brokastīm – tukšā dūšā, ejot uz veikalu un smēķējot pirmo cigareti. Tukšais kuņģis un rūgtais dūms tikai pastiprinās mantru, kura atradīs brīvu un klusu mirkli jūsu domās, lai neskaitāmi atkārotos „Progress pāri visam, lai to nepiemirstam, progress pāri visam, lai to... Progress pāri visam...!”
