90. gadu sākumā Valmierā ieradās Austrālijas latviete Māra Priedkalns, kopā ar vīru Saimonu Bačeru (Simon Butcher), kuri septiņu šeit pavadīto gadu laikā, deva nenovērtējamu ieguldījumu andergraunda kultūras attīstībā, gan daloties ar informāciju, mācot jauniešiem angļu valodu, veidojot iknedēļas nekomerciālās mūzikas radioraidījumus vietējā radio Imanta (Saimonam bija raidījums par punk/hc, Mārai par pasaules mūziku), ļaujot grupām mēģināt savas mājas pagrabā, gan arī rīkojot koncertus savā pagalmā. Viņi izdeva plati Peasants with Pitchforks - Baltijas punk/hc izlasi, ar ko aizsākās Saimona Bačera ierakstu kompānijas The Beard Is Weird darbs. Šobrīd Saimons dzīvo Dienvidaustrālijā, bet ir izdevis vēl vairākus Latvijas grupu ierakstus. Saimonam bija kontakti visā pasaulē - pateicoties viņam jau 90. gadu pirmajā pusē vairākas ārzemju grupas atbrauca uz Latviju, piemēram, braucot tūrē uz Somiju nevis caur Zviedriju, bet gan Baltiju.
Pirms pieciem gadiem, rakstot bakalaura darbu, kurš ir pamatā šai rakstu sērijai par LV andergraunda deviņdesmitajiem, saskāros ar problēmu, ka vienīgais informācijas ieguves avots par Valmieras scēnu ir cilvēku aptaujāšana, bet tobrīd neviens no aptaujātajiem nebija noskaņots uz runāšanu. Bieži nācās dzirdēt atrunas, ka par to neesot nepieciešamības runāt. Cik nu gadījies aprunāties ar tiem pašiem cilvēkiem pēdējā laikā, liekas, ka situācija un attieksme ir mazliet mainījusies. Tāpēc būtu lieliski, ja kāds, kuram ir laiks un entuziasms uzrakstītu par Valmieras skatuvi garāku un izsmeļošāku rakstu - Valmieras andergraunds to noteikti ir pelnījis.
Valmieras andergraunda skatuvei, atšķirībā no Rīgas (Tornis) un Kuldīgas (NeKAC) nebija viena spēcīga centra, organizācijas vai viena idejiska līdera (kā, piemēram, Jānis Reinsons Smiltenē), it īpaši pēc tam kad Saimons Bačers pameta Latviju. Par nosacītu centru var dēvēt Ģirta Laumaņa jeb Lomika (saruna ar viņu par notikumiem Valmieras skatuvē 2004. gadā redzama jau minētajā raidījumā Cietā Serde #4), mājas garāžā izveidoto skaņu ierakstu studiju HoDiLa Rec, kura turpina darbu joprojām. Tajā ierakstās andergraunda grupas no visas Latvijas, un ne tikai. HoDiLa Rec. sevi pozicionē kā DIY kultūras pārstāvjus, jo viss tiek darīts un gādāts pašu spēkiem.
Ievērojamākās no Valmieras nākušās grupas ir Non Skid, Hope Dies Last, Šausmīgie Rūķīši (tajā dalību ņēma arī Saimons), Dihlofooz, GhettoZloba, ТИХИЙ ДАУН, НЕ.ЛЮДИ kā arī citas.
Par dažām Valmieras grupām informācija apkopota projekta Opijs tautai ietvaros
Salaspils Latvijas krievu andergraunda scēna
Salaspils Latvijas krievuandergraunda scēna ir pieminēšanas vērta, jo tā bija ļoti ideoloģiski spēcīga. Viss centrējās ap Juriju Konradi jeb Koņu, kurš darbojās vairākās punk/hc grupās un izdeva zīnu Bezumec - kurš kā liecina neoficiāla informācija vēlāk kļuva par etalonu punk/hc zīnu veidotājiem Krievijā un bija pirmais punk/hc zīns krievu valodā vispār. Diemžēl 90.to gadu beigās viss apsīka un par šo skatuvi ir pieejams pavisam nedaudz informācijas. Šo to var atrast un palasīt jau minētajā projektā Opijs tautai.
Pie Salaspils grupām daļēji var pieskaitīt arī apvienību 33-х ЛЕТНИЙ ПОДОНОК, kas bija viena no labākajām Latvijas punk/hc grupām. Radusies 1993. gadā uz grupas КОНЕЦ КАПИТАЛИЗМА drupām, viens no tās dibinātājiem ir jau minētais Koņs. Sākumā grupa mēģināja Salaspilī, bet vēlāk pārcēlās uz kāda Imantas bērnudārza pagrabu, kur bija mitrs un visu laiku sita ar strāvu. Vienu brīdi grupai radās ideja pārcelties uz Holandi un dzīvot skvotos, bet beigās aizbrauca tikai Koņs un basists Tolstijs. Bundziniekam bija problēmas ar alkoholu un savākšanos. Grupa Holandē pat atsāka darbību, kopā ar kādu holandiešu bundzinieku. Bija pat sarunāta uzstāšanās, kura tomēr nenotika, jo Koņu, braucot ar velosipēdu, notrieca mašīna, atbrauca policija un viņu deportēja atpakaļ uz Latviju – vīzas, viņam, protams, nebija.
Grupas dziesmu Копы любят свою работу vairākkārt koverējušas citas Latviešu grupas, piemēram, V3V.
(rakstā izmantota informācija no opijtautai.lv)
https://www.facebook.com/jurijs.konradi