Grupa Nē pastāv jau kopš 2013. gada. Šajā kolektīvā ir bijušas diezgan nozīmīgas izmaiņas. Kāpēc tā, un uz ko jūs kā grupa virzāties?
Stasis: Sintezatorists mums aizbrauca uz Dāniju mācīties maģistrantūrā, otrs ģitārists aizbrauca uz Vāciju bakalauros mācīties džezu, bundzinieks arī bija aizbraucis, bet kamēr viņš bija nolēmis atgriezties, mēs jau bijām atraduši Rolandu. Mēs ar Kārli esam palikuši vienīgie kopš sākuma.
Vai varētu teikt, ka jums sastāvs šobrīd ir nostabilizējies?
Stasis: Jā! Pilnīgi noteikti.
Kārlis: Ik pa laikam rodas idejas pieaicināt klāt kādu cilvēku sastāvam, bet tomēr izdomājam, ka nevajag, jo sapratām, ka trijatā ir visērtāk un vislabāk. Mēs ļoti labi saprotamies, un ir viegli tādā veidā sadarboties.
Vienu brīdi jūs jau bijāt tāds bariņš.
Kārlis: Pieci.
Rolands: Bet trijatā tiešām ir daudz vieglāk visu savākt.
Stasis: Arī mūzika līdz ar to ir daudz skaidrāka. Labākais komentārs, ko es dzirdēju par mūsu veco sastāvu bija: “Viss jau ir OK, bet priekš kam vajag spēlēt divas dziesmas vienlaicīgi?”
Kārlis: Tagad ir vairāk vietas, ko iedot otram. Atļaut vairāk izpausties. Jo vairāk ir grupā cilvēku, jo smalkākas nianses ir jāizveido. Tas, protams, ir forši un tas arī ir izdarāms, bet daudz grūtāk.
Rolands: Viss ir daudz sakārtotāks. Līdz ar to, ja tev ir daudz, daudz vairāk vietas, arī visas tavas mazās kļūdiņas uzreiz ir pamanāmas kā uz galda izklātas. Nav aiz kā slēpties. Ja ir, piemēram, divi ģitāristi un viens no viņiem kaut ko nolažo, tad otrs to piesedz.
Stasis: Jā. Nav vairs aiz kā slēpties.
Rolands: Līdzīgi ir arī džeza mūzikā. Tas ir tāds klasisks un tai pat laikā intīms pasākums. Es esmu no džeza skolas, līdz ar to man nāk līdzi tā domāšana. Dažādas lietiņas un klausīšanās uz citiem, izveidojot tādu kā eksperimentu un ceļojumu. Ir interesanti no tā lauciņa ielekt šitajā, un tā tad arī veidojas tas mūsu "Nē" skanējums.
Jā! Šo trīs gadu laikā jums skanējums ir mainījies un attīstījies. Kā jums liekas, kādā virzienā jūs virzāties un vai grupā ir šobrīd jūtama liela džeza skolas ietekme?
Kārlis: Es nezinu. Nav jau tāda pareizākā virziena, kurā doties. Mums kaut kā ļoti brīva vienmēr tā virzība ir bijusi, un mēs paļaujamies uz to. Parasti no Staša puses rodas kaut kāda ideja, un tad mēs kopā viņu uzbūvējam.
Stasis: Mēs esam dinamiskāki palikuši, pateicoties Rolandam. Tas ir ļoti daudz, patiesībā, devis. Kā jau iepriekš teicām, esot trijatā, ir vieta, kur augt. Mēs arī vairs neesam tik psihi kā agrāk. Vairs nedarām kaut kādas jocīgas lietas, lai tikai būtu sarežģīti un dīvaini.
Jau pašos grupas pirmsākumos jūs sevi diezgan spēcīgi pieteicāt un viens no jūsu pirmajiem lielajiem koncertiem bija festivālā "Laba daba" (šogad 5.-7. augusts, Ratnieki). Kā tas jums sanāca?
Kārlis: Mēs uzvarējām Latvijas Universitātes jauno grupu konkursā Hadrons, un tā mūs arī uzaicināja spēlēt festivālā. Caur šo pasākumu mēs arī ieguvām iespēju ierakstīt pāris dziesmas Valmierā pie Lomika. Pēc tam mēs arī vēl spēlējām "Bildēs".
Festivāls "Laba daba" vienmēr ir bijušas tādas patīkamas atmiņas.
Stasis: Jā. Tas vispār ir pats labākais festivāls. Es esmu gandrīz katru gadu bijis. Atskaitot tikai pašu pirmo.
Kārlis: Man sanāks laba statistika. Šis būs otrais gads, kad es būšu festivālā, un abos gados mēs arī spēlējam.
Rolands: Man tas būs vispārīgi pirmais festivāls. Pēc dabas esmu tāds mierīgs cilvēks, un līdz ar to neesmu bijis ne Positivusā un arī nekur citur.
Kādas ir sajūtas, atgriežoties festivālā Laba daba? Jūs droši vien spēlēsiet šķūnī?
Kārlis: Mums vēl nav pateikts, kur mēs spēlēsim.
Stasis: Ir ļoti labas sajūtas. Būs forši! Tur nekas slikts nevar būt.
Rolands: Baigi smieklīgi izklausās – jūs spēlēsiet šķūnī laikam… Man kā cilvēkam, kam vispār nav nojausmas, kas ir "Laba daba", šis vārdu salikums – jūs spēlēsiet šķūnī - liekas ļoti smieklīgs.
Decembrī jūs publicējāt video no studijas Recmore sesijas un devāt arī nelielu nojausmu, ka tuvākajā laikā varētu būt arī jauns materiāls albuma veidolā. Kā jums ar to ir veicies pa šo pus gadu?
Stasis: Pēdējos pāris gadus es visiem saku, ka vasarā būs albums… Bet nu beidzot drīzumā tiešām būs.
Rolands: Šoreiz pat ir norezervēta studija.
Stasis: Daļu mēs rakstīsim paši, un otru daļu mēs brauksim rakstīt uz Valmieru. Dziesmas pa lielam ir gatavas. Ideja tam visam albumam ir gatava. Mēs arī rakstīsim dzīvo, tā ka arī baigi daudz laika tam nevajadzētu aizņemt.
Kārlis: Rudenī tam vajadzētu būt. Ieraksti jau noteikti būs ātrāk gatavi, bet viss tā albuma kopējais veidols būs rudenī.
Tā būs pavisam jauna programma?
Stasis: Jā. Tā būs pilnīgi jauna programma. Tas būs tas, ko mēs trijatā esam radījuši.
Recmore un Ģildes sesijas, tagad arī albuma formāts. Jums tātad tuvāks ir tas dzīvais formāts?
Stasis: Man liekas, ka mūsu mūziku nevar ierakstīt pa celiņiem.
Rolands: Tādā ziņā mums ir tā džeziskā pieeja. 90% no labākajiem džeza ierakstiem ir tapuši dzīvajā formātā. Tā mūzika mums daļēji rodas arī uz vietas. Ir bišķiņ tā improvizācija. Es visu laiku klausos, ko viņi abi dara, un mēģinu uz to attiecīgi reaģēt. Ja tās ģitāras jau pirms tam ir ierakstītas, tas vairs tā nedarbojas. Pazūd tā savstarpējā ķīmija.
Kārlis: Tās spēlēšanas emocijas jau arī spēlējot nododas. Ja mēs rakstītu pa ceļiem, tad tikpat labi mēs varētu taisīt arī elektronisko mūziku. Es atļaušos pateikt tā – mums ļoti patīk spēlēt, un spēlēšana dzīvajā arī paceļ mūs augstāk, tapēc gribas, lai ieraksta skaņa nonāk līdz klausītājam tieši tāda, kāda ir bijusi tajā momentā.
Lomiks Valmierā veido tā saucamo Live Room. Vai tāpēc ierakstam tika izvēlēta Valmiera?
Kārlis: It kā jā. Mēs ļoti gaidām to brīdi, kad mēs tur tiksim iekšā. Mēs vairs nevaram nociesties, un mums to vienkārši vajag.
Latvijā ir vairākas grupas, kas spēlē eksperimentālu instrumentālo mūziku, bet jūsu mūzika atstāj tādu pozitīvu noskaņojumu. Varbūt tā arī ir tā jūsu enerģijas apmaiņa, bet kā jūs teiktu – kāds ir jūsu mūzikas vēstījums?
Rolands: Labs jautājums. Šitais ir atbildīgs… Kāds ir mūsu vēstījums Kārli?
Kārlis: Galvenais jau ir tā enerģijas apmaiņa starp klausītāju un mums. Gribās iedot to labāko.
Rolands: Tā jau ir. Var muģīties, radīt visādas skaņas un būt tikai savā kosmosā, nesaslēgties ar tiem klausītājiem, bet mums tā prioritāte ir caur mūziku komunicēt un redzēt, ka cilvēkiem patīk un viņi to izbauda.
Stasis: Man atkal gribas kaut ko riktīgi savādāku darīt. Kaut kādā ziņā tāpēc arī tas grupas nosaukums ir tāds. Apkārt ir tik daudz drūmas un depresīvas mūzikas, kura, protams, ir nenormāli laba. Latvijā ir ļoti daudz superīgas grupas, bet mums gribas kaut ko tādu priecīgu.
Kārlis: Mēs paši nevarētu paspēlēt drūmu mūziku. Ir patīkami, ka pašiem pēc nospēlēta koncerta ir prieks un pozitīvas emocijas. Tas kaut kā sasaucas ar iekšējo stāvokli.
Stasis: Es vienreiz biju Ojāra Vācieša muzejā. Un mums stāstīja, ka Vācietis pats esot spēlējis klavieres. Un katru reizi, kad viņš jutās slikti, viņš spēlēja kaut ko jautru. Kad viņš bija priecīgs, viņš spēlēja bēdīgas dziesmas. Varbūt mums ir baigā depresija, bet neviens to nenojauš. [smejas]
Rolandam nav šādas pieredzes, bet kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas vai momenti no festivāliem Latvijā?
Kārlis: Es arī laikam neesmu tik ļoti festivālu cilvēks. Ir ļoti daudz labas grupas bijušas Latvijas festivālos, un bieži ir sanācis dzirdēt, ka pēkšņi ir bijusi kaut kāda grupa, kuru esmu ļoti daudz klausijies, piemēram – Battles. Te pēkšņi izrādās, ka viņi ir bijuši Latvijā… Positivus bija And So I Watch You from Afar, kas bija ļoti spēcīgs koncerts. Es tur sajutu to pašu enerģiju ko mūsu koncertos. Uzreiz ar viņiem tas konekšons izveidojās. Viņi arī spēlē it kā smagu mūziku, bet tā ir savā ziņā ļoti priecīga.
Stasis: Positivusā vienmēr ir škrobe par to, ka cilvēki brauc ballēties, nevis klausīties mūziku. Tas festivāls nav par mūziku – tas ir liels tusiņš.
Kārlis: Mēs tur arī spēlējām 2014. gadā. Mona De Bo arī ļoti patika.
Stasis: Jā! Viņi bija vienkārši izcili. Viņi spēlēja pirmā albuma dziesmas, kas pārveidotas trešā albuma stilā, bet "Laba Daba" tik un tā ir patīkamāks festivāls. Arī Rupjmaize bija ļoti foršs festivāls.
Jums tur pagājušajā gadā vajadzēja arī spēlēt, ne?
Rolands: Jā. Piedodiet. Man gadījās longborda sacensībās salauzt roku. Man tūlīt atkal ir tās pašas sacensības, kur es pērn salauzu roku. Šogad apsolu būt ļoti uzmanīgs.
Kā ir ar mazajiem koncertiem? Kur jums patīk spēlēt vislabāk?
Kārlis: Pēdējais riktīgi foršais koncerts bija Aptiekā.
Rolands: Tas, kā Aptiekas personāls attiecas pret mūziķiem, ir jāmācās pilnīgi visiem klubu īpašniekiem. Viņiem vajadzētu pastaigāt līdzi grupai un paskatīties, kā pret mūziķiem izturas Aptiekā.
Kārlis: Bija ļoti patīkami tur spēlēt. Arī mums kā grupai uzreiz ir patīkami tur atrasties un spēlēt. Ir tāda ļoti mājīga sajūta – tā, ka tu esi savējais. Līdz ar to arī rezultāts ir pavisam cits.
Kādi ir jūsu turpmākie plāni?
Stasis: Mums tūlīt ir koncerts Zunda dārzā ar vēl citām smagām un bēdīgām grupām.
Kārlis: Mēs būsim tie jocīgie, pozitīvie džekiņi.
Stasis: Mums būs koncerts sadarbībā ar jauno dzejnieci. Ļoti talantīgo Mariju Luīzi Meļķi. Viņa arī mums taisa visus plakātus un ir riktīgi kruts cilvēks. To vajag obligāti pateikt.
Līdzīga sadarbība jau pirms tam jums ir bijusi ar dzejniekiem...
Stasis: Ar Jāni Žildi un Ojāru Vācieti. Tas bija savādāk. Tagad tas būs pavisam citādāk. Mēs esam vienās telpās ar Parára, un gan jau būs vēl kādi pārsteigumi.
Varbūt ir vēl kaut kas, ko jūs gribat pateikt Alternative.lv lasītājiem un festivālu apmeklētājiem?
Kārlis: “Nē!” [smiekli]
Grupu "NĒ" meklē: https://soundcloud.com/grupanee
Foto: Aivars Ivbulis
