Ir rīti, kurus mums nav un nebūs aizmirst lemts. Oļģerta Krodera pirmā bērnības atmiņa ir fragments no ainas, kā viņa tēvs pār pleciem pārliek bikšturu lences. Tātad nav jānotiek kaut kam tādam, lai aina prātā iegravētos ar neizdzēšamu tintes slāni. Iemesls, kāpēc es atceros 2009. gada 15. augusta rītu ir sekojošs – pamodos teltī ar sāpošu galvu un sliktu dūšu (kas tolaik nebija nekas īpašs), bet brīdī, kad pabāzis galvu, atvērtajās telts durvīs aizsmēķēju cigareti, izdzirdu pravietisku izsaucienu – pasaules valdnieks ir smaidošs klitors. Mazums cilvēki no rītiem dzird dīvainības? Kāds mans draugs smagākā rīta cēlienā, braucot sestajā tramvajā no večiņas dzirdējis klusi izčukstam – seši, seši, seši.
Uzpildījies ar viskiju, devos pie skatuves, kuras pakājē neskaitot mani atradās vēl nepilns ducis ļaužu. Es aizsmēķēju jaunu cigareti, noriju malku viskija un ņēmos tricināt savu miesu pie līdz šim nedzirdētas un neredzētas apvienības. Kā vēlāk izrādījās grupa ir izvēlējusies atmiņai nedraudzīgu, bet muzikālajam žanram atbilstošu nosaukumu – Dehydrated Goat.
Gadu vēlāk latviešu grind banda izdeva pilnmetrāžas ripuli ar nosaukumu Genocide against the brain cells, Krievijas leibla Coyote Records paspārnē. Un kurš gan varētu būt vēl piemērotāks par trīspadsmito gadu nelabā cildinošam ieraksta apskatam?
Tie, kuri redzējuši latviešu kinoklasiku Es mīlu Jūsu meitu, iespējams, atminas ainu, kurā Aldis Kalniņš žaketes piedurkni pārvilcis pār cirvja kātu, imitējot senlatviešu kiborgu, uzbrūk savai ģimenei, kliedzot – Tu esi karāāā! Un jūs suņi... es jums zarnas izlaidīšu. Ar šādām asociācijām izskan albuma intro.
Pirmais gabals, kurš liek manai pēdai cilāties ir Goodbye, my Poo... Atgādina vecos, labos breakcore laikus, kad visi rija deksofānu, uzdzerot Hektoru un lēkāja apkārt kloķiem, grozot tos un radot aritmisku sitienu jūkli. Sekojot strēķim apgraizītu āžu rotaļu par impotenci un kastrāciju, klausītājs nonāks Goat Wars varā,kurā savas orālās dotības demonstrē Reinis Pētersons. Mani ļoti uzrunā šie tīrie rīkles blējieni, kuri dehidrētā āža gadījumā aprobežojas ar Ai, Ō, Ā īsskaņām. Tāpēc īpaši prātā no uzstāšanās devītā gada Sutas Balsī palicis gabals Portable Anus, kurš tolaik mani dziļi aizkustināja.
Noklausoties tikai albumu un nedzirdot šo grupu dzīvajā, varētu rasties nepilnīgs priekšstats. Manā portatīvajā atskaņotājā šim albumam vietas neatrastos. Pirmkārt, tas ir pārāk vienmuļš, otrkārt, pārāk izstiepts un treškārt – pietrūkst humora, kurš ir neatņemams grindcore elements.
Lai gan dehidrētie āži kapā graindu, tam caurvijas jūtama nāves metāla pēcgarša. Lai izprastu, nianses ir jādodas studēt kādā aizkapa akadēmijā, jo līdz mūsdienām ir attīstījušās tik daudz grind formas, ka nelabi metas par to visu domājot. Vieni par pamatu ņem death metal, citi crust, citi hardcore, vēl kāds izdomā piejaukt powerviolenc vai d-beat tradīcijas, kā rezultātā sanāk tāda skābputra, ka recepti pats velns nepratīs nodiktēt. Tomēr balstoties uz teorētisko literatūru jāsecina, ka šie puikas močī goregrind virzienā. Tāpēc mazliet pamainot ceļavēju, mainītos vienmuļās subžanra iespējas.
Albuma kopējais garums ir 45:22 minūtes. Kāds labs draugs man jautāja – viņi ir igauņi vai arī albumā ir astoņdesmit gabali?
Ar humora izjūtu šiem vīriem viss ir kārtībā. Kad pirmo reizi viņus dzirdēju, pie sevis nodomāju – tie ir manējie džeki. Ņirgājās par klausītājiem, ietamborē jautrus umpapā, uzsit ska, pajāj ar kardānu, bet pats galvenais – dziesmas nosaukums izsaka vairāk nekā pati dziesma – The altar of impotence, Raped on the dance floor, Lesbian nudist beach un tādā garā. Tomēr prasās vairāk provokāciju. Piemēram, skiti no latviešu politiķu runām vai vecām latviešu filmām (tur ir ne mazums pērļu), vai pēkšņi divu sekunžu gari hc izlēcieni. Trūkst nianses. Laikam jau tradicionāli esmu pasācis salīdzināt mūziku ar pavārmākslu, bet neviens gardēdis ar acīm nav paēdis no vārītu kartupeļu kaudzes. Pievienojot dekorācijas, situācija var mainīties.
Noslēgumā gribu piebilst, ka lepojos ar Latvijas grainda tradīcijām. Un līmenis, kādā šī, nebūt tehniski triviālā mūzika tiek izpildīta, ir augsts. Noklausieties šo albumu, lai pārliecinātos, ka nekļūdos, bet centieties dzirdēt Dehydrated Goat dzīvajā blējienā – tas būs nesalīdzināmi vērtīgāks ieguvums.
