ALBUMU APSKATI

Soundarcade - 12 Songs of the Jackalope

FILTH 01.08.2012. 02:33

Rakstot šo apskatu nekādi nevarēju tikt skaidrībā par savām izjūtām. No vienas puses, šis noteikti ir interesantākais latviešu grupas albums, ko esmu pēdējā laikā klausījies, no otras – nepamet sajūta, ka varēja tak labāk.No vienas puses – interesanta koncepcija un izpildījums, no otras – neesmu pārliecināts vai man tas gluži iet pie sirds. Bet nu pietiks ar ievadfrāzēm – paskatīsimies par ko tad īsti dzied trušalope (jackalope) savās 12 (3 kompozīcijas acīmredzot aizlienētas no kāda cita mītiska radījuma) dziesmās.

Albumā iekļautas 15 kompozīcijas, mūzika ir ļoti kinemātiska un iztēli veicinoša – katrā ziņā pateicīga mūzika pastaigām pa rīta miglu. Visi skaņdarbi (un tas ir retums pašmāju mūzikā) rada ļoti patīkamu vienotas koncepcijas iespaidu – ievads, kāpinājums, kulminācija un nobeigums ir ne tikai katrā dziesmā, bet arī visa albuma kontekstā, viss jau būtu brīnišķīgi taču... man likās maķenīt par garu. Tieši šīs saturiskās nepārtrauktības dēļ nav iespējas pārslēgties uz mazliet citādāku skanējumu, lai neieslīgtu muzikālajā rutīnā. Arī „dzīvajam” skanējumam ir savi plusi un mīnusi – tie, kas ir redzējuši Soundarcade dzīvajā, zinās cik enerģētiskas un pārdomātas ir viņu uzstāšanās (ne velti Soundarcade pagājušā gada alternative.lv rīkotajā aptaujā ieguva labākās grupas balvu), nav brīnums, ka šo enerģētiku viņi centās pārnest arī ierakstā – šur tur ir dzirdamas nelielas nepilnības (kas gan piešķir kopējai noskaņai īpašu odziņu), sīki knifi, taču, man par nožēlu jāatzīst, ka ir saglabājusies arī „dubļainā” skaņa – tāda sajūta, ka atrodies mazā klubā, kur skaņai nav iespējas ieskrieties. Savu akmeni metīšu arī vokāla virzienā – KUR IR JAUDA? Kas ierakstu sesijas laikā iebāza Ābolu maisā? Mazāk reverba, vairāk dinamikas un viss būtu ideāli, bet nē... pietrūkst. Te gan atkal jāpiebilst, ka tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis – laikam jau esmu pieradis klišejiski no vokāla gaidīt solo instrumenta funkcijas, nevis tā saplūšanu ar ritma grupu.

Neskatoties uz to, ka man tuvākas tomēr šķiet vecās dziesmas (kā nekā ausis pieradušas tieši pie šāda SA skanējuma) – „Bloodsign”, „Song From The Movie” un „The Raini s Full of Ghosts”, paši interesantākie tomēr ir jaunākie skaņdarbi. Šeit nevar nepieminēt savdabīgos „Colloquio Con Il Vento” un „Come Home, Drunk Marines!” un skaņdarbus, kuru dēļ personīgi es čurāju asinis - „And The Presence Of Those We Love Is As A Double Life” un „November Shaman”.

Taču, kā jau minēju sākumā, neskatoties uz visiem man galvā skanošajiem „šitas nav īsti labi” un „nesaprotu kam tas vajadzīgs”, šis noteikti ir lieliski nostrādāts albums. Viens gan paliek nemainīgs – Soundarcade ir dzīvā grupa, ja gribat izjust patiesu baudu, viņi ir jāredz uz skatuves, nevis jāklausās mājās.

Izdošanas datums: 13.10.2006.