KONCERTU APSKATI

Kā mēs braucām Brutal Assault lūkoties

Ivars Mirošnikovs
IVARS MIROŠNIKOVS 15.08.2014. 10:40
Četras dienas augstākā labuma metāls Čehijā

Neliela vēsture

Ideja par došanos uz kādu no lielajiem Eiropas mūzikas festivāliem mums ar Vitāliju (Vitālijs Lopatinskis) radās vienā no aprīļa naktīm, klausoties ierakstus un prātojot, ka būtu lieliski redzēt kaut ko no tā visa dzīvajā. Internets darīja savu un pāris minūšu laikā tika apskatīti vairāki festivāli, no kuriem īsti neviens nelikās saistošs – vai nu par tālu, vai par dārgu, vai arī line-up galīgi neinteresants. Līdz brīdim, kad atvērās čehu metāla mūzikas festivāla Brutal Assault mājaslapa un acīm pavērās gandrīz perfekts grupu saraksts, pieņemams attālums un neticami zema cena par to visu. Nav variantu – jābrauc! Nākamajās dienās mūsu idejai pievienojās Ģirts (Ģirts Tauriņš), kurš uzņēmās kārtot sadarbību ar festivālu, kā rezultātā mēs kļuvām par Brutal Assault mediju partneri.

Ceļš uz Brutal Assault

Trīs mēneši pagāja ļoti ātri. Mums pievienojās vēl četri līdzbraucēji - Marts, Andis, Artis un Zane, tāpēc uz festivālu devāmies diezgan ietilpīgā busā. Izbraukšana kā jau izbraukšana – neliels stresiņš pirms braucēju savākšanas, rīta bulka vienā no Rīgas Statoil un tiešais kurss uz Vroclavu, kur bija ieplānota naktsmītne.

Lai gan ceļu stāvoklis ārpus Latvijas ir diezgan labs, tomēr jau Lietuvā sākt mākt bažas par lielo lauksaimniecības tehnikas īpatsvaru, kas pārvietojas gliemeža ātrumā un rada bīstamas situācijas. Taču Lietuva bija vēl ziediņi, salīdzinot ar Poliju. Ja Latvijā katrs sevi cienošs cilvēks, nopelnot pirmo lielo naudu, nopērk sev Lexus vai vismaz jaunāko BMW, tad Polijā leksusu vietā tiek iepirkti traktori, un ar tiem tiek braukts gan uz veikalu, gan bērni vesti uz skolu un varbūt šad un tad aparts lauks vai novākta raža. Labi, jokus pie malas – tikai Polijas Statoilā hotdoga desu silda parastā mikroviļņu krāsnī, un, kad tu pārsteigumā no tikko noskanējušā “dzinnn” sāc grozīt galvu, pamani, ka blakus telpā, turpat Statoilā, var uzspēlēt biljardu.

Ap pusnakti iebraucam Vroclavā, ātri atrodam hosteli, kurš izrādās ļoti kvalitatīvs un ērts, ar nelielu piepūli iebraucam busu ļoti šaurajā pagalmā un dodamies pie miera, lai jau nākamajā dienā piebeigtu atlikušos 150 kilometrus līdz Jaromerai, Čehijā, kur notiek Brutal Assault.

Nākamais rīts sākās ar sāpošu kaklu un ne visai labu pašsajūtu. Laikam 16 stundas pūst sev virsū gaisa kondicionieri busā nebija labākā doma. Stūrēšanas stafeti pārņem Marts un nākamā pietura – Brutal Assault. Bet pirms tam neliela ekskursija pa vietējo Ikea, Obi un Jysk, lai nopirktu Ģirtam telti un guļammaisu, kā arī plēvi un lētus makšķerēšanas krēslus, jo Polijā taču var nopirkt pilnīgi jebko. Tiekot uz šosejas, kas ved uz Jaromeru, traktoru epopeja turpinās.

Pēc neskaitāmu traktoru rindām un draņķīgām pusdienām vienā no ceļmalas ieskrietuvēm esam nonākuši Jaromeras pilsētā un uzreiz var just, ka esam atbraukuši pareizi – metālistu un alternatīva paskata cilvēku plūsma virzās uz mūsu maršruta galamērķi – Josefova cietoksni. Izkrāmējam mantas, novietojam busu un nesam visu mūsu iedzīvi uz telts vietām.

Telšu pilsēta un festivāla teritorija

Rekomendāciju vadīti esam iegādājušies VIP telts vietas. To, ka tas viennozīmīgi atmaksājas, sapratām jau ierodoties – VIP telšu zona ir sadalīta vairākos blokos, katrā pa 6-8 sektoriem un katrā sektorā pa 20-40 teltīm. Visi sektori ir atdalīti ar žogu un ieeja blokā ir tikai konkrētā sektora iedzīvotājiem. Izklausās pēc cietuma, bet tā galīgi nav – sajūta ir ļoti brīva, gar tavu telti neviens svešais nevazājas un nav stresa, ka kāds kaut ko varētu nospert. Visa festivāla laikā ārā tika atstāts gan alus, gan personiskās mantas un ne reizi nebija problēmas ar to, ka kāds kaut ko būtu paņēmis. Vēl no VIP bonusiem jāpiemin sauso tualešu pieejamību viegli aizsniedzamā attālumā, iespēju aiziet arī uz “normālām” tualetēm, kā arī bez maksas izmantot dušu vienu reizi. Dušas apmeklējums gan nav no dārgajiem arī par maksu – viens kupons (aptuveni 1.10€), bet attapīgākie atrada arī veidu kā mazgāties par brīvu visu festivāla laiku.

Galvenā festivāla norises vieta ir Josefova cietoksnis Jaromerā, ap kuru ir sabūvētas teltis – gan telšu pilsētiņās, gan vienkārši kur pagadās. Lai nonāktu festivāla teritorijā vismaz no VIP teltīm ir jāmēro ceļš pāri stāvam kalnam. Pie ieejas katrs apmeklētājs tiek pārbaudīts apčamdot, lai nepieļautu teritorijā aizliegtu priekšmetu un vielu ienešanu, bet ilgāk par pāris minūtēm rindā stāvēt nevajadzēja. Par dzērieniem, ēdienu un atsevišķiem pakalpojumiem norēķini notika ar kuponiem, kurus varēja iegādāties maiņas punktos. Viens kupons ir aptuveni 1.10€ un par to var iegādāties 0.5 aliņu. Par 2-3 kuponiem varēja ļoti labi paēst un par 4-5 kuponiem – pierīties. Ļoti ērti, jo nevajadzēja staipīt līdzi naudu un gaidīt rindā uz atlikumu. Jau pāris gadus festivālā veiksmīgi darbojas arī daudzkārt lietojamo glāžu sistēma – pirmo reizi pērkot alu, par pusotru kuponu ir jāiegādājas smuka, stingra, plastmasas glāze, kuru katru reizi, kad ņem dzērienu, maina pret jaunu. Festivāla beigās tukšo glāzi vari samainīt atpakaļ pret kuponiem. Cik pats novēroju, tad daudzi ņēma glāzes līdzi kā suvenīrus, jo tās tiešām ir veidotas kvalitatīvas. Ēdiena izvēle bija ļoti plaša – vegānu un veģetāriešu ēdieni, desas, kāpostu plāceņi, meksikāņu ēdieni, picas, nūdeles un daudz kas cits, jebkurai izvēlei un garšai. Distro stūrītis jeb, precīzāk, pļava atradās prom no abām galvenajām skatuvēm un tajā varēja nopirkt, ja ne visu, tad tuvu tam. Lielā cieņā festivāla apmeklētājiem bija melni krekli, kas apdrukāti ar grupu vai festivālu simboliku – tādi bija pilnīgi visiem džekiem un palielai daļai meiteņu.

Un beidzot tad arī par pašu galveno – par koncertiem. Redzēts ļoti daudz kas, bet aprakstīšu tikai to, kas palicis atmiņā ar kaut ko īpašu.

1. diena

Pirmajā dienā, meklējot Ikea teltis un guļammaisus (starpcitu, tur nav ne telšu ne guļammaisu), nedaudz nokavējām sākumu un neredzējām The Agonist, kurus gribējās apskatīt dzīvē. Toties laikā paspējām uz Venom. Neesmu šīs grupas fans, bet skanējums bija pietiekami jaudīgs un interesants, lai noskatītos vismaz dažas dziesmas un nelielo uguns šovu. Centrālā persona viennozīmīgi ir Cronos, kurš savos sarkanajos ādas zābakos satricināja skatuvi un kvēlāko fanu galvas. Pirmo dienu noslēdzot, nākamie un, diemžēl, pēdējie uz skatuves kāpa vietējie Modern Day Babylon. Grupa sevi pozicionē kā groove metal/djent, lai gan es vairāk sliecos uz post-progmetal vai post-kaut kas cits, bet tam nav īpaši nozīmes, jo uzstāšanās bija kvalitatīva un patīkama. Ģitārists mainīja ģitāras gandrīz katru dziesmu, laikam tāpēc, ka bija paķēris līdzi veselas četras. Modern Day Babylon, atbraucot mājās, ir iekļauts playlistē.

2. diena

 

Otrā diena sākās ar neizgulēšanos, kas vēlāk izrādīsies pilnīga norma. Toties grupu birums bija vienkārši fantastisks. Mūsu diena iesākās ar Texas In July – spēcīgs metalcore pamodināja visus, kuri vēl nebija pamodušies 12:15. Jāatzīmē, ka šie džeki dzīvē skan labāk nekā ierakstā. Pēc stundas uz skatuves kāpa Iwrestledabearonce un pamazām sāka noārdīt skatuvi ar savu enerģisko un reizēm pilnīgi trako priekšnesumu. IWABO bija manā toplistē un wtfcore spēlējošie džeki ar meiteni Kortniju priekšgalā nelika vilties ne brīdi. Šī viennozīmīgi bija viena no festivāla labākajām uzstāšanām, neskatoties uz to, ka notika pa dienu. Kortnija dziedāja un rūca pilnā rīklē, kamēr pārējie kapāja savus instrumentus ar pilnu atdevi. Ģitārists Stīvens Bredlijs savu ģitāru īpaši nežēloja, un tā lidoja apkārt tik traki, ka reizēm likās, ka viņš nemaz to nespēlē. Galu galā Kortnija novēlēja dzert daudz ūdens, pīpēt zāli un meitenēm rādīt krūtis citiem. Why not?

Nākamie, kurus gribētos pieminēt, ir hardcore skatuves veterāni Ignite. Grupa ir lielisks miksējums starp Austrumeiropas un Kalifornijas skatuvēm, bliežot ārā maksimāli daudz enerģijas un pozitīvisma. Ignite vokāla Zoltana Teglasa (Zoltán Téglás) vecāki ir ungāri, un viņš pats ļoti uzsver savu saistību ar Ungāriju, lai gan dzimis un audzis Losandželosā. Koncerta laikā Zoltans atzīst, ka viņam ir mājas gan Ungārijā, gan Losandželosā, un viņš ļoti lepojas ar savu ungāru izcelsmi. Dziesma “A Place Called Home” tiek dziedāta ungāru valodā, un, pūlī esošais, ungāru bariņš izveido savu mošpitu skaļi dziedot līdzi. Kā vienu no dīvainībām var minēt, ka koncerta laikā atraktīvajam ģitāristam vismaz trīs reizes plīsa stīgas, ko citos koncertos īpaši neievēroju. Ņemot vērā, ka pēdējais grupas albums ir izdots 2006. gadā, tad tuvākajā laikā gaidu jauno ierakstu, pie kura jau esot sākts darbs.

Vēl viena grupa, kuru gribējā dzirdēt dzīvajā, bija Bring Me The Horizon, kuri bija pieteikti kā vieni no headlaineriem. Mūzikas stils oficiāli “post hardcore metal” jeb kā daži līdzbraucēji precizēja – crab-core. Klausītāju uz šiem bija tiešām ļoti daudz, pat īsti negribējās līst priekšā, toties pie skaņotāja skanējums bija izcili labs. Dziesmas bija jaudīgas, publika dziedāja līdzi, bet kaut kā likās dīvaini, ka tik lielas grupas vokāls (Olivers Saiks) atļaujas neizdziedāt visas partijas. Pēc pāris dziesmām Olivers atzīst “Sorry, my voice is fucked up”. Un to var baigi just koncertam ejot uz beigām – aptuveni puse partiju tiek izlaistas, pūlis dzied līdzi, bet kritiskākajos brīžos tiek palaista fonogramma. Ak jel, beidzot esmu nodzīvojis līdz laikam, kad metālā liek fonogrammas vokālam. No otras puses jāsaprot, ka BMTH, atceļot koncertu, iebrauktu milzīgos mīnusos, sabojātu savu un Brutal Assault reputāciju. Lasot ārzemju apskatnieka rakstu par BMTH koncertu, autors atzinis, ka, stāvot priekšā, redzējis kā Olivers mokās jau no pirmās dziesmas un izteicis apbrīnu, ka novilcis līdz galam. Jebkurā gadījumā, šī uzstāšanās atstāja uz mani neviennozīmīgu iespaidu.

Pēdējās BMTH dziesmas laikā uzkāpām festivāla teritorijā, kas saucas “Natural Grounds” un no kuras pārredzamas abas skatuves. Skaņa, protams, nav no tām lieliskākajām, tomēr koncertu var baudīt laiski atsēžoties, neiespringstot par cilvēkiem priekšā. Īstais brīdis, lai paklausītos grupu, kuru mūsu telts kaimiņi sauc par dinozauriem – Slayer. Manis pietika aptuveni divām dziesmām, jo līdzīgi kā ar Venom – not my cup of tea, toties es tāds biju viens no retajiem, jo uz Slayer izskatījās, ka atnāca pilnīgi visi. Viss laukums abu skatuvju priekšā bija pārbāzts. Kā vēlāk nelielā intervijā atzina viens no organizatoriem, šogad uz festivālu bija ieradušies aptuveni 14`000 apmeklētāju.

Lai novērstu uzmanību no Slayer, neliela atkāpe par mūsu telšu pilsētiņas kaimiņiem. No vienas puses bija čehi – brālis ar māsu. Ļoti jauki cilvēki, ar kuriem iepazināmies jau pirmajā dienā un pavadījām laiku, runājot par metālu un čehu aliņu. Blakus savu nelielo tentu un 2 teltis bija uzslējuši “party never ends” vācieši, no kuriem vismaz divi vienmēr bija nomodā un lika visai dīvainu mūziku uz pasīvajām tumbiņām. Un vēl netālu atradās Krievijas guberņas teltis, kuru pārstāvēja no visdažādākajiem pasaules nostūriem nākušie krievvalodīgie. Vienīgais no Latvijas bija Oļegs, kurš pie mums ir zināms kā Undusted bundzinieks un koncertu organizators. Savukārt Kostjiks bija mērojis vairāk kā 10`000 km no tālās Sahalīnas, lai apmeklētu Brutal Assault un Wacken festivālus. Pāris džeki bija no Urāliem un viens no Vācijas. Tomēr visinteresantākais bija vecis, kurš nepārtraukti krāca, pie tam to darīja tik skaļi, ka likās, ka sākusies zemestrīce. Divas reizes redzēju, kā viņš izlien no telts, paskatās apkārt un ielien atpakaļ gulēt. Viņa biedri gan apgalvoja, ka esot redzējis pāris grupas, kam gan bija diezgan grūti noticēt. Lai nu kā, trešās dienas vakarā mums sanāca ļoti masīva un jautra pasēdēšana ar lielāko daļu mūsu kaimiņu, kuras laikā guberņas barvedis Jaroslavs atzina, ka festivālos vispār ir vērts braukt tikai uz vienu grupu, jo viss pārējais nav tā vērts. No sarunām gan pēc tam tapa skaidrāks viņa viedokļa pamatojums – viņš katru gadu brauc uz Brutal Assault, Wacken un vēl pāris citiem festivāliem un to dara jau vismaz pēdējos 15 gadus. Toties viņš bija tas, kurš noorganizēja 2 stundu smiešanās maratonu pēc tam, kad uzzināja, ka čehu valodā lidmašīna ir “letadlo”.

Atpakaļ pie grupām. Otrajā dienā manā must see bija palikuši vēl Architects un Katatonia. Architects es ļoti iemīlēju pēc viņu pēdējā albuma “Lost Forever//Lost Together”, kurš, manuprāt, ir viens no gada labākajiem ierakstiem. Perfekti iespēlēts un samāsterēts. Tikai pēc BMTH uzstāšanās sāku aizdomāties vai zem perfektā ieraksta neslēpsies draņķīgs dzīvais izpildījums. Džeki sāk bliezt un viss ir labi. Instrumenti skan ideāli, publika mošo, skaņa ir bieza un jaudīga, pūlis ļoti pavelkas, un es lecu tiem līdzi. Tomēr pēc pāris dziesmām atkal vecā problēma ar jauniešiem – nevar izvilkt visas vokālās partijas līdz galam. Dziedošās daļas tikai attāli atgādina perfekti tīro balsi, kas dzirdama ierakstā. Šajā ziņā vecie krabji jaunajiem ieliek baigo kloķi – mūzikas stils senajām grupām kādam var patikt vai nepatikt, bet mūzikas izpildījuma kvalitātē un precizitātē “vecie” tomēr ir priekšā. Uzskatu, ka ierakstos nevajadzētu spiest ārā to, ko nevar reāli dabūt dzīvajā. Architects galu galā noblieza ar pilnu jaudu un kopumā uzstāšanās patika.

Pirms Architects vēl nedaudz paklausījos God Is An Astronaut, kuri man vēl ir siltā atmiņā no Melnās Piektdienas koncerta. Skanēja tikpat lieliski kā Rīgā tāpēc ļoti ceru, ka kādā no nākamajiem Brutal Assault GIAA tiks arī uz lielās skatuves.

Kā pēdējie otrajā dienā manā wishlistē stāvēja Katatonia. Diemžēl tehniskas ķibeles atlika koncertu par 20 minūtēm un samazinot kopējo uzstāšanos krietni, taču melodiskie Zviedru metālisti nelika vilties. Dziesmas ietina prātu patīkamā dūmakā un nelaida no tās ārā. Tieši tas, kas vajadzīgs pirms miega. Vēlāk vakarā, ejot gulēt, kaimiņi vācieši bija uzlikuši Katatonia dziesmas, kuras grupa nebija paspējusi nospēlēt. Uz pasīvās tumbiņas.

3. diena

Trešajā dienā ar grupām bija neliels atslābums – otrā diena lika par sevi manīt un nemaz vairs tik ļoti uz koncertiem nerāvāmies. Tāpēc arī palaidu garām grupas Mors Principum Est, Fleshgod Apocalypse un Carnival in Coal, kuras esot bijuši diezgan spēcīgas. Toties ļoti laicīgi paspēju uz The Ocean, kuri bija vieni no pirmajiem manā toplistē. Grupa nospēlēja savu pēdējo albumu Pelagial un lai kaut nedaudz tuvāk aprakstītu kāda bija The Ocean uzstāšanās, citēšu Vitāliju: “Es gandrīz nomiru”. Bieza, jaudīga un atmosfēriska skaņa pārņēma manu prātu un ķermeni un nelaida vaļā vēl ļoti ilgi. Šis bija viennozīmīgi vislabākais muzikālais baudījums festivālā. Eiforiju koncerts sasniedza, kad vokāls Loic Rossetti dziesmas “Let Them Belive” laikā uzrāpās uz aptuveni četrus metrus augstas tumbas un septītajā dziesmas minūtē ieleca pūlī. Uz brīdi pat biju atguvis balsi, lai dziedātu līdzi. Viņi bija nepārspējami lieliski. Diemžēl The Ocean uzstāšanos nenoklausījos līdz galam, jo trešais manas toplistes mākslinieks gatavojās savai performancei. Lai gan pašlaik domāju, ka labi, ka aizgāju, jo palika tāda nepabeigtības sajūta, kuru gribas piepildīt. Tas nozīmē to, ka būs stimuls aizbraukt uz kādu no The Ocean koncertiem tuvākajā laikā.

Vēja spārniem skrēju uz lielo skatuvi, kur jau bija uzkrāmējies The Devin Townsend Project. Gribējās laicīgi ieņemt vietu skatuves priekšā, jo likās, ka būs pārbāzts, tomēr tik traki nemaz nebija. Devinu gribējās dzirdēt no pirmās dienas, kad iepazinu viņu mūziku. Nedēļu iepriekš noskatījos live uzstāšanos Wacken festivālā un likās, ka wow – jābūt mega. Kā ļoti harizmātisks mākslinieks, Devins paņem publiku ar savu šarmu, jokiem un, protams, mūziku. Kurš gan saskaitīs, cik daudz albumu un dziesmu viņš ir ierakstījis, būdams dažādu projektu un grupu sastāvos, tomēr vienmēr izcēlies ar savdabīgumu, profesionalitāti un neizsmeļamo ideju krātuvi jauniem un jauniem ierakstiem. Šis koncerts nebija izņēmums – perfekti profesionāli ar humora piedevu turpat uz skatuves paziņojot, ka “Brut A`Lassault” esot metālistu smaržas. Ģitāras un vokālās partijas bez nevienas aizķeršanās. Un, protams, visas tās dīvainās sejas un mīmikas, ar ko viņš parasti izceļas koncertos. Vokāls gan skatuves priekšā skanēja diezgan švaki, bet pie skaņotāja viss esot bijis labi. Nezinu, vai tādēļ, ka tik ļoti gaidīts vai tādēļ, ka nebija pilnā setliste, bet man kaut kas pietrūka Devina koncertā. Uzstāšanās likās vairāk kā atstrādāts priekšnesums, kas tiek rādīts vēl un vēl, kurš pēc laika nedaudz noriebjas. Vai arī tas bija joprojām The Ocean iespaidā, kas mani joprojām nelaida vaļā. Kā mierinājums pašam sev bija sarokošanās ar Devinu un viņa visas grupas autogrāfi, kurus ar Ģirtu dabūjām Meet&Greet sesijas laikā.

Pēc The Devin Townsend Project uz blakus skatuves savus pūķus bija uzstutējuši Amon Amarth. Šovs sākās ar sprādzienu un turpinājās ar dūmiem no pūķu mutēm un liesmām. Arī šoreiz nācās atzīt, ka vikingu deathmetal nav mana tējas krūze, lai gan skaņa bija ļoti augstā līmenī un džeki kapāja uzpilnu jaudu pat jājot uz pūķiem.

Kad likās jau, ka jāiet gulēt, Vitālijs aicināja nedaudz paklausīties norvēģu avantgarde-metal Shining. Ja jāklausās, tad jāklausās – gabals no tā nenokritīs, lai gan enerģijas ap to laiku jau praktiski nebija. Un bāc – mega blieziens sākot jau no pirmajiem akordiem. Tas tiešām bija avantgarde-metal tā vistiešākajā izpausmē. Pilnīgs un galīgs blieziens. Uz skatuves bundzinieks, basists, ģitārists, taustiņnieks un vokāls, kurš reizēm piespēlē vai nu ģitāru vai saksofonu. Lai gan saksofona izmantošana metālā nav nekas jauns (kaut vai tie paši Tesseract, kuri šogad atcēla savu uzstāšanos Brutal Assault), tomēr to izmantot TĀ var tikai norvēģi. Skaņa griezīga, bet ne riebīga, vokāls spalgs, bet ne nogalinošs, taustiņi – dzīvajā, nevis sempleris. Enerģija no skatuves plūda straumēm un varēja redzēt, ka džeki atdod visu sevi publikai. Fantastiska atdeve, mūzika, kas balansē uz saprāta un pilnīgas šizofrēnijas robežas un pa virsu tam visam saksofona partijas, kas brīnišķīgi papildina masīvo skanējumu. Šis bija viens no festivāla lielākajiem pārsteigumiem un labākais koncerts vērtējot gan muzikālo baudījumu, gan grupas atdevi, gan strāvojošo enerģiju. Viss. Gulēt.

4. diena

Ceturtā diena sākās ar kārtējo četru stundu miegu un jūtamu spēku izsīkumu. Slimība un bezmiegs dara savu. Kā pirmos novērtēju Hacktivist – rap metal no Lielbritānijas. Ierakstos skanēja diezgan labi, tomēr dzīvajā skaņa ir galīgi nekāda – balsis par skaļu, basi par lielu. Bonusā visam melnādainais vokāls uzstāšanās laikā baksta telefonu. Ne skaņa, ne attieksme nepārliecināja, lai es paliktu klausīties ilgāk par vienu dziesmu.

Dušas un citu komforta lietu dēļ noziedoju Manes uzstāšanos, kuru ļoti gribēju redzēt. Stulbi, jo Manes uzstājās veselas trīs reizes no kurām redzēju tikai pusi dziesmas. Interesants fakts ir tas, ka Manes spēlē anvantgarde-metal un tāpat kā viņu stila-brāļi Shining nāk no Norvēģijas. Skanējums gan kardināli atšķiras, bet viennozīmīgi iesaku noklausīties viņu 2003. gada ierakstu Vilosophe.

August Burns Red turpina Texas In July un IWABO iesākto tradīciju – vēl dienas gaismā bliezt ļoti jaudīgu metalcore. Skanējums patīkams, bet nav tik agresīvs kā Texas In July. Toties Soilwork stundu vēlāk nospēlē gana spēcīgu koncertu, lai iekustinātu vēl neiekustinātos metalheadus. Tiek izveidoti arī pāris palieli circle piti, kas ievelk arī dažus malā stāvētājus. Pie Down mani spēka uzkrājumi jau tuvojas beigām, un vecie stouneri ar Filu Anselmo priekšā nedaudz uzdzen apātiju. Skan ļoti labi, un brīžiem, kad apziņa pieslēdzas, arī mūzika pavelk. Kā novērojis Ģirts, tad Fils, esot uz skatuves, piebeidzis vienu grādīgā pudeli un bijis diezgan lielā ķirsī jau savas uzstāšanās laikā, tomēr vēl atradis spēkus, lai uzskrietu uz skatuves Satyricon uzstāšanās laikā un mēģinātu piepalīdzēt ar savām vokālajām dotībām.

Jesu uz mazās skatuves ievilka citā dimensijā, lai gan likās, ka ļoti pietrūkst dzīvās bungas, tomēr skanējums bija visai patīkams un atmosfērisks. Uz brīdi varēja atslēgt domas no visa un saprast, ka pagājušas jau četras dienas, kurās ir dzirdēts visdažādākais metāls un ka rīt ir jābrauc mājās. Apziņa ieslēdzās atpakaļ un veda manu, spēku pamesto, ķermeni telšu pilsētiņas virzienā. Pa ceļam vēl nogāju gar Converge, bet kaut kas mani dzina uz priekšu un ļāva apstāties tikai tajā brīdī, kad biju atslīdzis savā krēslā, kurš veiksmīgi iegādāts Polijā par pāris eiro. Galu galā Converge vēl nesen bija Rīgā un noblieza Melnajā Piektdienā maksimāli labi.

Mājās

No rīta diezgan ātri savācāmies, iebraucām vietējā veikalā pēc šķidrajiem suvenīriem, brokastīm un braucām uz nākamo galapunktu – Aušvici. Aušvicē pāris stundas pavadījām ekskursijā gan pa Aušvici I, gan Aušvici II – Birkenau. Lasīt grāmatas un skatīties filmas ir viens, bet kad esi tur, tad tikai nedaudz ar prātu vari saprast traģēdijas, šausmu un pilnīga vājprāta apmērus, kas tur valdīja vairākus gadus. Viennozīmīgi, must visit vieta.

Pārējais atpakaļceļš bija ļoti kluss un mierīgs. Traktori joprojām valdīja pār Polijas šosejām, taču vairs nevajadzēja stāties ik pēc simts kilometriem, jo lielākā daļa biedru gulēja. Šeit jāizsaka lielākā pateicība Martam, kurš negulēja un neļāva arī man aizmigt, stūrējot metāla nogurdinātos atpakaļ mājup.

Gala vārds

Brutal Assault viennozīmīgi ir labākais festivāls kādu ir sanācis apmeklēt. Šogad atšķirībā no iepriekšējiem gadiem festivāls bija pārbagāts ar metāla stilu dažādību un kā mini-intervijā atzina viens no festivāla organizatoriem Honza, tad nākamgad viņi plāno turpināt šajā virzienā. Pati festivāla organizācija bija visaugstākajā līmenī un nevienā brīdī nelikās, ka “hei, šeit vajadzētu labāk darīt tā”. Viss bija profesionāli, kārtīgi un bez aizķeršanām. Šis ir festivāls, ko noteikti ieteiktu apmeklēt arī nākamgad. Starpcitu, nākamais būs 20 gadu jubilejas festivāls, tā kā bez jau zināmajiem Sepultura un Gorguts iespējams būs vēl lielāki pārsteigumi.

Tiekamies Brutal Assault 2015!

Foto: Marine Candel

Lasi vēl

Komentāri

Esi pirmais, izsaki savu viedokli!

Izsaki savu viedokli

Alternative.lv neuzņemas atbildību par komentāru saturu, kā arī aicina ievērot vispārējas ētikas normas un LR likumdošanu. Portāla pārstāvji patur tiesības dzēst neatbilstošus komentārus, kā arī uzsver, ka neskaidrību gadījumā administratoriem vienmēr taisnība.

JAUNUMI

PASĀKUMI

15.nov
piektdiena

KUMOSIŅŠ

Ansamblis, Robežu iela 38 Riga, Latvia
15.nov
piektdiena

NUVO un Simia Sapiens (Šveice)

Melno Cepurīšu Balerija, Raiņa iela 28, Jelgava
15.nov
piektdiena

Evergreen Mars / Kafkaesque / Burning Dawn

Republika, Pils iela 14, Riga, Latvia LV-1050
15.nov
piektdiena

Evergreen Mars | Kafkaesque

Republika, Pils iela 14, Riga, Latvia LV-1050
16.nov
sestdiena

Amenra (BE), E-L-R Ylva

Melnā Piektdiena, Brīvības gatve 193c, Rīga
Biļetes: ticketshop.lv

FORUMS