Grupas līderis Rojs aizņemtības dēļ izmantoja modernāku – neklātienes – intervēšanas formu. Lasītāju ērtības labad abas šīs sarunas daļas ir sapludinātas vienā intervijā. Mēs runājām par jauno albumu “Noxious”, to, kādu ietekmi, viņuprāt, mūzikas industrija atstājusi uz metāla mūziku, norvēģu humora izjūtas atspoguļojumu viņu daiļradē, kā rast dzīves jēgu un virkni citu eksistenciālu jautājumu.
Pastāsti par Dominanz rašanos. Kāds ir jūsu vēstījums šai pasaulei?
Rojs: Dominanz nodibināju, lai spēlētu mūziku, kas man ir tuva. 2008. gada nogalē kopā ar maniem draugiem Frodi un Jornu devāmies brīvdienu braucienā uz Poliju un tad es viņus uzaicināju pievienoties grupai. Pēc pāris mēnešiem Dominanz varēja uzskatīt par dzimušu! Mūsu mērķis ir radīt tumšu un drūmu mūziku, kas vienlaikus būtu prātā paliekoša un aizrautu klausītājus. Mēs ceram, ka tā radīs emocijas un kārtīgi nodos pa klausītāju nerviem, taču šķitīs saistoša arī tiem, kam prātā izpriecas.
Man no drošiem avotiem tapis zināms, ka Dominanz sastāvā ir būtiskas izmaiņas un jūs vairs neesat tā trijotne, ko bijām pieraduši redzēt?
R.: Jā, Jorns nolēma, ka koncertos vairs nespēlēs un vairāk pievērsīsies savai grupai Hades Almighty. Mēs esam atraduši jaunu, ļoti talantīgu ģitāristu vārdā Luis, kas būs viņa vietā. Pirms mēneša uzsākām kopējus mēģinājumus, nospēlējām pirmo koncertu, kas noritēja lieliski, tāpēc domāju, ka viss būs labi arī turpmāk.
Jūsu pirmais albums “As I Shine” tika izdots 2011. gadā. Kādas bija klausītāju un kritiķu atsauksmes?
R.: Recenzijas kopumā bija labas.
14. novembrī dienasgaismu ieraudzīs jūsu jaunais albums „Noxious”. Vai tā skanējums atšķirsies? Kam mums jābūt gataviem?
R.: Tas ir tumšāks un noteikti spēcīgāks. Šajā albumā mēs centāmies pilnveidot savas tumšās vīzijas. Atmosfēra ir kļuvusi biedējošāka un agresīvāka. Tā ir tumša, drūma un destruktīva, tomēr būs dzirdami arī Dominanz raksturīgie aizraujošie elementi.
Jorns: Noxious noskaņas ziņā ir daudz tumšāks. Pirmo albumu radīja Rojs un Frode, es piedalījos tikai kā sesiju mūziķis, jo, kad es sāku darboties grupā, tas bija praktiski gatavs. Jaunā albuma tapšanā mēs visi esam līdzdarbojušies vienlīdz lielā mērā. Mēs klausāmies dažādus mūzikas stilus, tāpēc „Noxious” ir dzirdamas visas šīs ietekmes.
Frode: Šo albumu radot, esam arī daudz vairāk strādājuši un rezultāts ir tuvāk vēlamajam. Pirmo albumu varētu dēvēt par ceļa meklējumiem; šis ir vairāk nobriedis materiāls. Es domāju, ka kopumā „Noxious” ir daudz labāks albums.
J.: Galvenokārt tāpēc, ka mēs ar Frodi ņēmām lielāku dalību. (Smejas.)
F.: Jā, protams. (Smejas. )
J.: Albums ir arī daudz labāk producēts. Mēs tam veltījām vairāk laika un neviena no dziesmām albumā nav nejauši.
Tagad ir ļoti populāri pieaicināt viesmūziķus. Arī jūsu jaunā albuma tapšanā piedalījās vairākas prominences. Kas bija šie cilvēki?
R.: Tā ir nenoliedzama veiksme, ka Abats no grupas Immortal piekrita kļūt par albuma tituldziesmas „Noxious” viesvokālistu. Grupas Sagh līderis dzied vienā citā dziesmā un „Salvation” dzirdama grupas Fairy dziedātāja Doro Korsvolda. Viesmūziķu dalība albuma tapšanā padara to vēl daudzpusīgāku.
Kā vienu no mūzikas un dziesmu tekstu radīšanas iedvesmas avotiem esi minējis arī literatūru. Ko lasi tu un citi norvēģi?
R.: Ir brīži, kad pievēršos romāniem, bet vispār es lasu par vēsturi un specializēto literatūru. Es diezgan daudz skatos dokumentālās filmas un arī tādējādi rodu iedvesmu savu dziesmu tekstiem. Ar to, kāda literatūra vispār populāra Norvēģijā, var iepazīties šeit.
Par ko vēsta jaunā albuma dziesmu teksti?
R.: Šī albuma galvenās liriskās tēmas ir cilvēku apspiešana un varas izmantošana. Citastarp, mani iedvesmoja vizītes Aušvicā, Birkenavā un KGB galvenajā mītnē. Dziesmu teksti nav dokumentāli un precīzi neatspoguļo konkrētus notikumus, tie ir izdomāti un vēsta par indivīdu apspiešanu, mocīšanu un ļaunprātīgu izmantošanu.
F.: Es domāju, ka dziesmu teksti ir perfekta kopējā vēstījuma daļa. Lielākās daļas tekstu autors ir Rojs, dažu – arī mūsu draugs Vgandr (piezīme: grupas Helheim līderis). Manuprāt, viņiem abiem ir līdzīga domāšana un izjūta kā panākt vajadzīgo noskaņu.
J.: Domāju, ka dziesmu teksti ir progresējuši, ja salīdzinām ar pirmo albumu.
F.: Tāpat kā mūzika.
J.: Personīgi man šķiet, ka muzikāli pirmais albums ir drīzāk kā demo ieraksts. Šo albumu izjūtu kā sev visādā ziņā tuvāku. Teksti ir tumšāki, tajos joprojām dominē pakļaušanas un vīriešu pārākuma tēma. Tā ir sava veida rotaļāšanās ar elementiem. Man vairāk patīk tumši teksti. Es neesmu Dominanz tekstu autors un tieši tādus arī nebūtu rakstījis, bet es tos saprotu un man tie patīk.
F.: Mūzika kļūst tumšāka, tieši tas pats notiek ar tekstiem. Tas ir perfekts savienojums.
J.: Kā jau allaž, izpaužas norvēģiem raksturīgā dīvainā humora izjūta, ko citi, iespējams, pat neizprot un nemaz neuztver kā humoru.
Pastāsti sīkāk par šo jūsu nacionālo humora izjūtu!
J.: Mēs varam jokot par pilnīgi visu. Jo tumšāks un ekstrēmāks ir temats, jo jautrāks tas var būt. Tāpēc jāteic, ka dažu mūsu dziesmu tekstu elementi ir vienkārši ālēšanās. Ja tie būtu patiesi, tad tiešām varētu teikt, ka esam sasodīti ekstrēmi.
F.: Teksti vietumis ir domāti ar ironiju.
J.: Tumšs humors.
F.: Tumšs humors ar nopietnības piegaršu. Tas ir uz robežas.
J.: Bagātināts ar sarkasmu, kas to visu padara baudāmāku.
Gan pirmajā, gan otrajā albumā tiek skarta dzīvības un nāves tēma, tāpēc nākošie jautājumi būs ekstremāli eksistenciāli. Kas ir dzīve?
J.: Kas ir dzīve? Es dzīvoju tā, lai justos apmierināts. Un ne tikai seksuālā ziņā. Vēlos gūt gandarījumu no tā, ko daru, īstenot savus sapņus, izmantot daudzas iespējas, riskēt un kļūt, ja ne gluži gudrāks, tad vismaz apmierinātāks.
F.: Es domāju, ka dzīvē ir jāpieredz pēc iespējas vairāk. Tas ir manas dzīves mērķis – darīt lietas ko vēlos un tādējādi gūt iespējami vairāk.
J.: Tā ir plaša tēma.
Bez šaubām. Vai mūsu dzīvei ir jēga?
R.: Dzīves jēga ir dzīvot jēgpilnu dzīvi.
J.: Ja raugāmies no evolūcijas viedokļa, dzīvei nav jēgas. Tas ir skumjš stāsts par vairumu cilvēku. Lielākā daļa baidās no šīs patiesības. Viņi izstumj no apziņas domu, ka mēs visi nomirsim, tāpēc daudzi tā vietā, lai izbaudītu dzīvi, sēž un gaida savu nāvi.
F.: Es neesmu filozofs un īpaši daudz par šīm lielajām tēmām nedomāju, taču uzskatu, ka tādas lielas dzīves jēgas nav. Lielākajai daļai cilvēku dzīve jēgu rada karjera, bērni un tamlīdzīgas lietas. Manas dzīves jēgu rada tas ar ko nodarbojos un pieredze ko gūstu spēlējot. Neesmu reliģiozs un sliecos domāt, ka visa dzīve nav kaut kas ārkārtīgi nozīmīgs. Mēs esam nākuši pasaulē un cenšamies gūt maksimumu no šī procesa, ko sauc par dzīvošanu.
J.: Un tad mēs nomirstam.
Mūsu saruna plūstoši ir aiznesusi pie nākošā jautājuma, ko vēlos uzdot: kas ir nāve?
J.: Grūti pateikt.
F.: Es domāju, kad cilvēks nomirst, viss ir beidzies. Tu esi bijis mazs elements lielajā pasaulē un kad nomirsti, viss ir galā.
Pēcnāves dzīve nepastāv?
F.: Nedomāju, ka tā pastāv.
J.: Es nezinu, bet vispār man nav spēcīgas pārliecības, ka es ceru, lai tā pastāvētu. Daudzi cilvēki jau dzīvo tā it kā būtu miruši.
Esmu pamanījusi.
J.: It īpaši šajā pilsētā. (Bergenā). Parasta ģimene… Viņi dzīvo tieši tāpat kā ikviens cits: no rīta pieceļas, aizved savas atvases uz bērnudārzu, dodas uz darbu, gatavo vakariņas, skatās TV, dodas pie miera un nākamajā dienā atkārto šīs pašas darbības. Dažreiz viņi dodas mazā ceļojumā, bet godīgi sakot, kopumā ņemot, tas ir sasodīti garlaicīgi. Tāpēc ir svarīgi ar ko tu nodarbojies. Daudzi cilvēki vēlas paveikt kaut ko nozīmīgu – uzrakstīt grāmatu vai sacerēt mūziku, kas paliktu kā liecība, tam ka viņi eksistējuši. Taču būtībā mēs šajā pasaulē ierodamies vieni un vienatnē dodamies prom. Tas arī ir viss, ko iegūstam.
Kas notiek pēc tam, var būt kaut kas liels vai arī nē. Tas atkarīgs no tā, vai esi reliģiozs un tici varbūtējai dzīvei pēc nāves vai netici. Mēs varam paraudzīties no cita aspekta un jautāt – ko tu darītu, ja zinātu, ka pastāv pēcnāves dzīve. Vai tu turpinātu dzīvot šo dzīvi vai pieliktu tai punktu? Un ko tu darītu, ja zinātu, ka pēcnāves dzīve neeksistē, cilvēks vienkārši nomirst, sapūst un kļūst par daļu no zemes – vai tad tu turpinātu dzīvot tā kā dari to šobrīd? Tas ir filozofisks jautājums. Tomēr jāteic, ka esmu pārliecināts – šajā Visumā un uz šīs planētas pastāv vēl kaut kas cits. Un tā ir viena no lietām, kas ir forša. Tas liek domāt. Kurš nomira, lai mēs kļūtu par dieviem?
Jautājums manai kolekcijai: kāda ir galvenā atziņa, ko esi guvis šo gadu laikā par mūziku un savu dzīvi kā nedalāmu savienojumu?
J.: Nespēlē metālu, ja vēlies tikt uzskatīts par normālu cilvēku.
Vai tā mūsdienās patiešām vēl ir problēma? It īpaši šeit, Norvēģijā?
J.: Tās joprojām ir divas dažādas pasaules. 80’ – 90’ gados daudzi to uztvēra kā problēmu, taču tas tikai stiprināja pārliecību, ka nodarbojies ar īsto lietu. Tagad metāls kļuvis par mūziku ikvienam. Metāls vairs nav tāds kā senāk.
Kas, tavuprāt, izraisīja šo procesu?
J.: Metāls kļuva populārs neīsto cilvēku vidū.
F.: Es nepiekrītu un nedomāju ka tas uzskatāms par negatīvu faktu. Tas drīzāk ir pozitīvi. Kas īsti notika, ir sarežģīts jautājums. Es domāju, ka viena no negatīvajām lietām ir tā, ka mūzikas radīšana ir kļuvusi par industriju: tiek sacerētas dziesmas, labi producētas un tā ir kā rutīnas darbība. Agrāk cilvēki mūzikas radīšanai veltīja daudz vairāk laika.
J.: Problēma ir tā, ka metāls kļuva par meinstrīmu. Es piekrītu tam, ka metāls kļuvis bezpersoniskāks. Tagad tas ir tā – jūs esat grupa, labi reklamējat sevi, daudz spēlējat, nopelnāt naudu un, jo vairāk pelnāt, jo bezpersoniskāka kļūst mūzika.
F.: Pilnībā piekrītu.
J.: Piemēram, martā izdodam albumu, dodamies tūrē spēlējam vasaras festivālos un tā tik uz priekšu, ziemu pavadām ierakstot albumu un tas ir kā darbs. Radošums ir zudis.
F.: Jā, aptuveni to arī vēlējos pateikt. Domāju, problēma nav tajā, ka metāls kļuvis par meinstrīmu, bet gan tajā, ka, domājot par naudu, tiek zaudēts radošums. Ja albumam jābūt gatavam noteiktā laikā, cilvēki izvēlas ātrus risinājumus, tā vietā, lai rīkotos pareizi.
J.: Savulaik metāls bija undergrounds. Visi stili, sākot no heavy, black, death, grindcore un pat pankroks. Bija grupas, kas dažādos žanros bija guvušas ievērojamus panākumus un tad tās zaudēja savu individualitāti. Labi piemēri ir Mötley Crüe un WASP. Lai arī man ļoti patīk abas šīs grupas, man jāatzīst, ka tieši tas ar viņām notika. Viņi sāka pelnīt pārāk daudz naudas. Arī tam ir sava nozīme, ka šobrīd grupas ne mazākajā mērā nesedz noslēpumainības plīvurs. Tagad visu ko vien vēlies uzzināt par ikvienu grupu, vari atrast Internetā.
Jūs reti iespējams redzēt uzstājamies koncertos. Kāpēc tā?
F.: Tas saistīts ar daudzām lietām. Ja vien nevēlies tērēt daudz naudas braukājot apkārt, mūsdienās ir grūti tikt pie iespējas spēlēt.
J.: Vai arī, ja neesi ļoti bagāts.
F.: Es domāju, tas ir viens no iemesliem. Tiesa, pagājis arī ilgs laiks, kopš esam kaut ko ierakstījuši, bet tagad izdosim albumu un, cerams, ka spēlēsim biežāk, jo mums būs arī ko reklamēt. Mēs visi esam aizņemti, strādājam, arī tas rada savas grūtības. Mēģināsim uzstāties biežāk!
J.: Jautājums ir kā rast iespēju uzstāties biežāk, vienlaicīgi neizšķiežot naudu. Ja, piemēram, dodies nedēļas nogales tūrē uz Baltijas valstīm, nav garantijas, ka atalgojums segs izmaksas un, godīgi sakot, ne katrs var atļauties ikreiz ņem brīvdienas.
F.: Mēs esam mazpazīstama grupa un arī tāpēc tam īsti nav jēgas. Tāpēc mūs vairāk interesē iespējas uzstāties festivālos vai spēlēt koncertos kopā ar citām grupām. Kad parādās šāda iespēja, mēs, to protams, grābjam ciet, bet mēs nevaram atļauties doties garās tūrēs un arī neuzskatām, ka šobrīd tam ir jēga. Sākumā vēlamies piesaistīt pietiekami daudz cilvēkus, kuriem interesētu mūsu mūzika.
J.: Manuprāt, ja Dominanz palaimētos tikt pie īstas iespējas, grupa varētu sasniegt daudz.
Kādas atmiņas saistās ar uzstāšanās reizēm Latvijā?
J.: Latvijā spēlēt vienmēr bijis jauki. Man patīk Latvijas publika.
F.: Tas vienmēr ir bijis lieliski. Man šķiet, ka pēdējais KLANG festivāls bija jautrs, labā vietā un satikām daudz jauku cilvēku. Arī 2013. gadā Drūmvakarā bija forši, bet tad mūs pastāvīgi vajāja tehniskas ķibeles, tas pabojāja prieku, bet kopumā bija labi un publika bija atsaucīga.
Varbūt tiek kaldināti plāni, lai atgrieztos Latvijā vai Baltijas valstīs?
F.: Mēs Baltijas valstīs esam spēlējuši vairākas reizes. Pagaidām konkrētu plānu nav, taču ceru, ka mēs atgriezīsimies.
E.: Taču zinu, ka jūs dosieties tālākos un jaunos ceļos.
F.: Decembra vidū spēlēsim Krievijā. Detaļas vēl tiek precizētas. Mēs nekad neesam uzstājušies Krievijā vai bijuši šajā valstī. Krievija ir liela, tāpēc tā varētu būt laba iespēja. Protams, ir cilvēki, kuri domā, ka šobrīd tā nav tā prātīgākā ideja tur patlaban notiekošo konfliktu dēļ.
J.: Tas visu padara tieši interesantāku.
F.: Jā, savā ziņā tā ir un mums vajadzētu vienkārši nospļauties par tām lietām, kam nav nekāda sakara ar mūziku, mākslu un kultūru. Es domāju, tas būs ļoti aizraujoši - pabūt Krievijā. Tas ir liels tirgus, daudz klausītāju un nevaram ļaut politiķiem izlemt, ko mums darīt. Visi cilvēki ar kuriem esam runājuši par šo tēmu un kuri uzstājušies Krievijā saka, ka tā ir laba ideja, jūra jautrības un lieliska pieredze.
Veiksmi un tiekamies ceļā!
