Valdzina tās reizes, kad uzliekot atskaņotājā kādu jaunu, atzīšos - arī šoreiz - ilgi gaidītu ierakstu jau pēc pirmajām pārdesmit sekundēm nākas savilkt nesapratnē pieri, tvert pēc vāciņa un vēlreiz pārlasīt, vai neesi ko sajaucis, kad skan kaut kas pilnīgi svešs, ko vēlāk atzīsti par labu esam kaut vai tikai tāpēc, ka pilnīgi atšķirīgs no visa iepriekš dzirdētā tā paša, kā arī citu ansambeļu sniegumos. Diemžēl, diemžēl. Šoreiz galīgi ne tā. Savulaik patīkami pārsteidzošā What it is to burn turpinājums izvērsies negaidīti pliekans un garlaicīgs.
Lai savu attieksmi noformulētu kaut 3 vai 4 rindkopu garumā, nācās ierakstu klausīties dažādos režīmos - no sākuma līdz beigām, vairākkārt, atsevišķas dziesmas utml. Pirmās pārdesmit Say hello to sunshine sekundes mudina uz jautājumu, kāpēc tas, kam vajadzētu būt Finch, tikpat labi var būt My Chemical Romance, Hawthorne Heights, Silverstein vai jebkura cita apvienība, pie kuras šovasar Vans tūrē tvīkst amerikāņu jaunatne. Kādreiz tik dabiskās, gaiši melanholiskās melodijas ir kļuvušas samocītas, vienveidīgas un līdzi neizdungojamas. Gandrīz stundu garais ieraksts tā arī noskan tādā viduvējā, ne iemidzinošā, ne uz dejām rosinošā tempā. Iepriekšējā albūma firmas zīmes - elektronikas un semplu - vietā nākušas gauži klišejiskas ģitāras un teju pilnīgi taisni ritmi, kā arī kaut kāda tomahawkfantomaspatonīga čukstēšan pusbalsī, kas (laikam) domātās odziņas vietā vairāk atgādina ierūgušu zapti.
Mēģinot kaut nedaudz sasmelt iepriekš izlieto žulti, gribas piezīmēt, ka personīgi muzikāli interesantākais gabals albūma liekas tas īsākais - The casket of Roderick Usher. Tāpat nozākāt galīgi negribas dziesmu lirikas, kas ieturētas jaut ierastajā depresīvi cerīgajā manierē, kur nāve un bezcerība mijas ar vārsmām par mīlestību un atsaucēm uz sev (pieņemu) tuviem cilvēkiem. Jā, protams, arī to var dzirdēt teju uz visām Vans skatuvēm, bet jāatzīst, ka šiem tas pagaidām kaut kā neskan tik truli. No otras puses - cik ilgi vēl?
Ir žēl, kad grupa sāk atražot pati sevi. Vēl vairāk žēl ir, kad grupa sāk atražot citu spēlēto. Taču nesapratne un dīvains niknums pārņem, kad grupa sāk atražot to, ko iegājies apzīmēt ar mistisko "žanrs". Šajā gadījumā būtu bijis pilnīgi pietiekoši, ja Finch būtu darījuši pirmo.
Izdošanas datums: 06.06.2005.
Izdevējs: Drive-Thru
Tracklist
- Insomniatic Meat
- Revelation Song
- Brother Bleed Brother
- A Piece Of Mind
- Ink
- Fireflies
- Hopeless Host
- Reduced To Teeth
- A Man Alone
- Miro
- Ravenous
- Bitemarks and Bloodstains
- The Casket of Roderic Usher
- Dreams of Psilocybin
- Gak 2
