INTERVIJAS

Rebel Riot: Ja nespēlē kotletes, tad no mūzikas dzīvot nevari!

Ģirts Tauriņš
ĢIRTS TAURIŅŠ 15.03.2017. 13:15
Rebel Riot pagājušā gada izskaņā izdeva savu trešo studijas albumu, tagad, nospodrinājuši ādas jakas, izmazgājuši džinsus, uzasinājuši ģitāras, grupa ir gatava uzsākt maršēt pretī nākamajai dekādei.

Rebel Riot kopā sanāca pirms desmit gadiem, 2007. gadā, kad domubiedri atsaucās uz sludinājumu, kas bija ievietots alternative.lv portālā. Tā kā bundziniece Kristīne Segliņa neatradās uz doto brīdi Latvijā, alternative.lv aicināja ¾ no Rebel Riot, Robertu Cēri, Jāni Kažemaku un Kasparu Pētersonu, uz sarunu par labo, slikto un smago.

Ģ: Vispirms jāapsveic jūs ar jauno albumu The Good, The Bad and The Heavy, gribēju, protams, laicīgāk sveikt, bet...

R: Albums pats varēja būt laicīgāks bišķi.

Ģ: Vismaz labi, ka paspējāt pagājušajā gadā, lai varētu iekļauties uz balvām.

J: Tas bija mērķis!

R: Tīri teorētiski varēja paspēt vēl 2015. gadā.

Ģ: Kādas sajūtas par jauno albumu? Kādas ir atsauksmes no cilvēkiem?

R: Feedbacks noteikti ir lielāks, plašāks, labāks nekā par iepriekšējiem diviem. Mums arī patīk. Protams, tā ir gaumes lieta.

J: Baigi daudz atsauksmes neesmu dzirdējis, daži cilvēki ir tā teikuši, ir šādi tādi cilvēki rakstījuši mums soctīklos, bet tiešu atzinību nav baigi daudz. Man liekas, ka pati labākā atzinība ir tā, ka cilvēki no visas pasaules pasūta mūsu albumu, tieši CD versijā. Viņiem nepietiek ar digitālo, bet pasūta uz Kanādu, Portugāli, no Beļģijas vai Nīderlandes interesējās cilvēki.

R: Krekliņus arī uztaisījām.

K: Man liekas, ka pozitīva lieta, ko es no klausītājiem esmu dzirdējis, ir, neskatoties uz to, ka albums ir smagāks nekā iepriekšējie, un mūzika ir agresīvāka, tik un tā cilvēkiem patīk un saņemu pozitīvas atsauksmes.

Ģ: Tāpat rādītājs bija, ka albuma prezentācijā Nabaklab bija pārbāzts.

J: Tur bija sold out.

R: Pacentāmies šoreiz. Tas ir svarīgi, ja vari savā pilsētā, tā teikt, izpārdot konci.

Ģ: Pats arī esmu noklausījies albumu neskaitāmas reizes, un, kas man pietrūkst daudzās latviešu grupās, ir albuma produkcija un kvalitatīvais materiāls, bet ne šeit! Tāpat bieži ir dzirdēts sakām, ka latviešiem vajadzētu dziedāt tikai un vienīgi latviešu valodā, tad lai visi iet ieskrieties, jo šajā albumā angļu valoda izklausās izcili!

J: Robertam ir ļoti laba angļu valodas dikcija, viņš var dziedāt angliski.

K: Ja viņš nedziedātu tik labi angliski, tad mēs visticamāk arī nedziedātu angliski.

Ģ: Klausoties albumu, grūti iztikt bez salīdzinājumiem, un tas ir veids, kā tu uztver un saproti mūziku, piemēram, šajā albumā sadzirdēju klasisko, smagnējo Black Sabbath, stonerīgo Clutch, grandžīgo Alice in Chains, roķīgo AC/DC. Kas ir tie ietekmes avoti, kas iespaidoja albumu?

R: Mēs īsti nekad neesam mēģinājuši ieturēt kaut kādus konkrētus virzienus, ja runājam par grupu un ietekmju kopēšanu. Nu jau vairākus gadus darbojamies un spēlējam, paralēli ikdienā to vien darām, kā klausāmies savu iemīļoto mūziku. Katram mazliet atšķiras gaumes, ir daudzas kopīgas intereses un žanri. Vienkārši ir daudzas un dažādas intereses iekrājušās, simtiem, beigu beigās, ja esi no sirds klausījies un novērtējis, tad tas aizķeras. Iedomājies, ja tās ir simtiem grupu, nevis piecas, sešas vai desmit. Es reiz lasīju, ka kāds mūziķis ir teicis, ka jebkuri mākslinieki, mūziķi un citu mākslas virzienu pārstāvji kopē, bet labs mākslinieks ir tāds, kurš kopē un pasniedz to materiālu tā, ka tu to nevari pateikt. Tu māki to apstrādāt pa savam. Daudzi cilvēki nākuši klāt un teikuši: "Jūs izklausāties pēc White Snake".

J: Nekad neesam domājuši tā izklausīties.

R: Vai arī: "Jūs abi divi izskatāties pēc Brūsa Dikinsona (Bruce Dickinson), un droši vien jūs Iron Maiden līdzīgu mūziku spēlējat". Un ir daudzi šādi piemēri, ka tev liekas, ka tā nevar būt. Katrs cilvēks spriež pēc sevis.

Ģ: Katram ir kaut kāds konkrēts punkts, caur kuru uztvert.

J: Man konkrēti šim albumam, rakstot dziesmas, lielākā influence bija grupa Trouble. Tā bija vienkārši tāda sakritība, kad īsi pirms sāku sacerēt dziesmas albumam, tad tieši atklāju to grupu, un es uz viņas uzsēdos.

R: Patiesībā mēs jau agrāk, otro albumu rakstot, Trouble nedaudz klausījāmies. Ir dažas grupas, kuras ir vairāk iesēdušās vai aizķērušās. Tāpat kā tu minēji tos pašus Black Sabbath un AC/DC, viņi ir klasiskie žanri. Es jau no bērnības esmu uzaudzis uz tā paša AC/DC un vēl pāris tām zināmajām heavy/hard grupām.

Ģ: Albums arī kickstartojās ar Big Fat City, tāds kārtīgs hard n' heavy.

R: Tas ir svarīgi, kā grupa saliek dziesmu secību.

J: Mēs cenšamies spēlēt enerģisku mūziku, paceļ drusciņ adrenalīnu, tādā ziņā AC/DC tādi ir. Pirmā dziesma asociējas ar AC/DC, jo viņa ir tāda ļoti enerģiska. Pure rock n' roll.

R: Pāris vietās tā šnite ir aizķerta. Varbūt ne obligāti jābūt ir ātrai un agresīvai mūzikai, tāpēc nebaidāmies mainīt tempus, ātrumus un skanējumus.

K: Man liekas, ka albums ir tāds rollercoaster.

R: Lai nav tas variants, kad cilvēki saka, ka albums ir kā viena dziesma sagriezta pa daļiņām.

J: Dažos gadījumos, piemēram, konceptalbumā tā ir jābūt.

Ģ: Bieži vien albumos ir tā saucamais sāpju bērns, dziesma, pie kuras ir sanācis visvairāk piestrādāt un kura nav gājusi tik viegli uz priekšu. Vai šajā albumā bija kaut kas tamlīdzīgs?

J: Es pieļauju, ka mums katram tas varētu būt individuāli. Man personīgi visgrūtāk gāja ar Lightworker soliņu – to nekā nevarēju izdomāt. Ilgi sēdēju pie tā, un studijā biju jau izbesījies, tā teikt. Man bija līdz kaklam tas soliņš. Es nevarēju izdomāt, bet beigās tur kaut ko iespēlēju.

K: Man liekas, ka kopumā mūzika gāja diezgan plūstoši albumā bez baigā struggle.

J: Mēs sākām spēlēt un likām dziesmas kopā, tīri uz sajūtām izgājām.

Ģ: Cik vispār ilgi strādājāt pie albuma?

R: Sākot no 2013. gada līdz 2015. gadam. Divus gadus notika dziesmu rakstīšana un sacerēšana, studijas ieraksts notika 2015. gadā. Ja vēl liek klāt miksēšanu, tad sanāk gandrīz trīs, pat četri gadi.

J: Man pirmās idejas, kuras sarakstīju, bija 2013. gadā. Bet visintensīvāk bija 2014. gadā.

R: Tad sapratām, ka ir jāapaļojas, un pēdējais svarīgais darbs tika izdarīts 2014. gadā. Bet, runājot par tiem strugliem albumā, Jānis teica par to soliņu, tas bija studijas procesā, kad notika ieraksts, bija dažas idejas jau atstrādātas, un bija dažas astītes, kuras vajadzēja pieķert klāt. Tīri uz pieredzīti paņemt. Neliela aizķeršanās bija ar Walk It Like You Talk It.

J: Es tieši gribēju teikt, ka tā dziesma grūti likās kopā.

R: Tā ir visīsākā dziesma albumā, nosacīti taisnā un ātrā, bet mēs viņu toreiz kaut kā ilgi lipinājām kopā, jo kaut kādas bungas un riffs nelīmējās kopā.

J: Pirmais variants īsti nebija. Pēc tam kaut ko pamainīja. Beigās kaut ko pilnībā izmainījām, tomēr galu galā kaut kā samuļļājām.

R: Izdomājām beigās izņemt ārā pirmo piedziedājumu, viss beigās forši aizgāja.

Ģ: Savukārt par favorītdziesmu, kas arī katram individuāli jājautā, kura ir tā, kura sagādā vislielāko baudu spēlēt dzīvajā?

J: Man laikam vistuvākā dziesma ir Dark Wizzard.

R: Big Fat City vai arī Lightworkers. Paiet laiks, un tev mazliet pamainās emocijas, vai nu ir pagājuši vairāki koncerti, tu redzi, kā reaģē cilvēki, tas ir ļoti svarīgi. Tu saceri dziesmu, pirms tu viņu esi atrādījis un nospēlējis publonam, tev ir kaut kāds viens viedoklis. Pēc tam tu saņem no publikas to viedokli un emociju, sagremo sevī un nodomā, ka tomēr tā dziesma baigi nes vai nenes. Grūti teikt. Es domāju, ka ļoti daudzām grupām ir dažādas situācijas. Ir tās, kuras saraksta dziesmas un paspēj viņas uzspēlēt vēl pirms izdod albumu, vai arī strikti nespēlē dziesmas pirms izdošanas.

J: Tā darījām ar šo albumu, bija divas varbūt trīs dziesmas, ko mēs uzspēlējām kādreiz končos pirms ieraksta, principā 70% no albuma nebija dzīvajā atskaņots vispār līdz albuma prezentācijai.

K: Man vislabāk patīk When The Stars Allign. Tīri klausīties to dziesmu, spēlēt, protams, visas patīk, bet, no malas klausoties, tā ir dziesma, kurā viss sanācis ļoti labi.

R: Jāatzīst, ka, spēlējot gan mēģos, gan dzīvajā, katram ir savas vietas, kuras vairāk vai mazāk patīk un vieglāk vai grūtāk sanāk. Tas arī ietekmē.

Ģ: Runājot par albuma tematiku, mūsdienās ir ļoti populāri runāt par tehnoloģiju piesātināto ikdienu, protams, pats svarīgākais vienmēr ir mūzika, bet cik ļoti aktuāla ir jūsu albuma tēma, proti, labais, sliktais un smagais? Vai nav kļuvis klišejiski dziedāt par to?

J: Man liekas, ka tas ir ļoti aktuāli, jo mūsdienās viena no lielākajām problēmām sabiedrībā ir visa informācijas apmaiņa, un tas, kā ar informāciju tiek ietekmēta sabiedrība. Kaut kādas sociālās grupas tiek kūdītas viena pret otru. Cilvēkiem tiek aizmālētas acis, lai viņi tā teikt strīdētos savstarpēji, lai viņi būtu nodarbināti ar kaut kādu cepienu par kaut ko. Tai pašā laikā viņiem aiz muguras lielie vīri bīda savas pasaules lietas. Ar šādu domu es esmu vairākas no dziesmām rakstījis šajā albumā.

R: Arī tas, kā tiek apskatīti tie kontrasti. Piemēram, dziesmā Lightworker tekstu es liku par tēlu, kas ir galēji pašaizliedzīgs, ir gatavs ziedoties labuma vārdā, lai ne tikai sev uzlabotu apstākļus, bet visai pasaulei un cilvēkiem. Pavisam humāni labēji galējais tēls. Jānis laikam varētu labāk pastāstīt par Dark Wizzard, kur tiek aprunāts tēls, kurš ir pilnīgi pretējs, kurš grib maksimāli ieriebt un nonicināt kaut ko, ļaunā skaudība tā teikt. Manuprāt, tas ir ļoti aktuāli mūsdienās, jo, varbūt dīvaini izklausās, bet ir tādi kreizī labējie tēli, piemēram, kas ir zaļie aktīvisti. Cilvēki pārspīlē - tu nedrīksti medīt, tu nedrīksti izzāģēt un tamlīdzīgi.

J: Cilvēkiem trūkst kritiskās domāšanas. Informāciju, ko dod, pieņem kā tīru patiesību. Viņš necenšas papētīt vai aizdomāties, vai tiešām viss ir tik slikti vai labi. Tāpēc ir zelta vidusceļš, visās lietās ir sava daļa taisnības un netaisnības.

R: Un tas trešais aspekts – heavy. No vienas puses tā ir vārdu spēle, gan jau, ka daļa cilvēku pamanīja to, manuprāt, tas ļoti veiksmīgi iekļāvās, jo arī pirmajos albumos bija tematika, kur gluži vienkārši apdziedi to muzicēšanu un rokenrola ideju, sajūtas, kuras tu iegūsti spēlējot. Tu jūties brīvs un vari izteikt savu viedokli. Ir arī ballītes, ko bieži asociē ar šo mūziku. Varbūt tas ir atkarīgs, kā uz to raugās.

K: Es nepiekritīšu tam, ka tēma ir par to, kas mūsdienās ir aktuāls un ko daudzi dzied. Kā Jānis teica, albums ir nedaudz kritisks, tas liek aizdomāties varbūt par tām lietām, par kurām negribas domāt. Populārā mūzika tieši tādēļ ir populāra, jo tu dziedi par to, ka viss ir labi un ka mēs ballējamies un neguļam. Viss ir forši, bet ir tā otra puse, varbūt tas ir smagās mūzikas mērķis, parādīt, ka ne viss ir tik labi.

J: Heavy!

R: Bet tas ir vispār mākslā!

K: Dažas no šīm dziesmām skar mūsu klausītājus, tās viņiem palīdz. Varbūt mesidžs nav tik pozitīvs, tas liek aizdomāties par to, kas viņu dzīvēs nepas. Mēģināt atrisināt to! To saka cilvēki, kuri smago mūziku neklausās un kuri ielikuši mašīnā to disku.

Ģ: Jums tagad svarīgs pieturas punkts ir Zelta Mikrofons. Protams, tā ir tikai nominācija, bet tas ir kā pozitīvs žests no Latvijas mūzikas vides, ka smagā mūzika tiek celta gaismā.

J: Katrā ziņā tas ir ļoti patīkami, jo neesam nekādi profesionāļi, neesam nekur studējuši mūziku. Neesam, tā teikt, MicRec paspārnē, visu darām paši, un mums sanāk! Ja mūs tik atzinīgi novērtē un nominē, tad tas ir liels prieks.

K: Tā mūzika ir tāda, tāpēc, ka mums viņa patīk. Mēs to nerakstām kādam citam, tā ir tieši tāda izveidojusies. Tieši tādēļ ir tik patīkami, ka kāds novērtē, jo tas ir mūsu devums.

R: Tomēr tādā ziņā, ka es arī nezinu tik smalki, cik objektīvs vai subjektīvs ir tas vērtējums, bet tur tomēr ir žūrija. Palasīju to sarakstu ar tiem cilvēkiem, un tur ir tādi, kas zina to lietu. Kopā, ja nemaldos, tika iesniegti 16 albumi.

J: Interesanti, ka tā ir nominācija, kurā bija visvairāk pieteikumu no visām. Tas daudz ko parāda, ka rokmūzikas žanrā viss notiek Latvijā, nav tik traki, ka pa radio nedzirdi neko no tām grupām. Televīzijā tu neredzi, ja tu pats meklē, tad tu atrodi kaut kādu informāciju. Tai pašā laikā tā ir nominācija ar vissīvāko konkurenci.

Ģ: Ko sakāt par, negribētu teikt konkurentiem, bet gan sabiedrotajiem kopīgajā nominācijā?

R: Sanctimony - tas varbūt vairāk ir dzirdēts.

J: Man ļoti patīk Sanctimony albums, mašīnā viņu klausos regulāri.

R: Viņiem jau labu laiku ir iestaigāta sava taka, un viņi zina, ko dara. Gaumes lieta.

J: Viņu albums ir citādāks, viņiem ir vairāk groove metal, bet vecākos albumos ir vairāk gaļa.

R: Par tiem pārējiem albumiem, jāatzīst, neesmu paklausījies. Esmu redzējis Židrūnu vairākas reizes dzīvajā, viņiem ir interesanta mūzika, tāda oldschool ietekme, progresīvais roķīts.

K: Ja nebūtu Dzelzs Vilks, tad būtu dīvaini.

R: Man ļoti patika viņu vecā daiļrade deviņdesmitajos gados, kad viņi spēlēja tādu drusku industriālāku virzienu, viņi sāka vispār ar bleķi.

Ģ: Jūs arī esat izturējuši laika zobu, un jau varat svinēt pirmo dekādi. Kā jūtaties pēc pirmajiem desmit gadiem?

J: Tas ir tas laiks, cik tev ir jādarbojas grupā, lai varētu radīt, kaut ko tiešām tādu labu un paliekošu. Ja paskatās uz latviešu metālgrupām, tad Sanctimony pēc vienpadsmit gadiem izlaida Devil and Man, Huskvarn izdeva Sadistika pēc 17 gadiem, Skyforger arī pēc astoņiem gadiem izdeva Pērkoņkalve.

K: Ir jāpaiet laikam, lai tu varētu izdarīt to tieši tā, kā vēlies!

R: Īpaši rokmūzikā ir tāda parādība, ka ir jānostrādā un ir jāpaiet kādam laiciņam, lai nostabilizētos. Teiksim, ja paskatās pasaules līmenī, grupa kā Scorpions spēlē no sešdesmito gadu beigām, viņi izsitās tikai astoņdesmito sākumā.

J: To laiku varētu saīsināt līdz pieciem gadiem, ja tu varētu tikai ar to nodarboties un krāt pieredzi intensīvi, nevis tikai brīvdienās. Ja nespēlē kotletes, tad no mūzikas dzīvot nevari.

Ģ: Pirmo reizi ar Rebel Riot saskāros 2008. gadā, kad Moca Metal Crew pasākums notika Depo. Jūs toreiz kaverojāt Metallica un Pantera gabalus.

R: Man liekas, ka tas bija viens no pirmajiem pasākumiem.

Ģ: Vai Rebel Riot tālajā 2007. gadā, kad viss aizsākās, atpazītu sevi mūsdienās? Manuprāt, skaņa ir augusi, kā arī tu, Jāni, teici, ka esat kļuvuši smagāki skanējumā.

J: Mēs esam attīstījušies, esam kaut kādu savu skanējumu beidzot atraduši. Grūti spriest. Es domāju, ka jā, jo neesam nekad bijuši tādi norobežoti domāšanā. Neesam centušies sevi ielikt ne rāmjos, ne kaut kādā konkrētā žanrā. Mēs spēlējam to, kas nāk ārā. Kā tas mums kopā skan, tā tas arī ir. Nedomājam, kas tas būs par žanru.

Ģ: Piemēram, Robis kādā intervijā ap 2010. gadu draudēja, lai tik kāds pamēģina nodzīt matus!

J: Ģenētika dara savu!

R: Tā ir vairāk tādā kā domāšana, dzīvesveidu uzskati, nevis vizuāli. Bet par to skanējumu runājot, man liekas, ka pozitīvi un forši ir tas, ka tu teici, vai tajā laika mēs varētu atpazīt un saprast tagadējo skanējumu, un domāju, ka jā, tāpēc, ka, visu laiku pamazām ejot uz priekšu, katrā ir tāda sajūta, ka tu uz kaut ko vēl tiecies, un tev ir, uz ko strādāt, un katram ir kaut kāda vīzija, uz ko tu tiecies, un to vīziju tu atpazīsi pēc laika. Es būtu gribējis pirms diviem, trīs gadiem, lai šis albums tā skan!

J: Es būtu gribējis, lai otrais un pirmais albums tā skan, bet toreiz mēs nemācējām.

R: Un nebija tādi apstākļi un iespējas. Pie šī albuma mēs sēdējām un ar saviem pirkstiem grozījām kloķus.

J: Viss ieraksts un mikss ir lielākā daļa mūsu darbs, paši to visu izdarījām. Mums ļoti daudz palīdzēja skaņu inženieris Melnais (Edgars Ķauķis). Ar viņu bija patīkami strādāt, jo bija jau viss skaidrs, kā gribam un ko gribam. Viņš bija tas cilvēks, kas mūsu vēlmes varēja dabūt iekšā tajā kompī. Tā kā medijs starp kompi un mums.

R: Sēžot un strādājot kopā, tu klausies, ka tiek piegriezts kaut kāds efektiņš, un tu saki, vai vairāk vai mazāk. Beigās saka, lai pats pamēģini, tā bija ļoti cieša komunikācija. Tas bija forši. Kaut kādas vēl mazās nianses varējām paši piestrādāt, loģiski beigās bija tā, ka viss jau bija gatavs, un vienalga tas pieredzes trūkums bija jūtams. Tu nevari uztaisīt pasaules līmeņa ierakstu ar savām rokām, tāpēc arī ir cilvēki pasaulē, kas to dara gadiem, dekādēm, divdesmit gadus.

K: Viņi zina drēbi.

R: Mēs zinājām, ka ir vēl kaut kas par īsu, tāpēc arī to pēdējo visu iedevām Gintam Lundbergam nomāsterēt. Viņš neko daudz nemainīja, vienkārši uztaisīja tā, lai forši.

J: Fine tuning.

Ģ: Paturēja rokās!

J: Ar to pilnīgi pietika! Mēmais pieskārās, un ar to viss bija kārtībā. Sākot jau no tā, kā ierakstīt, kā pielikt mikrofonu, kā dabūt signālu līdz kompim, kā spēlēt, to visu bijām izdomājuši. Principā viss albums tika ierakstīts dzīvajā, ja tā var teikt, ritma gičas, basu un bungas kopā. Dziesmās, kur ir tempa maiņas, mēs neapstājāmies, spēlējām visi kopā, no sākuma līdz beigām. Tā tika ierakstīts viss pamats. Pa virsu nāca tikai vokāls, soliņi, iespēles.

R: Live spēlēšana saglabā to sajūtu.

K: To sapratām pēc pirmajiem diviem albumiem, kad bijām ierakstījuši tā kā tipiski studijā, kur iesit katlus, basu iespēlē, gičas pa virsu utt. Mēs esam dzīvā grupa, mums patīk un sanāk spēlēt dzīvajā, un tas bija tāds liels izaicinājums - iespēlēt albumu visiem kopā. Ja kāds kaut ko neizdara, tad ir jāsāk no jauna. Tas ir laikietilpīgi, un tas ir bezmaz vai viena diena vienai dziesmai. Ir jāsēž un jāstrādā.

R: Bet pavadījām laiku iepriekš tieši pirms ieraksta mēģu zālē, vienkārši treniņu process.

J: Sagatavoties, vai tu vari vispār dzīvajā iespēlēt.

R: Cik ir runāts ar visādiem studijas džekiem, visvairāk viņiem besī tas, ka atnāk mūziķis pilnīgi nesagatavots.

J: Trīs dienas nevari iespēlēt.

R: Nedod dievs vēl tehniķim jāsaka: "Paga, iedod šurp savu ģitāru, kas tev tur jāiespēlē!".

J: Jānoskaņo vēl.

Ģ: Pagājušogad tieši runājām ar Lomiku par šo pašu problēmu! Svarīgs faktors jūsu grupas ilgdzīvošanai ir tas, ka sastāvs paliek nemainīgs (gandrīz).

J: Bez Kaspara ir bijuši divi basģitāristi, bet beigu beigās esam atgriezušies pie tā, ar ko mēs sākām.

Ģ: Šī simbioze un ķīmija ir jūtama arī albumā.

K: Mēs esam draugi un zinām viens otru jau ļoti ilgus gadus.

J: Mums nevienam nav pārāk liels ego, tāpēc laikam tā ir.

R: Tas ir svarīgi!

Ģ: Atgriežoties pie mūsdienām, pirms tam jau nedaudz pieskārāmies tai tēmai, bet bieži vien tagad izskan problēma, ka rokmūzika Latvijā ir tādā kā stagnācijas posmā, bet, manuprāt, tas ir nezinātāja viedoklis, to var salīdzināt, piemēram, ar kūku, ārpusē viss ir mierīgi, bet iekšā viss čum un mudž, teiksim, ar tārpiem. Nezinātājam varētu likties, ka skatuvē nekas nenotiek, bet īstenībā undergroundā, līdz ko tu ierocies dziļāk un papēti to situāciju, pēdējie gadi ir bijuši ļoti darbīgi. Ko jūs sakāt par alternatīvo skatuvi Latvijā mūsdienās?

J: Grupu ir daudz, un ir arī labas grupas, viņas spēlē, un tādā ziņā viss ir kārtībā, bet ir palicis daudz mazāk cilvēku, kas to novērtē. Mazāk cilvēku nāk uz koncertiem. Es jau no 2006. gada spēlēju grupā, sāku ar pankroku, un toreiz visās vietās, kur bija panku konči, bija pārbāzts. Šodien tā nav. Man ir tāda sajūta, ka sabiedrība paliek pelēkāka, vienveidīga, visiem vajag vienu frizūru, vienas saulesbrilles, vienu t-kreklu, vienu modi. Tas arī varētu būt kapitālisma rezultāts, tas, ko tu vari pārdot, to tev pumpē iekšā. Money talks!

R: Tas jau vienmēr tā bijis. Jāņem vērā tas, ka daļa cilvēku bieži vien izvēlas, neiet uz pasākumiem, jo visu var noskatīties youtube. Ja parunā ar paaudzi vai puspaaudzi vecākiem cilvēkiem, tad viņi ir stāstījuši, ka astoņdesmitajos/deviņdesmitajos gados tev vienkārši nebija variantu, ja gribēji foršu muzonu, vai nu tev bija pāris plates un kasetes mājās, vai arī tu ej uz koncertu. Tas bija foršākais piedzīvojums. Tāpēc cilvēki gāja un ņēmās, konči bija pilni. Internets lielā mērā ir izmainījis visu to.

K: Vēl arī svarīgi tas, ka vienmēr kaut kāda konkrēta mūzikas žanra attīstība notiek apkārt konkrētām vietām, kurās pulcējas cilvēki, bet tās vietas uz doto brīdi vairāk nav tik daudz un nav tik aktīvas. Nav tas haips šajās vietās, bija 2008. vai 2009. gads, mēs Rock n’ Riga varējām spēlēt katru vīkendu vienu un to pašu, tur vienmēr būtu pilns ar cilvēkiem!

J: Tā, ka nevar ieiet iekšā. Cilvēki uz ielas stāvēja...

Ģ: Pareizi! Pa logu iekšā skatījās!

K: Tur vienkārši saradās kaudze ar grupām, jo visi gribēja tur tikt spēlēt. Un ja nav tas haips, tad cilvēkiem tā interese kaut kā noplok. Tas pats ar džezu štatos, tika uzcelta vieta, un cilvēki nāca klausīties džezu.

R: Tas nav tikai Latvijā, mēs tagad aizbraucām uz Somiju uzspēlēt. Daudzi saka, ka somiem patīk spēlēt un ka tur ir forši, čum un mudž ar hard rock un metal grupām.

K: Tie visi desmit gadus vecāki par mums.

R: Pirmkārt, tas, ka paaudze ir vairāk pieredzējusi, bet arī skatītāji un apmeklētāji. Bet tur ir līdzīgi kā pie mums, ir daļa, kas vienkārši vai nu nenāk, vai nu, protams, svarīga ir arī promocija un reklāma. Ja tu uztaisīsi lielu apmaksātu reklāmu, būs informācija visur, vārīsies nedēļas divas, tad atnāks un būs. Tā ir pārbaudīta lieta. Ja Dons netaisītu superlielo reklāmu, tad viņam uz to arēnu divreiz mazāk cilvēku atnāktu. Ir tā masa, kas pavelkas vienkārši uz reklāmu.

Ģ: Tas pats, manuprāt, notiek štatos, kad jaunajām grupām, lai dotos tūrē, praktiski tā sanāk, ka braukā pirmos gadus pa tukšiem klubiem.

J: Es atceros pirms 13 gadiem, kad panku laikā sāku spēlēt, tie bija tādi septiņpadsmit gadu veci jaunieši, kuriem tā lieta patika un kuri gāja uz koncertiem. Atceros sevi, ka aiziet uz koncertu bija kaut kas bīstams un interesants, tas bija piedzīvojums.

R: Varēji pa degunu norauties.

Ģ: Bezmaksas!

J: Tu nekad nezināji, kas notiks. Tas bija piedzīvojums, tāda sajūta, ka tagad cilvēki nemaz nemeklē to vai varbūt viņus tas vairāk neuzrunā. Grūti spriest.

K: Mūsdienās rokstāri ir youtubā. Cilvēki skatās un iedvesmojas no viņiem. Tas īstenībā ir ietekmējis šo visu, tieši dzīvo koncertu apmeklējumu. Tu vari būt populārs, nemaz neizejot no mājas.

Ģ: Rokmūzika Latvijā ir tādā kā hobija līmenī iespējama.

R: Augsne ir maziņa.

J: Ne tikai Latvijā, bet tajā pašā Somijā ir pazīstami mūziķi, piemēram, Profane Omen viņi arī strādā darbus, dara kaut ko ikdienā, viņi nespēlē tikai muzonu, to nevar īsti atļauties.

R: Puspasauli izbraukājuši, Japānā bijuši.

K: Tas ir ne tikai smagajā mūzikā, ļoti daudzos mūzikas žanros, varbūt klasiskajā vai populārajā mūzikā tu vari spēlēt vijoli un pelnīt naudu. Tas atkarīgs no tā, kā tu vēlies dzīvot.

J: Var braukt tūrē un dzīvot no vakara līdz vakaram, un gadu notūrēt, tev kāds iedod naktsmājas, paēst un padzert, pēc gada atbrauc mājās, un tev nav ne centa pie dvēseles, ko tagad darīt? Jābrauc nākamajā tūrē, atkal no vakara līdz vakaram.

Ģ: Pirms tam par koncertvietām runājām, un jūs arī esat minējuši, ka vislabākā aura, kur spēlēt, ir Fontaine, bet laiks ir gājis uz priekšu, un vietu skaits, kur spēlēt, ir samazinājies.

R: Grūti teikt, tas ir tāpat kā ar tām dziesmām, tev var mainīties viedoklis un skatījums par jebko. Pēdējos gadus esam Fontaine spēlējuši un grūti pateikt, vai tā ir mūsu vaina. Noteikti arī pašu mākslinieku vaina, bet pašas vietas mainās, apmeklējums, un cilvēki diemžēl nāk mazāk. Atceros, pirms septiņiem gadiem mēs spēlējām Fontaine festivālā, kur bija aktīva publika, bija piebāzts pilns.

J: Pat ne tika tajā gadā, Fontaine festivālos vairākas reizes ir bijuši ļoti labi koncerti, bet tad, kad tu aizbrauc uz klubu vienkārši kā uz koncertu, neteiktu, ka būtu sold out!

R: Jārēķinās tomēr, ka mazāka pilsēta, tas nekas, ka tas ir foršs klubs, bet cilvēki ir tik, cik viņu ir. Tu nevari copy paste uztaisīt.

K: Liepājā pēc pēdējās pieredzes, kad mēs tur bijām, pulksten vienos naktī, cilvēku nebija daudz, nebija pārpildīts, un četros no rīta, tur bezmaz vai nevarēja iziet cauri!

J: Beidzās koncerts, ieejas maksa vairs nav, nāk par brīvu iekšā, un uzreiz ir pilns!

K: Par tām vietām ir jādomā, visur kur jau var uzspēlēt, var uztaisīt labu konci. Forši apmeklētājiem, forši pašam, bet tās vietas vairāk nav tik daudz.

Ģ: Līdzīgi notiek ar festivāliem, faktiski palicis tikai viens smagās mūzikas festivāls - Zobens un Lemess, protams, ir visādi mazie festivāli.

R: Man šķiet, kas varbūt ir pazudis mūsdienās pēdējos piecus, desmit gadus, ir tas entuziasms vai uzdrīkstēšanās. Tomēr savu laiku rokmūzika ir bijusi tāds mazliet uzdrīkstēšanās process, jo tā ir bijusi kaut kas cits no popmūzikas. Tas, kas ir pret visu pieejamo, jābūt uzdrīkstēšanās, lai to visu uztaisītu, piemēram, foršu rokfestivālu, jo bieži vien tev nāksies pielikt no savas kabatas kaut ko.

J: Cilvēki iet līdzi pasaulei, cilvēki, ja aizbrauc uz festivālu, grib kvalitatīvu alkoholu un ēdienu, grib kaut kur pagulēt. Peļķē gluži nē, ja nu esi galīgā komā, tad peļķe arī derēs. Lielākā mērogā cilvēki grib labas un kvalitatīvas lietas. Ir daudzi cilvēki, kas ir gatavi maksāt. Es neteiktu, ka mums ir tik ļoti nabadzīga sabiedrība. Tas, cik es to redzu, ir jaunieši, kuri ir gatavi maksāt. Pats arī esmu gatavs maksāt par kvalitatīvu festivālu un produktu. Piedāvājums pietrūkst.

K: Varbūt tas saistīts ar to, ka tie cilvēki, kas klausās šo mūziku, aug līdz ar mums. Prasības arī aug, peļķē vai mašīnā negulēs. Tur tas apmeklējums nokrītas, ja nevar piedāvāt kvalitatīvu.

R: Nāk tomēr jauni klāt, ir vidusskolēni, kas nāk un atbalsta to pašu oldschool. Ir kaut kāds tur sīkais, piecpadsmit, sešpadsmit gadīgs, un saka, ka viņam patīk AC/DC. Visā pasaulē vecuma struktūra iet mazliet uz augšu, tagad tas vidējais vecums ir lielāks, sīču ir mazāk. Es atradu tādu pētījumu, kur bija izveidota tāda kā piramīda par vecumiem. Kādreiz piecdesmitgadnieku bija maz, bet daudz sīkie, un vecāku cilvēku bija nosacīti mazāk. Tagad piramīda ir ar lielāku veco cilvēku īpatsvaru.

J: Stipri šaubos, vai tas ietekmē.

R: Minimāli tas ietekmē!

Ģ: Man liekas, ka mūsdienās problēma ir, ka katrs grabina savā pagrabā, jo ikviens tagad var.

J: Uzliek kameru, facebook live un viss!

R: Tas arī bija tas, ko pirms tam gribēju teikt. Ja salīdzina ar oldschool, pirms gadiem 30-40, tad bija lielas studijas, principā mājās ierakstīties bija ļoti sarežģīti. To nedarīja grupas, kuras gribēja maukt un spēlēt, braukāt un uzstāties. Toreiz bija tā, ka bija liela forša studija, kur kvalitatīvi ierakstīties, bija daudz grupu tāpat. Tajās studijās reāli tika tie, kas tiešām mācēja spēlēt, jo bija lentes, kurās vajag iespēlēt salīdzinoši ātri, pirmajā/otrajā take. Ja tu reāli muļļājies un nevari iespēlēt, tev nebija space poga. Reāli sanāk tā, ka no tām visām daudzajām grupām, tikai tas kvalitatīvais un interesantais muzons tika cauri. Tagad katrs var izdot un ierakstīt kompī, tāpēc ir ļoti blīva informācijas pārpilnība, un sameklēt to interesanto muzonu ir drusku grūtāk. Līdz ar to medijiem ir sarežģītāk, arī es esmu dzirdējis no cilvēkiem, ka pirms daudziem gadiem cilvēki stāstīja, ka heavy metal fani esot mēnešiem gaidījuši, kad iznāks Black Sabbath albums. Tad, kad iznāca, visiem bija haips par to vienu albumu. Tagad ir tā, ka katru dienu iznāk kāds kruts albums.

J: Tā bija! Lieli rokstāri un milzīgas stadionu grupas – tā nekad nebūs vairs. Labi, ja ar popmūziku tā vēl būs, bet es domāju, ka tas viss iet prom. Visa informācijas pieejamība, tev nav jāiet uz to arēnu, lai dabūtu to mūziku.

Ģ: Tas ir kā trauksmes signāls.

R: Es mājās nevaru disku noklausīties. Nopirku jaunu kompi, pirms pusgada sapratu, ka man CD lasītājs nelasa. Pirms gadiem padsmit to nevarēja iedomāties.

K: Mums tas disks ir vizītkarte. Vari iedot kādam disku, cilvēki mašīnās vēl klausās.

J: Ir grūti dabūt mūziku tik labā kvalitātē, ir daudzi cilvēki melomāni, kas nopērk austiņas pa 300€ un pērk losless formātus visaugstākajā kvalitātē. Klausās tikai to. Man, piemēram, brālēns ir arī tāds cilvēks, viņš teica, ka pasūtīs albumu, jo dzīvo Vācijā, bet es viņam teicu, ka par brīvu varu aizsūtīt dziesmas. Viņam aizsūtīju wav formātā, viņš pēc tam teica, ka var dzirdēt, ka kvalitāte ir laba, bet nav ļoti laba, un ka grib CD.

R: Tāpēc arī lentēs mūsdienās salīdzinoši reti raksta, jo tie uzreiz ir izdevumi, un tev ir jābūt ļoti labi fiziski sagatavotam to izdarīt.

J: Jo to lenti nekur neklausīsies, tāpat iedzīs kompī.

R: Bet tu no lentes vari pēc tam vinilu uzspiest, tagad vinili atkal nāk modē.

Ģ: Klausoties šo visu, kāds ir jūsu mērķis? Kas ir jūsu dzinulis un virzītājspēks?

K: Ja mēs skatāmies tos tuvākos mērķus, tad sakarā ar jauno albumu noteikti šo gadu veltām albuma promotēšanai un mēģinām aizsniegt pēc iespējas vairāk cilvēku, plānā ir izdot koncertierakstus trīs dziesmām. Tikt pie sava pirmā klipa, parādīt citu redzējumu, kā mēs redzam tās dziesmas. Par lielākiem mērķiem runājot...

J: Jānes karogs!

K: Jānes smagās mūzikas karogs, jo daudzas grupas spēlē tādu pieejamāku visiem mūziku, vieglāk saprotamāku. Tā kā mēs nesīsim Latvijas smagās mūzikas karogu! Gan šeit Latvijā rādīt masām, tautai un cilvēkiem, ka ir laba smagā mūzika, gan arī ārpus Latvijas. Braukāt apkārt uz to pašu Somiju, Lietuvu, Igauniju, Vāciju.

J: Uz Centrāleiropu vajadzētu aizbraukt. Mums visu laiku stāv galvā, ka vajadzētu pāris nedēļu tūri cauri Eiropai.

Ģ: Polijā arī notiek salīdzinoši lieli koncerti!

R: Vajadzētu tur tikt, jo iespējas tur ir. Pamazītiņām jāmeklē kontakti, jāstrādā, jāmēģina taustīties uz priekšu.

Ģ: Ir kādas idejas par 10 gadu jubilejas atzīmēšanu? Dzīvais DVD?

J: Kaut ko vajadzētu, izdomāsim. Mums ir pāris idejas, ko varētu un kā varētu noformēt.

R: Man gan liekas, ka speciāli jubileju taisīt nevajadzētu, jo tas ir tāds uzreiz skaļš izsauciens. Man liekas, ka vajadzīgs maziņš čekpoints un jāstrādā tālāk.

Ģ: Pētot interneta dzīles, uzdūros uz grupu The Rebel Riot, vai esat informēti par tādas eksistenci?

R: No Mjanmas?

Ģ: Jā, jā! Nesen izdeva albumu, dibināti arī 2007. gadā.

J: Viņi nesen izdeva filmu par labdarību laikam. Es neatceros, kad nolēmām nosaukumu mainīt no Rebel Yell uz Rebel Riot, jo tas bija pārāk klišejiski, bet cilvēki ar veco nosaukumu asociēja to, ar ko negribējām.

R: Bija arī daudzas grupas ar tādu nosaukumu.

J: Tad, kad nolēmām, manuprāt, speciāli meklējām internetā un skatījāmies, vai ir kaut kur pasaulē tāda grupa ar tādu nosaukumu. Tajā laikā mēs neatradām. Varbūt viņi jau bija, bet nebija internetā nekur atrodami.

R: Viņiem Mjanmā nebija interneta!

J: Varbūt arī.

K: Tas būtu forši kādu reizi uzspēlēt Mjanmā, vai arī, ja viņi atbrauktu uz Rīgu.

 

Bob Concrete (rhythm guitar / vocals)
Jānis Kažemaks (lead guitar / backvocals)
Kristīne Segliņa (drums)
Kaspars Pētersons (bass guitar)

www.facebook.com/rebelriotmusic

www.rebelriot.com

Lasi vēl

Komentāri

Laba intervija, lai gan RR neklausos vispār. Ceru uz turpmākām intervijām arī!
Situācija identiska komentāram augstāk, bet interviju izlasīju ar prieku. Paldies!

Izsaki savu viedokli

Alternative.lv neuzņemas atbildību par komentāru saturu, kā arī aicina ievērot vispārējas ētikas normas un LR likumdošanu. Portāla pārstāvji patur tiesības dzēst neatbilstošus komentārus, kā arī uzsver, ka neskaidrību gadījumā administratoriem vienmēr taisnība.

SEKO MUMS

JAUNUMI

PASĀKUMI

24.mai
trešdiena

Reinis Young Trio

NOASS, AB dambis 2, Rīga
25.mai
ceturtdiena

Hadrons 2017

Nabaklab, Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris 12, Rīga, Latvija
26.mai
piektdiena

EBASH Crew party

Melnā Piektdiena, Brīvības gatve 193c, Rīga
26.mai
piektdiena

Ragana ASV , Fonoplane, Molecural Beats, SBSM ASV

Nabaklab, Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris 12, Rīga, Latvija
Biļetes: ticketshop.lv
27.mai
sestdiena

Nemiera festivāls 2017

Nemiers, Rīga, Aristīda Briāna iela 9a

FORUMS