INTERVIJAS

Jelgava 94: meklējot atbildes uz jautājumiem

Evita Hofmane 18.05.2016. 12:15
Aprīlī klubā „Melnā Piektdiena” notika divas Jelgavas Jaunā teātra izrādes „Jelgava 94”. Pēc otrās izrādes, aizmugures fonā notiekot skatuves dekorāciju demontēšanai, Evita Hofmane aprunājās ar daļu no radošās grupas - režisoru un aktieriem.

Kas Tev radīja vēlmi iestudēt tieši šo izrādi?    

Režisors un dramatizējuma autors Rihards Svjatskis:

2013. gadā man uzdāvināja grāmatu „Jelgava 94”, šķiet, ka šie paši aktieri, tā kā viņi ir vainīgi. (Smejas.) Es izlasīju un domāju, o, šo būtu interesanti redzēt uz skatuves, bet tik daudz personāžu, notikumu, epizožu, nevarēju saprast kā to varētu salikt kopā. Palēnām bija gatavs scenārijs, iedevu to aktieriem izlasīt, bet atbilde bija pilnīgs klusums. Pagāja vasara, bija tapis otrs variants un jau bija kaut kāda reakcija, tika uzrakstīts trešais variants un, tā kā vairs nebija īsti laika, vajadzēja sākt iestudēt. Iestudēšanas laikā ļoti daudz kas nāca klāt, kaut kas atbira. Tas īstenībā bija diezgan mokošs process un, godīgi sakot, es joprojām vēl neuzskatu, ka izrāde būtu dramaturģiski ļoti kvalitatīva, bet domāju, ka ļoti daudz ko iznesa cilvēku enerģija, iedziļināšanās savos tēlos un šajā ziņā misijas apziņa: pret savu paaudzi un vēstījumu, kas ir grāmatā.

Kā tika izvēlēti aktieri?

Rihards: Jaunajā Jelgavas teātrī ir vecā gvarde, kas jau 20-25 gadus kalpo teātrī un ir jaunais un vidējais sastāvs. Domāju, ja ir kāda izrāde Jelgavā, kurā spēlētu pēc iespējas daudz dažāda vecuma, rakstura un tipāžu cilvēki, tad tas būtu stāsts par pašu Jelgavu un tā kā pagaidām nav neviena cita mūsdienu stāsta, tad tā ir „Jelgava 94”. Protams, ir daudz personāžu, kas ir mazi, epizodiski, bet domāju, ka tas atklāj aktiermeistarības kodolu – nav mazas lomas, ir tikai mazi aktieri. Ja aktieris nespēj lomas vēstījumu “aiznest” līdz skatītājiem kaut vai tās minūtes laikā, tad ir jāpastrādā pašam ar sevi.

Šī, šķiet, ir pirmā teātra izrāde, kas notiek mūzikas klubā „Melnā Piektdiena”. Kā jūs iejūtaties uz atšķirīgām skatuvēm un dažādās vietās? Vai tas nav grūti?

Ilze Rimša: Ja cilvēkam tas ir dots no dabas, iejusties nav itin nekas, bet šie jaunieši – viņi nekur nav mācījušies aktiermeistarību, studējuši, viņi atnākuši no vidusskolas un tomēr pirmie soļi ir izdevušies.  

Klāvs Kristaps Košins: Ienākot šajā zālē, nesot krēslus, es biju nostājies uz skatuves, paskatījos apkārt un sapratu, ka šeit būs krietni vieglāk spēlēt, jo ir šīs telpas atmosfēra, te notiek metāla mūzikas koncerti. Beksteidžā ir plakāti, redzam kādas grupas te ir bijušas. Personīgi man metāls nepatīk, bet šīs telpas ir metāla piesātinātas, līdz ar to man šķiet, ka šeit, pat nebūvējot skatuvi, ar savu iekšējo emocionālo būtību ir vieglāk spēlēt nekā kultūras namā, jo šī tiešām ir traka izrāde, kur tiek smēķēts, lietoti lamu vārdi, protams, tas viss pieder pie lietas. Šī telpa pievieno atmosfēru un mums šeit nebija grūti spēlēt.

Ilze: Tas jau ir, Klāv, tieši tas ko es pirms tam režisoram teicu – te pat nekas uz skatuves nav jāliek, te jau viss ir, telpa ar to visu elpo.

Klāvs: Šī izrāde Melnajā Piektdienā notiek ļoti tuvu skatītājiem, notiek savstarpēja aktieru un publikas mijiedarbība, arī tāpēc šovakar skatītājiem aizgāja tas vēstījums. Varēja dzirdēt skatītāju smieklus vietās kur mēs to vienmēr gaidām  un varēja dzirdēt smieklus pat tajās vietās, kur nekad nav bijuši smiekli, jo publika bija ļoti atsaucīga. Atklājās arī tādas lietas, pie kurām ir jāpiestrādā, vietas, kas pirms tam nebija atklātas, piemēram, kas aizrauj skatītājus un pārvērš šo dramatisko stāstu mazliet vairāk par komēdiju, ko mēs arī cenšamies darīt. 

Tu teici, ka Tev nepatīk metāls. Tāpēc vēlos jautāt, kā notika šis iejušanās process? Kādu Tu redzi metālistu, kura ādā ir jāiejūtas? 

Klāvs: Ļoti daudz palīdzēja grupa „Darrva”. Parastie cilvēki metālu redz kā kaut ko tādu: ak, dievs, viņi tur dara trakas lietas, dauzās, sitās viens pret otru, viss sātaniskais, krustu dedzināšana un tamlīdzīgi.

Ļoti bieži velns nemaz nav tik melns kā viņu mālē. Par metālu un metālistiem kopumā to noteikti varu apgalvot.

Klāvs: Tas ir tā kā es, parasts cilvēks, to redzu, bet šie džeki no „Darrvas” ir pilnīgi normāli cilvēki. Viņi izlādējas mūzikā, tāpēc nav negatīvisma un dzīvē viņi ir atsaucīgi un izpalīdzīgi cilvēki. Tomēr man joprojām nepatīk metāla mūzika, man tas ir kaut kas ļoti svešs.        

Šodien nospēlējāt divas izrādes. Kādi ir iespaidi?      

Rihards: Spēlēt šeit bija piedāvājums no mūsu pašu mūziķiem, „Darrva”. Viņi ieteica mūs Valdim Bērzvadam (kluba līdzīpašniekam) un sadarbība izveidojās ļoti veiksmīga. Godīgi sakot, klubā „Melnā Piektdiena” publika bija visatsaucīgākā, nevienā izrādē nav bijis tā, ka cilvēki sēdētu klusu un uzmanīgi klausītos. Mana atziņa ir tāda, ka izrāde uzrunāja tieši šo mērķauditoriju.

Mikus Sviklis: Neskatoties uz to, ka izrāde ir gara, laiks paiet ļoti ātri, jo tā ir interesanta. Visiem patīk aktierspēle, dekorācijas, mūzika un specefekti. Pārsvarā skatītāji ir ļoti apmierināti ar izrādi.  

Viktors Roze: Cilvēkiem ir interesanti skatīties kā cits cilvēks meklē to identitāti, katram jau bērnībā ir bijis līdzīgi, tam nav obligāti jābūt metālam, varbūt citam tas ir dubsteps, hip-hops. Cilvēks domā – tas esmu es, bet varbūt tomēr nē, neietilpst tajos standartos, un tas jau ir tas Jāņa ceļš, kas ir traģisks, jo viņu nepieņem.    

Šīs bija astotā un devītā izrāde. Izrādes mūžam tas ir diezgan maz. Kā izjūtat izrādes attīstību un izaugsmi uz skatuves?

Rihards: No sākuma, tas, kas notika mēģinājumos, uz skatuves, bija milzīgs haoss un tad, pamazām kaut kas sāk attīrīties, pats sāc saprast, ko vajag no tā visa atdalīt, ko vajag izvirzīt priekšplānā, ko vajag mainīt, bet domāju par to kā viņi izjūt izrādes attīstību, vislabāk varēs pastāstīt aktieri.

Jēkabs Kalnājs: Mēs izrādi uztaisījām ļoti lielā tempā – divi mēneši, tas amatierteātrim ir ļoti ātri un, sākot ar pirmizrādi, izrāde visu laiku aug, ir arvien labāk. Aug gan iekšējā saliedētība, gan aktiermeistarība pēc katras izrādes. Katrs pārdomā savas problēmas un tas arī sniedz izaugsmi, un pēc kāda laika izrāde būs vēl kvalitatīvāka.

Viktors: Jautājums ir vai mēs saprotam to metālistu subkultūru, kas ir aprakstīta grāmatā. Scenārija izlasīšana jau to sajūtu nedod. Tā ir tā atšķirība. Kā justos, aizejot uz to pasākumu, kā reaģētu, kā tur īsti jāuzvedas, tāpēc mēs it kā spēlējam, bet paralēli skatāmies apkārt un mēģinām padomāt par metālistu subkultūru. Mēs spēlējam zēnus, kuri varbūt ir ne tik īsti metālisti, bet puikas, kuri meklē kaut ko traku, viņiem ir tāds jauniešu vilnis. Spēlējot jāpadomā par to, ka sākumā tēls par šo subkultūru neko nezina, tad, vidusskolā, varbūt jau zina kaut ko vairāk. Pirmajā izrādē varbūt tajā tik daudz neiedziļinies. Tur ir tā tālākā attīstība.

Reinis Širokovs: Es attēloju Jāni jaunībā. Es ļoti skaisti atceros to dienu, kad Rihards mani uzaicināja uz tikšanos kopā ar Ģirtu pie Jaunā tilta un jautāja: „Vai jūs varat nostāties blakus?” Mēs nostājāmies blakus un es sapratu – kaut kur šitais velk, un tad viņš man piedāvāja vai es gribu spēlēt šo lomu. Es par to grāmatu neko nezināju un Rihards mazliet pastāstīja. Es nekad nebūtu domājis, ka man dzīve iedos lomu kā mācību. Man personīgi tajā laikā bija jautājums sev: vai es varu atļauties būt vājš, ievainojams. Tā filozofiski domājot, man tas bija liels jautājums un – šeku-reku, man dzīve iedod tādu izrādi. Būt Jānim jaunībā tas ir arī fiziski, bet vairāk emocionāli smagi. No tām grimasēm, kuras man ir jālieto uz skatuves, izdzīvojot šo tēlu, man pēc tam sāp seja, jo neesmu pieradis. Man šī loma personīgi ļoti nāk par labu, tāpēc, ka pēdējā laikā kā cilvēks jūtos daudz atvērtāks, tā palīdz man augt. Taču loma kā tāda ir tiešām ļoti smaga, tomēr tas piedzīvojums, salīdzināšana ar citiem jauniešiem sniedz ļoti daudz atbilžu. Manī caur šo tēlu notiek ļoti interesanta personīgā izaugsme.      

Kā jūs saspēlējāties? Uz skatuves kopā neesat daudz, bet tēlojat vienu un to pašu cilvēku.

Ģirts Šteinmanis: Reinim pamatā viss sākās ar klausīšanos – kā tas viss ir bijis. Man pirmie mēģinājumu procesi un sarunas, kas notika, bija kā interesanta filmas attīšana atpakaļ laikā. Pats Jānis Joņevs ir kādus trīs gadus jaunāks par mani, tā kā +/- vienaudzis, līdz ar to – tas laiks, par kuru viņš runā, man ir pazīstams. Pirmie trīs mēģinājumi bija kā Reiņa iepeldēšana nezināmajā.         

Reinis: Es taču 1994. gadā jau biju piedzimis!      

Ģirts: Tomēr tev tā bija iepeldēšana tajos laikos. Man, savukārt, tā bija atgriešanās pagātnē un kaut kā laika gaitā, mēģinājumos, kuru mums kopā pat nebija tik daudz, tas uz skatuves izveidojās.

Reinis: Tas, kas palīdzēja, bija ķermeņa valoda. Mēs pētījām Joņevu , iedziļinājāmies kāds viņš ir kā persona, centāmies viņu maksimāli atainot gan kā pieaugušo, gan kā jaunieti. Man kā jaunietim viņu spēlēt palīdzēja viena klases bilde no laikiem, kad viņš mācījās Valsts ģimnāzijā. Jānis stāv, viņam ir gari, taisni mati un viņš skatās ar tādu robota skatienu caur kvadrātainām brillēm. Tas man apmēram palīdzēja saprast kāds viņš bija. Pētījām, strādājām.  

Ko Joņevs pats ir teicis par savu atveidojumu? Tas it kā ir literārs tēls, bet tomēr viņš.

Ģirts: Cik sapratu no režisora Riharda teiktā, Joņeva stāstījums ir visai peldošs un īsti konkrēta atbilde nav sniegta.

Reinis: Man draugi teica, ka Joņevs Twitter rakstījis, ka viņam patika jaunais Jānis.

Šī izrāde ir laikmeta atspoguļojums. Jelgava: tad un tagad. Kādas tās ir? Varbūt jūs varētu sniegt nelielu ieskatu tiem cilvēkiem, kuri nedzīvo un varbūt pat nav bijuši Jelgavā.

Rihards: Man šķiet, ka visi aktieri ir dzimuši Jelgavā, esmu vienīgais, kurš ir no Rīgas. Es pats Jelgavā ierados pirms 6-7 gadiem, staigāju cauri Jelgavai un man šķita, ak, dievs kur es esmu nokļuvis, pastrādāšu gadiņu un došos prom. Tagad es tiešām nevaru nobrīnīties cik ātri Jelgava mainās, sejas vaibsti tiek „ķūnēti augšā”. Izrādē ir atstāts fragments, lai visi paskatītos no kurienes nāk tie cilvēki par ko ir stāstīts izrādē, kāda ir pilsētas vēsture, skaistas pilsētas sagraušana, iznīcināšana, pēc tam mēģināšana savest kārtībā, dzīve cauri dažādām varām, laika griežiem. Tas ir diezgan neaptverami kas tagad ir panākts, domāju – viss iet uz augšu un, cerams, ka neatgadīsies vēl kādas nebūšanas ar augstāk stāvošajām varām, un viss būs labi.

Kāds bija tas laiks?

Ģirts: Patiesībā, tas, ko es atceros, izrādē vairāk vai mazāk arī izskan – priekškars bija kritis un 90. gadu sākums bija kā izlaušanās. Tiem cilvēkiem, kuri bijuši pirms tam, pavērās robežas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē un notika gan kultūras, gan visa pārējā ienākšana. Protams, tajā laikā tas notika bez jebkādas izvērtēšanas, jo viss, kas ienāca no ārzemēm, bija baigi forši, bija arī lietas, kas tika pārprastas un tas kaut kādā mērā ir pārcēlies arī uz mūsdienām. Runājot par robežām, bija pieaugusi visatļautība, robežas bija kritušas un tad mēs visu sākām darīt pēc pilnas programmas. Tas ir tas, ko es īsumā atceros – tā bija izlaušanās un pārējās pasaules iepazīšana.

Ilze: Es esmu bērns no laukiem, bet visa mana dzīve ir pavadīta Jelgavā. Tas kāda bija Jelgava kādreiz un kāda tā ir tagad no visiem aspektiem, to vispār nevar salīdzināt – kaut vai ārējais izskats: kādas bija mājiņas, autoosta vecajā Jelgavā, kādi bija tilti… Es jau ļoti sen, no bērna kājas darbojos pilsētas kultūras namā, kad man bija jāiet pāri abiem tiltiem, no tā, kas tur apkārtnē notika, bija bailīgi. Pēdējos gados Jelgava plaukst mēnešiem, dienām, minūtēm, tā ir tiešām liela kultūras pilsēta, ir ļoti attīstīta mākslinieciskā pašdarbība, tā tas ir bijis arvien, bet tagad vēl vairāk. Jelgava ir teātru pilsēta. Mums ir ļoti daudz teātru, katram ir sava seja: mūsu teātris, Alunāna teātris, Studentu teātris, Latviešu biedrības teātris, nemaz nerunājot par novadu. Dzīve sit augstu vilni un ir jāprot tajā noturēties. Izaugsme ir liela.  

Kāds bija Jūsu pirmais iespaids izlasot grāmatu „Jelgava 94”? 

Ilze: Es grāmatu izlasīju tikko kā tā iznāca, jo kā kultūras darbinieks zināju, ka man jābūt lietas kursā. Iespaids bija kā bija, sižeta tur nekāda īpaša nav. Tad man viens otrs uzdeva jautājumu vai es varu pateikt par ko šo darbu apbalvoja? Cilvēki nesaprata. Es teicu, es varētu domāt, ka, pirmkārt, tajā ir ļoti neviltoti, pilnīgi bez kāda laķējuma, attēlota to laiku elpa un notikumi. Nekur nav nekādas pielaizīšanās, lai būtu labāk un to var redzēt arī izrādē. Vārdu sakot, tas ir laikmeta raksturojums. Es ļoti apbrīnoju kā Jānis Joņevs to varēja tagad uzrakstīt? Vai viņš tajā laikā rakstīja dienasgrāmatu? Es domāju, ka galvenais ir šī atmosfēra un tas, ka viss ir ļoti patiesi. Cilvēki padomāja un pamazām sāka piekrist. Tad, kad Rihards teica, ka viņš ņems šo darbu, es vispār nezināju kā to var iestudēt, bet var. Man šī dzīve, kas tur notiek ir pilnīgi un galīgi sveša, jo tā jau ir, ka mēs katrs riņķojam pa savu orbītu – kultūras darbinieki pa savu, ārsti – savu, mākslinieciskie pašdarbnieki atkal citā orbītā. Man šis riņķojums pa pagrabiem, ar to mūziku – tas vispār bija atklājums un par to es uzzināju no šīs grāmatas.

Tātad tiem cilvēkiem, kuri tur nav bijuši un no izrādes aktieriem, ar režisoru priekšgalā, tādi ir lielais vairums, nākas šo dzīvi tikai iztēloties un iejusties svešā pasaulē, tāpēc tā ir absolūta improvizācija.

Ilze: Ļoti caurvijas tas, ka Jānis par katru vari grib nonākt tajā sabiedrībā, bet viņš ir tik nepiederīgs un arī izrādē to ļoti var just.

Evita: Mēs jau jebkurā jaunā vietā esam sveši, ikvienā jaunā sabiedrībā ieejot uzreiz neesam savējie.      

Ilze: Viņš ir tik nepiederīgs, bet par katru vari grib tur būt piederīgs.

Katram procesam ir kāds mērķis, kāpēc mēs tam ejam cauri. Ko jūs vēlētos, lai, izrādi noskatoties, gūst tās skatītāji?  

Reinis: Izrāde kā tāda ir par identitātes meklējumiem, tāpēc mans aicinājums skatītājam ir lai viņš atnāk uz izrādi ar jautājumu vai arī, lai viņš to sev izvirza izrādes laikā. Bieži vien cilvēks domā, ka viņš nezina savu identitāti, tomēr, kā gan viņš var nezināt kas viņš ir? Tā nav nezināšana, tā ir nepieņemšana. Pieņemsim, Joņeva gadījumā viņš nekādi nevēlējās pieņemt to, ka viņš ir jefiņš, viņam noteikti vajadzēja dzīties pēc tā, ka viņš ir metālists un tāpēc viņam gāja tik smagi, viņa dzīve, komunikācija un draudzība bija skarba. Viņš nepieņēma to, kas viņš ir. Tagad viņš ir rakstnieks un noteikti foršs cilvēks. Ja viņš būtu sevi kā tādu pieņēmis iepriekš, iespējams, tāda grāmata nebūtu tapusi. Tāpēc varbūt tas pat ir forši, ka tā ir gadījies, jo viņš ir pacēlis augšā šo jautājumu mūsu kultūrā un literatūrā.

Man liekas, ka ikvienam latvietim tas patiesībā ir nozīmīgi, jo esmu novērojis tendenci- protams, negribu vispārināt – bet, runājot par tiem, ko es pazīstu, pastāv tendence teikt: „Ko tad mēs, mēs jau nevaram, tas nav mūsu spēkos, vainīgi ir tie vai šie…” Taču kas tad ir pats cilvēks, kādas izvēles veic tu pats? Manuprāt, atnākot uz šo izrādi un kaut kādā veidā asociējot sevi ar Jāni, cilvēks noteikti var pavirzīt savā domāšanā šos jautājumus – vai esmu sevi pieņēmis, vai es lepojos ar to, kas es esmu, vai es sev stāstu stāstiņus un izliekos jau kuro gadu. Varbūt cilvēki stāsta sev stāstiņus 40, 50 gadus? Tāpēc ir šis stāsts, šī izrāde, kas ir kā brīnišķīgs iedvesmas avots, ja cilvēks atnāk ar atvērtu prātu un gatavs uzdot sev jautājumus.

Tuvākās izrādes Jelgavā būs skatāmas 22. maijā 14.00 un 18.00


Lasi vēl

Komentāri

Esi pirmais, izsaki savu viedokli!

Izsaki savu viedokli

Alternative.lv neuzņemas atbildību par komentāru saturu, kā arī aicina ievērot vispārējas ētikas normas un LR likumdošanu. Portāla pārstāvji patur tiesības dzēst neatbilstošus komentārus, kā arī uzsver, ka neskaidrību gadījumā administratoriem vienmēr taisnība.

JAUNUMI

PASĀKUMI

20.aug
ceturtdiena

HED Pe (Usa) + support

Melnā Piektdiena, Brīvības gatve 193c, Rīga
Biļetes: ticketshop.lv
18.sep
piektdiena

Čipsis un Dullais lielkoncerts "Bravo!"

Tu jau zini Kur., Tallinas iela 10-3 Riga
Biļetes: ticketshop.lv
29.sep
otrdiena

The Hatters (RU) [Little Big Family]

Melnā Piektdiena, Brīvības gatve 193c, Rīga
Biļetes: ticketshop.lv
9.okt
piektdiena

Clawfinger (Se) + support

Melnā Piektdiena, Brīvības gatve 193c, Rīga
Biļetes: ticketshop.lv
8.nov
svētdiena

Cult of Fire / Malokarpatan

Melnā Piektdiena, Brīvības gatve 193c, Rīga
Biļetes: ticketshop.lv

FORUMS