Pirmo Blastfest apskata daļu lasi ŠEIT.
Te nu jāmet pamatīgs norvēģu klintsbluķis organizatoru dārziņā, jo, kā izrādās, šī pati problēma bijusi arī pirmajā festivāla gadā. Tātad, to nevar saukt par pirmās reizes pieredzes trūkumu un nepārdomātu rīcību, bet gan par plānveida politiku – pārdot maksimāli daudz biļešu, nerēķinoties ar to cik un vai kurš ko redzēs. Organizatoru pēcākās atrunas, ka zāles kapacitāte nekad neesot bijusi noslēpums, neiztur kritiku. Tie, kuri iepriekš nav bijuši „USF” (un tādu bija daudz, arī cilvēki, kas uz festu braukuši, piemēram, no ASV un Baltkrievijas), diezin vai pirms tam detalizēti iepazinās ar to kāds ir zāļu plānojums un jau laicīgi izzināja publikas uzvedību. Es pieļauju, ka daudzi pat nedomāja par to cik daudz biļešu ir pārdots un cik no šiem cilvēkiem pretendēs uz iekļūšanu mazajā zālē, kā arī „Garage”. Tāpat šī taisnošanās ir pretrunā ar festa lapā, oficiālajā organizatoru- apmeklētāju atbilžu un jautājumu pingpongā rakstītajam, ka būs iespējams redzēt visas grupas. To realizēt nebija iespējams.
Šogad biļetes bija pārdotas krietni vairāk, attiecīgi potenciālo kandidātu skaits uz šīs zāles un „Garage” iekarošanu bija ļoti liels. Te jāierēķina arī diezgan prāvais skaits citu insaideru – to grupu dalībnieki, kuri jau nospēlējuši, tie, kuri vēl spēlēs etc. citu personu, kas arī itin labprāt uzmeta skatu tam, kas notika uz skatuvēm, tāpēc kopējais skatītāju skaits bija vēl lielāks.
Skarbā realitāte: grupas bija saliktas blīvi un mazās/lielās zāles uzstāšanās laikus šķīra aptuveni 10 minūtes. Tas nozīmēja: ja gribi redzēt mazajā zālē notiekošo, labākajā gadījumā redzi pusi no tās grupas koncerta, kas notiek lielajā zālē. Tad mudīgi skrien meklēt rindu, stājies galā un kūko tur pusstundu, cerot, ka esi ieradies laicīgi un priekšā stāvošajiem neuzradīsies pārāk daudz draugu un paziņu, padarot tevi par 366 pēc skaita un atstājot aiz durvīm.
Ieteikums stāties rindā laicīgi arī ir diezgan neveikls, jo, pat ja atmetam vēlmi redzēt arī lielās zāles grupas, tas nekādi nepalīdz tiem atlikušajiem 666 cilvēkiem, kuri arī ir potenciālie „Studio” zāles vai „Garage” skatītāji. Kad uzzināju par šo sistēmu, tā mani ne pa jokam nokaitināja. Šķita kaut kā neierasti un ne visai gudri par savu naudu stāvēt rindā, lai VARBŪT redzētu to ko vēlos. Šis fakts krietni iedragāja labo iespaidu.
Nākamgad organizatori sola risināt šo problēmu un es ar lielu interesi sekošu informācijai kā tieši viņi to grasās realizēt, bet, manuprāt, to vajadzēja darīt jau pirms šī festivāla. Mazāks skaits grupu nozīmētu arī ne tik daudz pārdotu biļešu, taču noteikti garantētu vairāk apmierinātu skatītāju, kuriem tiktu nodrošināts jau iegādātais produkts. Pieņemu, ka daļai apmeklētāju grupu redzēšana nebija galvenā un vienīgā prioritāte, tomēr domāju, ka nozīmīgs daudzums pircēju biļeti iegādājās tieši muzikālā piedāvājuma dēļ, nevis tikai lai iedzertu alu vai patusētos ar draugiem, jo diezin vai šim nolūkam viņi būtu mērojuši tik tālu ceļu uz Norvēģiju.
Piektdiena “Garage” muzikāli iesākās ar apokaliptiski roķīgajiem zviedriem Alfahanne, turpinājās ar melnajiem norvēģiem Sarkom, veda cauri vācu ekstrēmistiem Endstille un finišēja ar vēl vieniem norvēģiem, slaveno Eirovīzijas extreme metal grupu Keep of Kalessin.
Grupa bija redzēta krietni pasen, tepat vietējā smagās kultūras namā „Melnā Piektdiena”, (arī) tāpēc viņu uzstāšanos gaidīju ar zināmu entuziasmu. Vieglu uzacu saraukšanu izraisīja fakts, ka viņi spēlē „Garage” plkst. 15.20, kas šķita mazliet jocīgs laiks tādai zvaigžņotai grupai. Varbūt tā bija Bergenas true blackeru atriebība tronheimiešiem, jo viņi bija atļāvušies piedalīties Eirovīzijā, tādējādi apgānot blacku? Protams, tās ir tikai manas spekulācijas. Kādam taču ir jāspēlē arī piektdienas pēcpusdienā un kamdēļ gan tie nevarētu būt Keep’i? Varēja. Un viņi, lai arī tagad trijatā, noblieza labi un sirsnīgi.
Pilnīgi bija prieks nolūkoties. Ievērtējiet svaigi iznākušo albumu.
„USF” ierados uz somu blackeriem Baptism un es pat tiku Studio zālē, jo laikam lielākā daļa publikas vēl kaut kur uzpildīja sevi ar stiprajām dzirām, atzīmējot piektdienas vakara = lielā plosta pienākšanu. Somi bija drausmīgi labi. Ar savu sātanisko vārsmu un tumšā melanholisma caurausto black metālu, nedarot neko ekstra unikālu, Baptism acīmredzot trāpījās īstajā brīdī, lai es to varētu izbaudīt līdz pat savas melnās dvēseles ēnainākajiem nostūriem.
Saglabājot kontrasta metodi, kurā no jūsmības slīgstu pesimismā, nākamā apceramā grupa būs arī vieni no sendienu mīluļiem – UK doom/death karaļi Paradise Lost. Redzēti jau pāris reizes dažādos laikos un atšķirīgās vietās. Taču te, ar nožēlu jāatzīmē, ka sākas pity the sadness. Lai kā man patiktu lielākā daļa viņu radītās mūzikas, šī live man sagādāja vilšanos. Paradise Lost spēlēja stundu garu programmu, lielā mērā sastāvošu no zelta hitiem, kas ir bijusi diezgan nozīmīga manas dzīves muzikālā pavadījuma daļa. Droši vien tieši tāpēc bija īpaši rūgti skatīties cik ļoti viņiem pašiem šīs dziesmas piegriezušās. It īpaši tas bija vērojams Holmsa izpildījumā un, ja tā var teikt, attieksmē pret dziesmām. Ja es būtu dziesma, es pavisam noteikti negribētu, lai mani tā izpilda, vēl jo vairāk – kāds, kurš reiz mani ir radījis. Tas bija nepatīkami un, viņiem spēlējot veco hitu „Last Time”, es zināju, ka šī būs pēdējā reize, kad skatos viņu uzstāšanos.
Pēc zudušās paradīzes, austrālieši (non-profit organisation dedicated to the dispersal of ideas of lycanthropy, nihilism and minimalism) Destroyer 666 mazajā zālē nāca kā atpestīšana. Lai arī varbūt maķenīt mazāk sprigani un jaudīgi nekā pirmajā reizē, kad redzēju viņus Kilkim Žaibu festivālā, viņi tomēr patīkami uzmundrināja.
Festa noslēdzošās dienas muzikālais intro bija ne visai dzīvi apliecinošs. Somi CRIB 45, kuru radīto mūziku kāds tēmas pazinējs raksturojis kā “soundtrack to your suicide”, pirmo reizi dzīvā versijā tika ievērtēti pavisam nesen, februāra sākumā, kad spēlēja Vecrīgas klubā “Depo”.
„Garage” agrā pusdienlaika stundā bija tumša un patukša, gaisā varēja teju sataustīt iepriekšējo dienu / nakšu un varbūt pat gadu atstātās enerģijas izdales produktus. Zāle vēl atpūtās. Turpat bija arī somi, kuri, mazā lokā sastājušies, sarunājās un mazliet satraukti gaidīja brīdi, kad būs jāķeras pie stroķiem. Un tad jau viņi bija pāris soļus tālāk, katrs savā vietā uz skatuves un smadzeņu preparēšana Pagrabā Nr.2. varēja sākties. Anestēzija nebija iekļauta cenā. Arī publika bija nolēmusi novilkt pidžamas un pamest gultu mierpilno atmosfēru un pārbaudīt savas psihes stabilitāti. CRIB 45 ir brutāli laba grupa, kas ir jāredz un jādzird. Tās emocionālajā ziņā, visticamāk, nebūs visjautrākās un laimīgākās minūtes jūsu dzīvē, bet, jā – ļoti iesaku.
Otrā grupa sestdienas agrajā pēcpusdienā bija angļu funeral doom pamatlicēji, grupa Esoteric. Viņu dziesmas ir lēnas un garas. Tāda pat ir viņu sagatavošanās uzstāties – lēna un gara. Taču tas brīdis pienāca un ceturtā Esoteric live gada laikā varēja sākt iznīcināt tās manu nervu šūnas, ko somi savā žēlsirdībā (vai laika trūkuma dēļ) vēl bija atstājuši. Viņi sāka ar „Circle”. To, cik daudz no sava repertuāra var pagūt nospēlēt grupa, kuras vidējais dziesmu garums ir 12-16 minūtes, ja tai ir atvēlētas 35 minūtes uzstāšanās laika, varat parēķināt paši. Viņi spēlēja mazliet ilgāk, jo, laimīgā kārtā, festa galvenais orgs Ingve nebija laicīgi nopircis lidmašīnas biļetes nākamajai paredzētajai čehu grupai, tāpēc viņiem šī gada uzstāšanās gāja secen. Paldies, Ingve. Kad satiksimies, sabučošu.
Esoteric līderis Gregs intervijās ne reizi vien ir teicis, ka mūzikas radīšana ir labs veids kā tikt galā ar destruktīvām emocijām un tādējādi viņš sasniedz sava veida prāta līdzsvaru. No savas – klausītāja – puses piebildīšu, ka Esoteric ir grupa, ko saulainā omā negribēsies, bet bīstamos garīgos robežstāvokļos klausīties nedrīkst. Ja kāds nav dzirdējis, riskējiet uz savu atbildību.
Biju domājusi, ka ar savu saistošo un blīvo piedāvājumu, fests kādā brīdī notrulinās uztveri, bet nekas tāds nenotika. Dienām ejot, iekšas kļuva tikai arvien atvērtākas, bet prāts kļuva izteikti selektīvs un kategoriski atteicās uzņemt sevī katrā konkrētā brīdī nepiemēroto, pilnībā ignorējot to cik lieliem burtiem šis vārds bija rakstīts afišā etc. un nekalkulējot kad un vai šo grupu vēl gadīsies redzēt. Un šajā gadījumā es sliecos piekrist savam prātam , ja tas, kas tiek piedāvāts, der, tas taps skaidrs ļoti ātri un nav vērts sevi pierunāt domāt citādi. Šī ir atziņa ko vērts iegaumēt.
Sestdienas vakarā mana gaidītākā grupa bija Satyricon. Arī ar šiem norvēģiem manā dzīvē ir bijis kāds kopējs muzikāls ceļa gabals ejams. Tiesa, viņi nekad nav bijuši manā “dievu” panteonā, varbūt tāpēc līdz šim dabā nebija redzēti. Atkal jāsaka, ka arī Satyricon uz skatuves nerādīja neko ekstravaganti mežonīgu, taču to, ko viņi darīja, paveica baudāmi, vizuāli tīkami un atmiņā paliekoši. Bija uzmundrinoši dzirdēt vecos hitus Du Som Hater Gud, Mother North un, mazliet uzjautrinoši, vērot kā Satīrs diriģē publiku, meistarīgi vedot cauri grupas daiļrades elles deviņiem laiku lokiem.
Spēcīgs frontmens un vizuālais centrs ir ļoti nozīmīgs atribūts, ja esi festā un skaties jau n-to grupu dažu dienu laikā. Satyricon bija labi hedlaineri un es noteikti viņus gribēšu redzēt vēl vismaz pāris reizes.
Festivāls noslēdzās uz augstas nots, lai arī agrās pēcpusdienas minors joprojām spēcīgi dominēja manā apziņā, liekot domāt par to, kur paliek mūziķu uz skatuves izgrūstā enerģija, izkliegtās emocijas un izspļautā tumsa un vai mans iekšējais uztvērējs lāgu lāgiem nestrādā ar pārāk lielu destruktīvo jaudu, vērstu pret mani pašu.
Svētdien visu pilsētu pieskandēja baznīcu zvanu skaņas, sniga, spīdēja apdullinoši spoža saule un es no jauna aptvēru cik ļoti man patīk Bergena.
Kopsavilkums: atziņas un ieteikumi.
Šī bija mana pirmā festivālu pieredze Norvēģijā un es ar muzikālu askētismu un minimālismu nesirgu; blieziens bija spēcīgs.
Ar ko BLASTFEST’s bija un ir īpašs? Tas ir ļoti norvēģisks. Apkārtējās dekorācijas, kalni un fjordi visam piedod jaunu dimensiju, ko sazin vai varēs sajust un izbaudīt citviet. Arī blekmetāls Norvēģijā pavisam noteikti skan citādi nekā jebkur citur pasaulē. Protams, Norvēģija ir dārga valsts. Taču es uzskatu – ja ir vēlme, tad, uzmanīgi izvērtējot prioritātes, šādu ceļojumu un festivālu var un ir vērts atļauties. Es esmu tam dzīvs apliecinājums.
Kā ietaupīt?
Lidot ar lidsabiedrību Wizzair. Pērkot biļetes savlaicīgi, tās tiešām ir lētas.
Pārtiku un stipros dzērienus ņemt līdz – čekojamā bagāža atmaksāsies jau pirmajā vizītes dienā. Vēl viens lielisks veids kā ietaupīt fantastiskas naudas summas, ir nelietot alkoholu koncerta norises vietā.
Par mītnes vietu izvēlēties, piemēram, City Apartment viesnīcu, kas atrodas virs kluba “Garage”, tā ir salīdzinoši lētāka, virtuvē iespējams pagatavot savu iecienīto auzu pārslu putru etc. Un, nebankrotējot, izbaudīt katru tās karoti. Nākamgad gan festa gigi “Garage” pagrabā vairs nenotiks, bet vietai tāpat ir daudz plusu, arī USF un koncerti ir pavisam netālu. Sabiedriskāka rakstura personas var izvēlēties kādu hosteli, kas dzīvošanas izdevumus vēl vairāk reducēs uz bankas kontam draudzīgākām izmaksām.
Nākošā gada festivāls tiek organizēts pilnās burās, izziņota virkne grupu un figurē informācija, ka biļetes jau tiek itin smuki pirktas. Ko mēs varam secināt?
Secinājumu daļu atstāšu jūsu ziņā.
Neapšaubāmi - BLASTFEST’s ir pasākums cilvēkiem kuriem patīk divas lietas: Norvēģija un metāls.
Jaunākās aktivitātes:
https://www.facebook.com/blastfestival
http://blastfest.no/
