Pie ieejas viss noritēja gandrīz gludi, un, pēc nelielu pārpratumu atrisināšanas, es biju iekšā. Pie ieejas vīri piekodināja – līdz vienpadsmitiem ārā savu degunu nebāzt. To saka katram. Kāpēc šāda kārtība? Dēļ nevēlēšanās ieviest aproču vai zīmogu kārtību? Vai arī tie trīs simti atnācēju nodeldēs trepes, skraidot šurpu turpu? Klubā gaisa nav, un ar laiku tā paliek arvien mazāk. Kamēr laukā klausījos psihodēlisko pasaku teicējos, uz skatuves jau kāpuši pirmie iesildītāji. Afišā šie puiši nebija minēti, jo pieteikušies spēlēt pēdējā brīdī. Kā noskaidroju, zēni ir no Itālijas un atspēlē diezgan vienveidīgu jaunās skolas hardcore. Fonam der, bet vai viņiem atradīsies tik daudz piekritēju, lai pēc tūres sev teiktu: „Veči, mums ir jāturpina maukt, jo cilvēkiem patīk tas, ko mēs darām,” šaubos. Vēlāk Converge uzstāšanās karstumā manīju šos karstasinīgos Itālijas donžuānus tvarstot latviešu mazgadīgās, mācot tām itāliešu valodu. Jūs jau zināt, ko svešas tautas pirmo parasti iemāca vieni otrai...
Pēc pauzes uz skatuves kāpa somu grindcore smagsvari Rotten Sound. Vīri ar pareizo attieksmi un divdesmit gadus krātu pieredzi. Tobrīd kaut kur publikā dzirdēju baumas, ka puišiem ir liela kāre uz grādīgajiem. Kāds tur brīnums? Viņi taču ir somi, johaidī. Turklāt šīs baumas viņi godam apliecināja. Grupas vokāls Keijo Nīnimā ātrā tempā savā rīklē pazudina baltvīna pudeli, ko pamīšus jauc ar ūdeni. Sākoties grupas uznācienam, gaisa paliek arvien mazāk, turklāt to nomāc taurīna aromāts. Un arī man sāk šķist, ka iedarbojas inhalētais ar enerģijas dzēriena smārdu piesūcinātais gaiss, jo krūtis dauzās gluži kā pie pārslodzes. Tas ir kardāns, kura pedāļus min Sami Latva, tikpat enerģiski kā riteņbraucējs Fabians Kančelara pirms finiša līnijas, kārtējo reizi atstājot savu sāncensi iepakaļ. Te arī manuprāt slēpjas tā grindcore sāls. Tehniska precizitāte, agresija kvadrātā un pārliecība. Bez šiem elementiem gala rezultāts tiešām var atgādināt sapuvušu troksni.
Lai gan Rotten Sound vokāls vairākkārt publiku aicina tuvāk skatuvei, tā pasper vien pusi soļa. Arī burvju mājiens ar gaisā uzzīmētu riņķa līniju neiekustina tautiešus. Tikai dažbrīd niecīga saujiņa izsalkušo metās circle pit virpulī, lai attaisnotu aģentūras vārdu, kura uzņēmusies šī pasākuma organizēšanu. Visu uzstāšanās laiku pelnīto atsaucību puiši neguva. Savādi, jo laukā, tērzējot ar cilvēkiem, vairākkārt dzirdēju slavas vārdus, kas veltīti somu talanta spožumam. No otras puses – cik mums Latvijā to grindcore fanu ir? Vienu es pazīstu pilnīgi noteikti. Arī viņu šovakar sastapu iereibušo klausītāju rindās. Kādā pauzē starp Rotten Sound uzstāšanos viņš manā ausī iebļāva: „Vai zini, kas man patika armijā? Tas, ka automāts KSP 58 atgādina kardānu!” Arī manas asociācijas izrādījās līdzīgas. Es nepārzinu militārā arsenāla skaņas, bet manā acu priekšā stāvēja masīvs, pārvietojams lielgabals, kurš pēc Sami Latvas pavēles nodeva pa klausītāju ausīm nepilnas stundas garumā. Ceru, ka Polijas publika šovakar Rotten Sound būs gaidījusi vairāk, izdzēruši vairāk un gavilēs skaļāk, jo nepietiek vien ar pozitīvu preses relīzi – spēks nāk no publikas.
Pēc Converge uzstāšanās ļaudis pie kluba ieejas pulcējās bariņos, kampjot svaigā gaisa kumosus un daloties iespaidos. Mani sasniedza kāda apmeklētāja skaļās domas: „Kur viņi rauj enerģiju?,” brīnījās puisis. Atbilde nav mīkla. Enerģiju Converge rauj no publikas, ko tā labprātīgi grupai sniedz. Varbūt ne gluži labprātīgi, jo visas maģijas pamatā ir kāds triks. Burvju mājiens Jākoba Bannona izpildījumā. Divdesmit trīs gadus krātā pieredze dzirdama ne vien perfekti darinātajās nošu virtenēs, bet redzama arī acīm, kad ar vienu rokas mājienu publika auro, uz nākamo tā drudžaini aplaudē, bet vēl uz vienas Bannona provokācijas tā sastings, gluži kā filmas kadrs vecajās vhs kasetēs. Publika darīs tikai to, ko vēlēsies cilvēks ar pulti. Tā ir visa panākuma atslēga, prasme strādāt ar masām, vadīt tās, saprast, ko tā vēlas.
Visai dāsni dzīvsudraba pildītais vokāls dalās ar mikrofonu, ļaujot publikai iebļaut. Arī šeit ir viens āķis. Viņš nekad nesniedz mikrofonu auditorijai, nepārliecinādamies, ka tieši tobrīd savu darbu pildīs viens no bekvokāliem. Tā ir spīdoša taktika. Nekas nenoies greizi. Viens garš AGHGHGHA saplūdīs ar basista vai ģitārista izkliegto tekstu, jo kāda var būt garantija, ka mazajā Latvijā kāds pilsonis X zinās visus amerikāņu titānu dziesmu vārdus? Secinājums ir viens – nav sūdīgu grupu, ir tikai sūdīgi masu psihologi.
Jāpiekrīt dzirdētajam. „Melnā piektdiena nav paradīze zemes virsū”, bet ar katru nākamo grupu skaņa kļūst labāka. Nezinu vai tas ir līdzpaņemto skaņotāju nopelns, vai kas cits, taču, kāpjot uz skatuves, Converge, kluba aparatūra ir sasniegusi griestus. Ja no Rotten Sound man ausīs joprojām sīc china, tad šeit skaņu spektrs izlīdzinās.
Pie vakara vaininiekiem publika manāmi sabiezējusi. Izrādās, Converge var lepoties ar kuplu fanu pūli. Vai arī pie vainas ir visu valdzinošais mediju pirksts, kas amīšu punkerus ar metāliskām fantāzijām ļaudīm pasniedza kā novatoriskākos un šobrīd visvairāk atzītākos alternatīvās skatuves virskārtā. Lai kā būtu, patētiskās slavas dziesmas grupa ir pelnījusi. Converge nesamierinās ar mūzikas kritiķu iestīpoto rāmīti mathcore. Viņi šķērso visas robežas sākot no triviālas punk kačkas līdz teju neatšifrējamiem metāla jūkļiem. Lai nebūtu jātērē papīrs, kāpēc gan visu nesaukt par džezu, jo tieši tādā līmenī ir ierindojami šie metālpsihi.
No pirmajiem akordiem grupas līderis Jākobs Bannons demonstrē nerimstošu kustību, ko, jau tuvojoties koncerta izskaņai, uz mirkli iesaldē vietējais fans, uzlecot uz skatuves. Apgājis Bannonu, tas atkal ienirst pūlī, un nebeidzamās pārvietošanās, ko pavada atšifrējami žestu mudžekļi Bonnanam, turpinās. Emocionāls priekšnesums šī vārda nesamaitātajā nozīmē. Ticu, ļaudīm, kuriem šis koncerts nozīmēja daudz, lika sacelties ne vien spalvām uz skausta.
Atzīšos, es noticēju Converge iestudējumam un teju griezu muguru, kad grupa pirmo reizi nolika stroķus un iesoļoja aizkulisēs. Tomēr pēc nepilnas minūtes uzmundrinošās mantras We want more, psihie tehniķi atgriežas, lai nospēlētu vēl divas dziesmas. Aizkustinoša ir pēdējā kompozīcija, kurā dažas rindas iebļauj vietējais, aktīvais fans, kurš vairākkārt redzēts uz skatuves vakara gaitā.
Mājupceļš šķita kluss kā rāms meža ezers. Šis koncerts lai kalpo kā atgādinājums - paķert ausu aizbāžņus nākamajā reizē. Vai Jums nešķiet, ka latviešu publika mazās telpās labprātāk pieņem vietējās grupas un neizrāda simpātijas aizrobežu mūziķiem, bet lielo skatuvju priekšā mēs rīkojamies pretēji?
Foto © easyget.lv, Vladislavs Punculs
