Svētdien, 20. februārī klubā "Nabaklab" notikušajā diskusijā tika nolemts - Latvijā nepieciešama rokmūzikas revolūcija - jādibina asociācija, jāveido jauns uz rokmūziku tendēts interneta žurnāls, kur tiktu publicētas relīzes, intervijas, recenzijas, jāsavāc līdzīgi domājoši cilvēki, kas iesniegtu projektus fondos un censtos dabūt atbalstu arī tiem mūzikas žanriem, kas netiek pienācīgi novērtēti no valsts puses. Ideja pati par sevi ir apsveicama un atbalstāma. Piekrītu sarunā paustajai domai, ka attieksme no LIAA un VKKF ne vienmēr ir pretīmnākoša. Līdz Somijai mums vēl tālu.
Pat neskatoties uz to, ka diskusijas un idejas iniciators, “muzikants” un “rokmūziķis”, pats sevi neuzskata par rokmūzikas mērķauditoriju, novērtēju ieceri rīkoties, lai situāciju mainītu. Latvijas rokmūzikas skatuvē ir savas problēmas (pārsvarā pašu mūziķu attieksmē, skat. iepriekšējo teikumu), un ir labi, ka ir cilvēki, kas kaut ko cenšas darīt un pulcēt ap sevi citus, bet ir viena konkrēta lieta, kas man neliek mieru. Visas sarunas laikā, vai vismaz līdz brīdim, kad pārtrūka interneta tiešraide, netika pieminēta...mūzika.
Kas kopīgs Donam, Prāta vētrai, Pienvedēja piedzīvojumiem, Gustavo, Dzelzs vilkam, Carnival Youth, arī Židrūnam, PND un Latvijas populārākajam un romantiskākajam duetam Čipsis un Dullais? Šiem mūziķiem un grupām ir sava auditorija, spēja piepildīt izvēlētas zāles, vai nu tas ir Nabaklab, Palladium vai Arēna Rīga divus vakarus pēc kārtas. Labs menedžments? Jā, noteikti viens no faktoriem. Diezvai Karnivāļi bez Gunas Zučikas pie vadības stūres būtu kļuvuši par Latvijas tīņu elkiem, bet vai mēs varam “Čipsis un Dullais” menedžerim pajautāt, kāpēc visi koncerta apmeklētāji zina “Asaras” vārdus? Visticamāk, ka nē, jo viņiem nav menedžera. Šeit, protams, jārunā arī par pašu mūziķu ambīcijām, bet tas citam rakstam. Atgriežoties pie jautājuma rindkopas sākumā – šos mūziķus (un sarakstu varētu turpināt) vieno LABAS DZIESMAS.
Vai tas ir netverams jēdziens? Vai ir “labas dziesmas”, ko var novērtēt ne tikai subjektīvi, bet arī objektīvi? Jā, manuprāt, ir. Un tas nav atkarīgs no žanra, taču jāvērtē ir pēc dažādiem kritērijiem, un pēc tā, ko mūziķis ar to vēlas pateikt. Popmūzikā pietiks ar viegli uztveramu, lipīgu meldiņu, pareizo akordu secību un konkrētu formulu, ko ir atkoduši pasaules klases producenti, deju mūzikai ir jāliek cilvēkiem kustēties, bet TESA piepildīs klubus ar skaņām, kas uz ķermeni iedarbojas fiziski. Var ilgi filozofēt par to, kādi faktori ietekmē katra cilvēka muzikālo uztveri un gaumi, kāpēc sirdij tuvāks ir “tas”, bet ikdienā neklausos “šito”, taču novērtēt žanriski “nepieņemamu” mūziku ir nobrieduša cilvēka pazīme. Un nesakiet, ka šī nav lieliska dziesma!
Kā iegūt šo prasmi rakstīt “labas dziesmas”? Izlasiet kādu grāmatu par mūzikas teoriju, parunājiet ar producentiem, ieklausieties, patiešām ieklausieties savu iecienītāko grupu mūzikā vai pāris dienas nonstopā pamociet sevi ar top 40 čārtiem. Un uzklausiet kritiku. Tūkstošiem grupas to var, gan jau jūs arī.
Mūziķi, pirms sāciet domāt par revolūciju, paraugieties uz sevi no malas. Cik daudz jūs paši darāt Latvijas alternatīvās skatuvītes labā, un vai jūsu radītā mūzika vienkārši nesūkā?
