"Pozeri," jūs kliedzāt, nokarājoties putojošai siekalai gandrīz līdz ādamābolam. "Zīmuļi," atskanēja no pēdējās rindas, kamēr mazie "Melnajā piektdienā" puspietupienā starp kājām spieda breikdaunu, ko tu biji divas reizes dzirdējis jau iepriekšējā dziesmā. Tomēr skatuves priekšā viņi bija mobilizējuši čupiņu savu Facebook sekotāju, kas, knapi pilngadīgi būdami, apsitās no viena aliņa uz trim un lēkāja līdzi.
Protams, es šobrīd vispārinu un pārspīlēju; “Faithful in Misfortune” virsrakstā ir tikuši tikai tāpēc, ka mans neradošais prāts viņus paķēra kā pirmo piemēru.
Par šo aizdomājos, kad cītīgi lasīju Alternative.lv komentārus un forumu, kur šad tad tiek pacelta tēma, cik labi bija senāk – divtūkstošo gadu sākumā, kad katrs koncerts bija pilns, gaisā valdīja pavisam cita atmosfēra un galu galā klausīties smago mūziku bija kaut kā… stilīgi.
Šobrīd Latvijas underground skatuvei pietrūkst grupa, kas spēj savākt zāli ar bērniem, un jo ilgāk mēs jaunajiem nemācām metālu jebkurā no tā izpausmēm, jo tālāk viņi aug no žanra, pildot zāles pie “Olām” vai “Bermudu divstūra”. Un šis, kā reiz, bija lauciņš, kur sāka izpausties “FiM” – mobilizēties sociālajos tīklos, piespamot līdz vēmienam, bet galu galā atvilkt uz koncertu jaunus cilvēkus. Kurš cits parūpēsies par to, lai padsmitgadnieku smadzenēs tiek injicēta doma, ka iet uz koncertiem ir forši? Tesa? Preternatural? PND?
Daļa no to grupu dalībniekiem savā laikā arī diktēja muzikālo modi tīņiem un draugu lokam. Tas eskalējās gan līdz muzikālajai izaugsmei pašiem māksliniekiem, gan kaut kādas vērtību skalas izaugsmi mums – tiem, kuri klausās.
Visa čīkstēšana par koncertu izlutināto sabiedrību un ārvalstu lielkoncertu/festivālu pieejamību neiztur kritiku. Ap savējiem vienmēr ir lielākais tusiņš, un tusiņš arī ir tas, kas pietrūkst.
Šobrīd esam pie situācijas, kurā aug jauna paaudze, kas par bungām sauc kantainu gumijas sampleri, bet par “mūziķi” sauc muļķi ar Makintošu. Pat ja pie apvāršņa parādīsies grupa ar ģitārām, kas izskatās pēc “Bring Me The Horizon”, dzīvajā izklausās divreiz sliktāk (tas ir ļoti slikti) un piedirš pilnu manu “Facebook” sienu, es teikšu “Like”, jo mums vajag metāla Olas.
Citādi šobrīd esam bedrē, kuru esam piedirsuši līdz zodam ar savu kritiku, izsmalcināto muzikālo gaumi, paštaisnumu un viedokli “man patīk, ja uz koncertiem nav daudz cilvēku, jo tad neviens man netraucē sūkt gardo mājas alu, kas garšo pēc mēsla, bet nav masu produkts un maksā trīsreiz vairāk.”
Foto: Jānis Romanovskis / Brutal Assault
