Robs Flinns: Mūzika vairs nav svarīga

Taisniba, es ari jau sen jutos un domaju tapat.

lai arī piekrītu, tomēr mūzikas bizness un tehnoloģijas - lai arī ļoti uzmācīgi, bet tie tikai piedāvā un, iespējams, nemākam izvēlēties pareizās ''devas''.

Problēma, manisprāt, ir iekš tā, ka piedāvā pārsvarā to, kas ietilpst konkrētos rāmjos - attiecīgi ar garantiju, ka tiks realizēti. Lēnā garā visu cenšās pārvērst par popmūziku.

Iekopēšu te to pašu ko rakstīju dr.lv
Absolūta taisnība...
Mūsdienu mūzika arī ir ļoti izlutināta...apmēram tā, varbūt nav īstais vārds, bet apmēram tā ir, visi grib visu perfektu, redz uz skatuves aktīvu jaunu mūziķi, vai tātad iedomīgs or smthg like that...(Ir tādi kadri dzirdēti) un visādas tādas lietas..,
Ļoti daudz kas tiek kritizēts un nolikts...
Vairs nav tajā redzama māksla kāda tā bija agrāk.
Utt.....
Un " Neviens vairs netiek iedrošināts uzņemties riskus, neviens nemēģina pārkāpt robežas."
Tieši ko es bieži esmu teicis, manuprāt cilvēki mūsdienās ir palikuši pareizāki par Jēzu...
Arī man bieži ir žēl ka es esmu piedzimis šādā tehnoloģijas laikmetā..
Tas daļēji arī ietekmē mani...mūs visus..šajā mūzikas ziņā.
Es pilnībā piekrītu visam šim rakstam...
Sīkumā mans viedoklis...besis gari rakstīt.

Viss ir tieši tik vienkārši, lai par to runātu pēc iespējas sarežģītāk, daudzslāņaināk un necaurspīdīgāk, jo mūzikas bizness ir biedējošs, no malas neizprotams un no standarta biznesiem tik kardināli atšķirīgs, ka visvieglāk ir izteikt nožēlu par "veco, labo laiku" aiziešanu un jaunās ēras katastrofālajiem un jo sevišķi nabaga metālistiem tik ļoti traucējošajiem kritērijiem.
Neatkarīgi no tā, ko runā viena vai cita grupa, tās pārstāvji, menedžeri, promoteri, pīāristi un citi speciālisti, vienmēr der atcerēties: kamēr vieni runā, tikmēr citi dara. Sāpīgākais ir tas, ka pret šo faktu nav neviena - itin neviena paša pretargumenta, jo tā tas ir bijis kopš brīža, kad cilvēks sevi atceras strādājam jebkurā industrijā, jebkurā nozarē vai profesijā. Būs tie, kas kurnēs, ka nav iespēju; būs tie, kas iespējas smels spaiņiem un paironizēs par to, ka diennaktī stundu par maz, lai to visu realizētu. Būs tie, kuriem nekad nav naudas, jo viss tik dārgs un būs tie, kuri atradīs veidus, kā nopelnīt vairāk.
Mūzikas un šovbizness kopumā ir viena no visriskantākajām investīciju platformām, kāda vien iespējama. Bet tas, ka "Neviens vairs netiek iedrošināts uzņemties riskus, neviens nemēģina pārkāpt robežas" - tā nav nedz industrijas, nedz naudas, nedz kāda cita ārēja faktora problēma - tā ir katra paša un tikai katra paša indivīda sajūta, nostāja un attieksme.
Var gribēt nopelnīt miljonu, bet tas nekad neizdosies, ja vispirms netiks investēts miljons.
Var gribēt pasaules tūri, bet tādas nekad nebūs, ja nepietiks drosmes aizceļot pāri trim kaimiņrobežām.
Var gribēt spožu karjeru un zvaigznes statusu, taču tas nekad nenotiks, ja lielākā daļa laika tiks pavadīta, pupālī trinkšķinot koncertus patiltes klubiņā.
Var gribēt riskēt un kaut ko sasniegt, bet tas nekad nenotiks, kamēr gribētājs nebūs tas, kurš pirmais piecelsies un riskēs izdarīt.
Kā teiktu Korijs Teilors - "it`s just that damn simple".

kaut kādā ziņā par tām tehnoloģijām var piekrist - jo vairāk laika pavadi blenžot jutūbē kā citi kruti spēlē, jo mazāk pats spēlē vai klausies (ar ausīm, iedziļinoties) mūziku. Bet nu par to iedrošināšanu uzņemties riskus: gribi - riskē, negribi - neriskē, bet neīdi, ka nav neviena, kas tevi iedrošina. Un par tām "robežām": manuprāt vienīgās robežas ko šobrīd simtiem grupu nespēj pārkāpt ir savs personīgais muzikālās iztēles trūkums, savu mīļāko stāru brutāla kopīpeistošana (ieskaitot apģērbu, steidžmūvus etc), ne ar ko nepamatotas ambīcijas vienā rāvienā kļūt par stāriem un bezgalīgā stilu mainība cenšoties skriet jaunajiem trendiem.