Pieļauj tādu domu, ka varētu atgriezties uz skatuves?
Nekad nesaki nekad. Šad tad sanāk giču uzspēlēt. Nekur tās iemaņas nav zudušas. Protams, būtu nedaudz jāpatrenējās, jo neteikšu, ka spēlēju bieži.
Un kā ar ilgām pēc skatuves?
Laikam baigi neilgojos. Bet bija tāds brīdis, kad galvā nepārtraukti skanēja ģitāra. Nē, pēc skatuves es neilgojos, varbūt drīzāk pēc tā kopuma, kad mēs trijatā saspēlējāmies un mums sanāca muzons, no kura pašiem kaifs. Protams, jaunībā – ka tik skatuve un meitenes.
Šķiet pēdējo reizi tevi uz skatuves redzēju pirms dažiem gadiem.
Zvērā. 2011. vai 2012. gadā, bet, lai pateiktu precīzi, ir jāskatās afišas. Zini, manuprāt vienā brīdī Kriegopfer bija sasnieguši pat tīri atzīstamu muzikāli tehnisko līmeni. Turklāt diezgan aktīvi uzstājāmies, bet tad Ampula aizbrauca uz Angliju un viss beidzās.
Bet tu neaizbrauci pirmais uz Īriju?
Jā, tev taisnība. Gadu es dzīvoju Īrijā, bet tas bija vēl pirms dzima Zvērā.
Pēc Īrijas tu nopirki “Kabinetu”, kuru vēlāk koplietoja visi Saldus mūziķi, kuri spēlēja skolēnu nama ierādītajā garažā pilsētas centrā. Bet vai “Kabinets” bija vienīgais iemesls, kāpēc triecies uz Īriju?
Tas bija viens no iemesliem. Man vajadzēja kameru, fočiku, bmx, kombi, jaunu ģitāru. To visu es arī gada laikā nopirku par sakrāto naudu. Es tiešām to vien darīju kā strādāju. Rāvos divos darbos, lai man būtu piķis, lai varētu atgriezties Latvijā un darboties.
Lasīji šampinjonus?
Nē, strādāju autosalonā. Pulēju jaunas tojotas. Tagad nevaru iedomāties, ka kaut ko tādu darītu. Un vēl nedēļas nogalēs strādāju naktsklubā.
Saņemot lielo atalgojumu, nevienā brīdī nepavīdēja doma, ka varētu palikt uz dzīvi?
Nevienā brīdī. Patiesībā, nevarēju vien sagaidīt, kad varēšu lidot mājās. Es atgriezos dienā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. 2004. gada pirmajā maijā.
Mūzikā iesaistījies, jo bija ko teikt?
Patiesībā viss sākās tāpēc, ka videnē sakāvos ar vienu džeku, kurš man izsita zobu. Tā džeka vecāki kompensācijā man izmaksāja naudu, lai es neietu uz policiju. Un es nopirku giču. Baseni (smejas).
Domāju, ka droši var teikt – tu esi hardkora aizsācējs Saldū.
Noteikti. Kurš gan cits? Klausījos Spazz, Capitalist Casualties – nu tāds crust, kas tolaik baigi pavilka. Klausoties, šīs manis nosauktās grupas, nonācu pie secinājuma – šādi arī es varu. Tas nav sarežģīti. Bunģierim ir jāstrādā, tāpat ģitāristam jāpiemīt prikstu veiklībai, bet tajā pat laikā – tas nav nekas pārdabisks. Mana pirmā tikšanās ar hardkoru bija Zabadakā, kad tur vēl nekas pat nebija izremontēts. Tur spēlēja grupa Hugo. Es viņus ieraudzīju un man žoklis atkārās. Tieši tur es sapratu, ka var močīt arī tā. Es absolūti saslimu.
Tās bija deviņdesmito gadu beigas. Kur tu sagrabināji tos hardkor ierakstus?
Pēc tā koncerta es iepazinos ar Māri Muitnieku. Vēlāk arī sarakstījāmies. Internets tobrīd vēl nebija. Kā mēs varējām sarakstīties? Ar vēstulēm? Jā, es atceros, ka viņš man vēstulē atsūtīja dažādas uzlīmes, izgriezumus. Laikam arī ierakstus.
Tavi uzskati gadu gaitā noteikti ir pamainījušies.
Droši vien, jā. Piemēram, no politiskajām negācijām es distancējos. Sapratu, ka tā nav mana rūpe. Tolaik tas bija jaunības protests. Mēģinājums kaut ko mainīt.
Tātad šobrīd dzīvo ar citu uzskatu sistēmu?
Protams. Iesākumā valdīja jaunības maksimālisms – jo būs dullāk, jo labāk. Bet ar Dirt festo nāca atziņa, ka mazāks festivāls ir daudz mājīgāks, turklāt mazāks bardaks. Bet tas, kas notika šogad – fantastika. Visi savējie, nekādi menti, nekādi apsargi, nekas oficiāls.
Šogad pirmo gadu Zvērā pļavās publisks festivāls nenotika. Toties bija neliela pasēdēšana ar ielūgumiem. Kā gāja?
Ideāli. Sanākušos priecējas Jāņa Ērgļa (Mūdzis) un Daniela Broka duo un viena grupiņa no Liepājas. Pareizi, bija arī reperi no Saldus. Vispār es par vēlu sāku organizēt muzikālo noformēju. PND gribēja tikt. Tāpat Dāvis ar Marko mūs gribēja izklaidēt ar improvizāciju. Solījās arī Valmieras NUVO, bet transporta problēmu dēļ neatbrauca. Neizpalika arī klasiskais futbola mačš. Šoreiz gan bez kausa izspēles. Nu tā – baigi forši bija.
Tāds atslābuma gads.
Vispār atslābums. Es vairs nerīkošu Zvērā.
Tu esi Zvērā lokomatīve. Cik gadus tu vilki to smagumu?
2005. gadā Dzilnās notika Zābaks, bet pagājušo gadu Dirt festo. Tātad deviņi festivāli. 2005. gadā es vēl strādāju par gaismotāju. Man piedāvāja gaismot filmu Maltā, tieši vasarā. Tā kā tas varēja būt izrāviens manai karjerai, es piekritu, bet Anetei Burvei atļāvu brīvi rīkoties Dzilnās. Taču beigās darba piedāvājums atcēlās un es piedalījos organizēšanā. Bet ko es tur darīju? Kas to lai atceras. Droši vien ar grupām krāmējos. 2006. gadā izdomāju, ka nosaukums Zābaks ir nu tāds... Kā lai saka?
Zābaks – izklausās pēc kategorijas.
Jā, viņš kategorizē, turklāt vārds līdzīgs Zabadakam. Cilvēki bieži jauca.
It sevišķi tolaik, kad Zabadaks bija slavas zenītā.
Tieši tā, bet kā mēs tikām līdz nosaukumam – Zvērā, es neatceros. Bet man šķiet, ka es esmu šī nosaukuma autors. Jā, visticamāk, ka es (smejas).
Bet Zvērs jau nebeidzās tikai tā iemesla dēļ, ka izauga.
Arī. Paskaties kādi tagad ir jaunieši. Viņi ir izlaisti. Publika nāk ar savām prasībām.
It sevišķi ar prasībām par alkohola ienešanu.
Tas vispār bija tāds šums. It kā mēs roku kādam būtu nozāģējuši.
Kurš gads tavuprāt izdevās vislabāk?
Tas atkarīgs no tā, caur kādiem aspektiem skatās. Man šīs gads patika vislabāk.
Man savukārt pagājušais (Dirt festo) patika.
Jā, jā, protams. Mēs nepārtraukti centāmies progresēt. Ka tik vairāk, ka tik pēc iespējas interesantāk. Tomēr beigās sapratām, ka tā ir tāda noņemšanas. Turklāt pašiem nekāda kaifa no tā. Nē, nu labi – kaut kāds gandarījums jau bija. Bet to pēdējo gadu vasaras pagāja zem Zvēra zīmes un nekam citam neatlika laika. Nu neesam mēs tur nekādi daudzie organizatori. Balodis kārtoja administratīvās lietas. Dažus gadus piedalījās arī Edžus (Edgars Tone).
Kāpēc jūs neapstājāties pie Zvērā uzlabošanas?
Gribējās piesaistīt pēc iespējas vairāk alternatīvi domājošus cilvēkus un padarīt Zvērā par Baltijā labāko. Un tā droši vien arī notika. Patiesību sakot Tabūns ir vainīgs pie Zvērā. Es nekad nebūtu iedomājies, ka savos lauku plašumos varētu rīkot festu. Pēc tam, kad divus gadus noplosījos pa Tabūnu, staigāju pa laukiem un aizdomājos – ja te būtu skatuve, te būtu kā Tabūnā. Viss. Ar to arī sākās.
Vari salīdzināt agrīno un vēlīno publiku?
Sākumā publika bija pancīgāka un bardacīgāka, bet tajā pat laikā... figviņzin... arī mēs paši kļuvām vecāki. Līdz ar to mainās domas un uzskati.
Tev nevienā brīdī nebija tā, ka redzot to, kas notiek uz tavas zemes festivālā kādam gribas iedot pa degunu?
Tikai tādos ekstrēmos gadījumos, kad kāds acīm redzami taisa sūdus. Bija gadījums, kad viens džeks pilnīgā delīrijā gāja un gāza bišu stropus.
Izklausās, ka tevī ir drausmīgi daudz enerģijas.
Kādreiz bija... Tagad... ai..., ir, ir tāpat!
Ar bmx vēl braukā?
No punkta A līdz punktam B, jā, bet dirtos gan ne. Jaunībā satraumēju ceļus, lecot MRS dirtos un kopš tā laikā neesmu lecis. Bet ar skeitu kādu brīdi pēc tam pabraucu. Tas bija Īrijā. Ā, un vēl es braucu ar ričuku strītā.
Gadiem ejot un esot scēnā noteikti pamanīji, ka alternatīvā skatuve izmainās. Nav tāds sentiments – lūk, toreiz bija forši, bet tagad gan ir stulbi?
Jāsāk ar to, ka tie vispār bija citi laiki. Grūti salīdzināt. Kopš iestājāmies Eiropas savienībā viss pamainījās. Laikā pirms iestāšanās savienībā bija grūti dabūt ģitāru un aparatūru kā tādu. Bet tad, kad tiki pie štrumentiem mūzikas radīšana notika ar lielāku kaifu. Tagad mutere nopērk dēliņam giču, kombi. Un viņam iztrūkst tā sūrā pieredze, ko izbaudījām mēs. Protams, ir izņēmumi arī tagad, bet tie, kuri pie ekipējuma tiek vieglā ceļā nav nopulējušies, lai novērtētu.
Un kā mainījusies ir publika?
Kļuvusi prasīgāka? Es nezinu. Sen uz končiem neesmu bijis.
Varbūt kļuvusi vienaldzīgāka? Tomēr šķiet, ka pirms gadiem desmit tās idejas, kuras pauda grupa, bija svarīgas ne tikai pašiem muzikantiem, bet arī klausītājiem.
Maz ir tādi, kuriem tās idejas kaut ko nozīmē. It sevišķi no vecajiem bukiem. Kas tur ir palicis? Smiris vēl ņemās, un kas vēl...? Es nezinu, kam tas ir svarīgi, ko viņi tur dzied. Man šķiet, ka nevienam nav.
Uz ko tas iet? Nav pienākušas scēnas beigas?
Uz apokalipsi. Bet jārēķina, ka katrai lietai ir savs laiks. Iespējams, jauniešiem tagad ir labi ar to, kā ir. Bet kaut kas viennozīmīgi ir mainījies. Tas pats ar Zvērā piemēru. Cilvēki ir kļuvuši par pohujistiem. Piemētā visu mežu, pieprasa, lai ir visādas ērtības, un nedomā par to, ko kurš ir ieguldījis un darījis, lai festivāls notiktu. Cilvēkiem šķiet, ka viņi ir atnākuši, nometuši savu naudu un par to viņi darīt visu, ko vēlas. Gluži kā vizītē pie prostitūtas.
Kādas ir tavas šī brīža pamatvērtībās?
Vienā brīdī es baigi darbam pievērsos. Vizuālais aicinājums – tikt pie pēc iespējas interesantāku projektu filmēšanas. Tas ir viens aspekts, turklāt tas aizņem visai daudz laika. Un, otrkārt, vairāk sāku ilgoties pēc miera un dabas. Salīdzinoši nesen atsāku makšķerēt. Kādreiz, bērnībā makšķerēju Ciecerītē, kura plūst cauri Zvēra teritorijai, un laikam ejot atgriezos pie saknēm.
Iztēlojies savu nākotni laukos?
Kaut kādā ziņā noteikti saistīšos ar lauksaimniecību. Brālis tagad ir sācis nodarboties ar ābeļu audzēšanu. Es viņam palīdzu. Tāpat kopīgi kopjam bites.
Tev tas šķita interesanti arī padsmit gados?
Fāters audzēja govis. Man tas šķita – what the fuck? Es dzīvojos pa Rīgu. Man bija giča, kompis un festivāli. Kādi vēl lauki, kādas govis? Tomēr vecums to visu ir pamainījis. Vērtības ar gadiem mainās.
Lauksaimniecība mūsdienās ir tāds DIY turpinājums.
Domāju, ka noteikti. Mēs ar brāli tagad taisam gan sidru, gan vīnu. Es vispār esmu iemīlējies laukos. Man patīk saimniekot un ņemties.
Pieminēji makšķerēšanu. Pastāsti vairāk par to.
Kā jau teicu, makšķerēju bērnībā, bet nāca sports un mūzika un par makšķerkātu piemirsu. Līdz astoņpadsmit gadiem es orientējos, biju pat Latvijas izlasē. Bet tā nopietni makšķerēšanai atkal pievērsos pirms dažiem gadiem. Zvērā teritorijā svinējām vasaras saulgriežus. Trešajā dienā Āķis paaicināja līdzi uz upi. Āķis noķēra foreli, es sapalu un tā tas sākās.
Ziemā uz ledus arī sēdi?
Īpaši nē. Bet vasarā gan bieži sanāk atrasties pie ūdeņiem. Šad tad makšķerēju kopā ar brāļiem Ābelēm no Soundarcade. Es sevi saucu par forelistu, bet tikpat labi sēžu ar pludiņu vai grunteni. Kāds ir mans lielākais loms? Ja neskaita līņus un līdakas, tad mans lielākais sasniegums ir piecdesmit centimetrus garā forele, kuru es palaidu atpakaļ.
Atpakaļ?
Jā, palaidu atpakaļ. Tā ir trofeja. Mēs visi tā daram. Reti kad, kāds kaut ko ņem līdzi. Tur jau ir tas kaifs – procesā nevis pilnā mašīnas bagāžniekā ar beigtām zivīm.
