Kauns un negods. Latvijas roks grimst.

Cik galējību cienītāji, tik viens vienīgais gudrinieks, kurš visu saliek pa vietām. Jo, protams, ka zina, kā patiesībā notiek.
Par patērētāju kā galējo vērtētāju un mērauklu runājot taisnība, taču diez vai Latvijā esošā metālistu komūna ir tā patērētāju kopa, kas spēs noteikt pašmāju produkta kvalitāti, rentabilitāti vai jebko citu, no kā izlobīt potenciālo veiksmes stāstu, izdošanos vai tad, nu, to ļoti lielo potenciālu vienā vai citā virzienā. Vietējo subkultūrvides pārstāvju viedokļi ir tikpat krāsaini un dažādi, kā šī un citu forumu komentētāji, viņu gaumes, muzikālās un māksliniecieskās, ja tā var teikt, inteliģences un erudīcijas līmenis.
Un pie šī arī lietas būtība - mērīšana "sūds/nesūds" kategorijā komplektā ar apātisko kopētāju birku līmēšanu pie pirmās izdevības ir šīs subkultūras jājamzirdziņš. Pieņemot šo viedokli par adekvātu un puslīdz patiesu, rodas jautājums par to, vai viedokļa īpašnieki ir akli, nezinoši vai vienkārši dumji diezgan triviāla, acīmredzama un visiem pieejama aspekta dēļ - jebkura latviešu metālista viena no mīļākajām grupām ir ēdusi zemi tiešā un pārnestā nozīmē, lai nonāktu līdz tam brīdim, kad tāds latviešu patērētājs vispār zina par šādas grupas eksistenci. Turklāt gandrīz visi ir sākuši spēlēt vēl mazākos klubos par leģendāro Saksofonu vai Depo. Tie ir vēsturiski fakti, pieejami internetā, lasāmi biezā slānī, turklāt vēl tam visam papildus ir "n" dokumentālas filmas par grupām, to dalībniekiem, kā arī par pašu metāla attīstības procesu. Pieņemot par patiesu vietējo ekspertu viedokļa kundzību un visziņu uzplečus - kur ir šīs zināšanas? Kur ir kaut kāda konstruktīva doma par metāla grupas attīstību, tās virzienu, saturu, kaut kādām konsekvencēm un iemesliem?
Šo visu saplusojot ar nevēlēšanos katram pašam būt atbildīgam, strādīgam, mērķtiecīgam un centīgam, var nonākt pie pašreizējās situācijas: jebkas pašmājās notiekošais ir mēsls un surogāts; gandrīz jebkas, kas atrodams kaut vai netālajās kaimiņzemēs, ir kruta un forši.
Par kaut ko atbildēt ir visnotaļ apgrūtinoši. Kaut ko izdarīt - vēl grūtāk. Nespēju piepildīt klubus minēt kā vienīgo argumentu tam, ka nekas nenotiek vai arī konkrētā grupa/-as nav nekā vērtas - tā tāda plika diršana, sarunvalodā runājot, vien ir, nerunājot par faktu, ka konstruktīva diskusija par jebkādu tematu visdažādāko iemeslu dēļ nav iespējama. Ja nav pamanīts, tad Latvijā praksē nav nevienas lielākas vai mazākas metāla grupas, kas patstāvīgi spēj pievākt "pilnu klubu", ja vien nav runa par Depo vai Studentu Klubu. Kāpēc tas tā ir? Te, domāju, kārtējā viedokļu jūra.
Kā minēju savā iepriekšējā komentārā, sabiedrības un pašas mūziķu vides klupšanas akmens ir zināšanu trūkums par mūzikas industriju un procesu norisi tajā. Viens vienīgs, bet visspilgtākais piemērs tam ir arguments, ka jekura tūre, kas jebkurai grupai kaut reizi notiek ārpus Latvijas: "ai, bet tur jau pa kaut kādiem maziņiem klubiem viņi braukā. Nekas tur nebūs, kaut kāds kārtējais pagrīdes variants". Un šim te papildus Aikucis, piemēram, pauž viedokli par "turpināšanu darboties ar cerību, kā kādreiz paveiksies". Tā cerība tāda laba lieta, jā, bet, interesanti, vai Tu pats vai jeburš cits, piemēram, sāktu strādāt par sētnieku, klusi darbotos un cerētu, ka kādreiz būs naftas kompānijas priekšnieks? Vai kāds sāk spēlēt vijoli, klavieres, ģitāru, tubu; gadiem ilgi ārkārtīgi profesionāli, muzikāli un tehniski koncertē pažobelē klusā ģimenes lokā un cer, ka pie viņa tā nejauši pienāks izdevējs vai menedžeris ar miljona piedāvājumu?
P.s. Par savas nodarbošānās paskaidrojumu - nebūs īsti vietā, jo tāpat neticēsiet. Mazliet triviāli un pretrunīgi no manas mutes, bet pārāk daudz ir mēģināts; nekad - nu, tā, ka nekad nav sanācis kādam saprast. :) Jā, varbūt muļķīgi skaidroju, bet tāpēc labāk izdarīt, ne 100x muldēt.

Nu gan te saradušies galējību cienītāji. Otrs par pirmo varenāki. Un tad nu vienīgā grupa, kas kaut ko dara ir Relicseed. Viena savulaik ļoti cienījama Latviešu metāla grupa tik sēž un pirž dīvānā, truli vervelē un meklē attaisnojumus savam slinkumam, neizdarībai un bailēm no neveiksmēm un nezināmā.
Man jau šķiet, ka to cik kurš izdara, nosaka gala patērētājs. Savulaik ļoti cienītie nevar vairs piepildīt klubus, tāpat kā vienīgie censoņi. Atliek tik lielīties, vieniem ar pagātnes atmiņām, otriem ar to, ka notiek kļūdu labojums un nakamreiz tad nu gan būs pa īstam un nopietni. Tikmēr neko nemākošie jaunieši sapulcina savus 150-200 cilvēkus (kaut uz piecām grupām) un neīd, bet turpina darboties ar cerību, ka kādreiz paveiksies un varēs bez vazelīna darīt to, kas viņiem sirdij tuvs.

Savādi sūdzēties par to, ka nekas nenotiek, un turpat uzdirst vienīgajai grupai, kas kaut ko tiešām arī dara. Račs tiešām laikam kā sarkana lupatiņa bullim.

Rakovski, padalies labāk ar savu pieredzi par tūres organizēšanu, darba apvienošanu un visu pārējo.

Zini, es arī pēc ilgām pārdomām nolēmu izvilkt, nē – izlikt savu... sāpi? Drīzāk pārdomas. Bet, jāatzīst, mazliet sāp. Sāp mūsu mazās, šaurās pierītes nespēja domāt plaši, lieli; nespēja analizēt tendences un, kas būtiskākais – izdarīt secinājumus un, tos izanalizējot – rīkoties. Pašam ar savu galvu, prātu, risku un, kā Tu, a. god. Mohikāni, minēji – dumpinieciskumu.
Pirmkārt, Tavs un jebkura cita indivīda viedoklis par to, kas ir un kas nav sūds, ir un vienmēr paliks individuāls un dziļi subjektīvs viedoklis. Kas vienam sūds, citam pērles un otrādi, un šāda mēraukla nekad nedarbojas un nedarbosies globāli, ja runājam, piemēram, par starptautiska līmeņa muzikālu vai jebkā citādi māksliniecisku produktu. Latvijas metālistu lauciņā tas darbojas gluži labi, jo vide ir drausmīgi maza, šaura un ļoti vienveidīgi attīstījusies – labs ir tikai tas muzons, pie kura iedzert; labs ir tas pasākums, kur normāli, kā pieņemts teikt, „matainajiem” atlaist; viss pārējais ir komercija un sūds. Lai notiek, bet tas nemainīs lietas būtību – kā teiktu Igo, „dzīvē viss ir savādāk”. Un arī ārpus Latvijas viss ir mazliet savādāk. Bet tas tā - ja gribas par attīstību parunāt.
Otrkārt, ne Tu, ne lielākā daļa nekad nesapratīs, ko reliksīds atrada Račā vai Račs reliksīdā kaut vai viena elementāra iemesla dēļ – reliksīd ir „komerciāls mēsls, kur vokālists jau desmito gadu mēģina būt wanabe hetfilds” un, kas pats interesantākais un smieklīgākais – mēģina kaut ko izdarīt aizokeānijā. Nu, kaut kāds idiotisms, vai ne? Kā man reiz jautāja vienas savulaik ļoti cienījamas Latviešu metāla grupas ģitārists – „kā viens cilvēks var tā runāt, ja internetā viss ir skaidri pateikts – Amerikā nevienam nevienu nevajag?!” Nu, tad man arī ir jautājums: kā viens cilvēks var kaut ko tamlīdzīgu apgalvot, ja internetā ir rakstīts, ka kaut ko izdarīt var tad, ja dara, nevis truli vervelē un meklē attaisnojumus savam slinkumam, neizdarībai un bailēm no neveiksmēm un nezināmā?
Treškārt, uz Tavu, Mohikāni, atbildi, „kur viss ir pazudis”, atbilde ir vienkārša – tulkojumā. Sabiedrības tulkojumā un interpretācijā par to, kas atrodams mūsu tik ļoti iemīļotajā internetā par visu un neko. Praktiskas pieredzes trūkums, provinciāla nolemtība, raudulīgums un elementārs veselīgas pašapziņas trūkums ir tas, kas traucē rasties šim dumpinieciskumam, pašmotivācijai un izdarībai. Nezinu. Man bērnībā iemācīja strādāt. Jo vairāk vēlos sasniegt – jo vairāk ir jādara. Tam visam papildus nebūtu slikti nedaudz izglītoties, lai visu dzīvi nav pārāk smagi grāvji jārok un, piemēram, sakāmais par to, ka dzīvē visvairāk nopelna tie, kas vismazāk strādā, jāuztver nopietni. Ko jaunajiem metālistiem māca vecāki? Ko viņi paši dara? Ko klausās? Kā attīstās? Kādas grāmatas, žurnālus, portālus lasa? Kā notiek šo jauno cilvēku attīstība? Pastāsti, kāpēc? Kāpēc tā notiek?
Būtu jēdzīgi daudz pārgudri nemuldēt par to, kas ir slikts, nepilnīgs un trūcīgs, bet saņemties, pirmkārt, pašam, nevis bakstīt ar pirkstiem citu virzienā. Taisni vai gribas pajautāt – kāpēc tad esi „izbijis”, nevis ESI pašmāju mūzikas skatuves darbonis?... Latvijas lielākā nelaime ir nespēja "saņemties" – tas laikam ir precīzākais termins. Un sākot ar komentāru autoriem, beidzot ar visiem pārējiem, kuri vienmēr par visu zina labāk, bet... nekad neko līdz galam nav noveduši un vienmēr zinās pakritizēt pārējos.
Ir jārada motivējoša vide; progresīva, pozitīva un strādāt motivējoša vide. Ja, tā sacīt, vecie buki spēj vien tik, cik cienīgi pavīpsnāt par tiem, kuri kaut ko dara ārpus Latvijas... tā ir ļoti liela nelaime, kas degradē sabiedrības domu par to, kas vispār ir roks un metāls. Uzskats, ka latvieši nevienam un nekur nav vajadzīgi, ir absolūti atsaldēta doma, kas ir no jaunajiem prātiem jāizdzēš pašā pamatā. Kamēr mēs turpināsim klausīties savos "roka veterānos" un cilvēkos, kuriem nekas nekad ārpusē nav sanācis – tur nekas un nekad nesanāks. Ir jādara, jātic sev, savai grupai, savai mūzikai un jāstrādā, muguru neatliecot. Ja to nevar saprast – mēs nekad un nekur netiksim.
Un galu galā – ir taču tik daudz pašmāju un ārvalstu piemēru. Visi šie slavenie, jebkādā kontekstā lielie cilvēki, kas sasnieguši galvu reibinošas virsotnes, īstenojuši neaprakstāmas karjeras... no kurienes tie sāka? No nulles. No miskastes. No tualetes izmēra klubiem, no pažobelēm, patiltēm, absolūta diskomforta, negulētām diennaktīm un gadiem ilgiem mēginājumiem. Un no koncertu tūrēm - jo plašāk, jo labāk. Jo vairāk, jo labāk.„Tas jau ir savādāk”... Nekas tur nav savādāk – tā ir tā nelaime. Savādāk ir tas, kas notiek latviešu galvās – tas gan ir krietni savādāk, nekā tur, kur vienmēr svarīgāks būs apkārtējo viedoklis, prestižs, komforts; nauda un slava kā prioritātes. Kamēr nemainīsies vērtību sistēma, neparādīsies kaislīgs, nesavtīgs un uz pašattīstību orientēts darbs – nekad nekas nemainīsies.
Bet vienmēr būs atrunas. Vienmēr. Nav naudas, nav tas, nav šis... Ka nav, ta nav – neko darīt.
Lai mums visiem veicas!

Zb.. šodien izčakarēju divas markas, jo vakar jau ieķēru skābīti.. sasodītā tolerance..

Kur pirki tik labu kapronu?

Redzot, ka šajā forumā pārsvarā tiek dzīts mēsls un pilnībā nenozīmīgas tēmas, nolēmu, ka ir vērts izlikt savu sāpi un paklausīties tautas viedoklī.
Pēdējos padsmit gadus esmu bijis aktīvs darbonis Latvijas roka, undergraunda un metāla scēnā. Gan pats bijis apbrīnots, gan apbrīnojis citus. Bet kur tas viss ir pazudis?
Ir saprotams, ka Latvijā smago mūziku cenšās izskaust un ar panākumiem (nesaprotu ko Relicseed ir atraduši MicReca vai otrādāk). Nav vairs īsto underfraund festivālu, mazo kocnertu un sliktākais, nav arī vairs grupu.
Es saprotu, to, ka mana paaudze ir izaugusi, dumpineicisms pazudis, visiem ir ģimenes, ebt jaunie, kur jūs esat?
Jūs izaugāt pie tādām grupām kā Ambrosia, Lessie The Cat, Katra, Mea Culpa, Krieg Opfer un daudzām un daudzām citām lieliskām apvienībām ar augstiem standartiem un kvalitāti.
tagad galvenais ir savākties kopā šmurguļiem un radīt reti netīru troksni? Cik no jums krutajiem ģitāristiem var savas partijas nospēlēt precīzi reizes divas lēnāk un cleanā?
Varbūt nakamajā mēģi ir iesmels parunāt "eu, džeki, ir kruti spēlēt un pist džuses, bet varbūt metam to pie malas un tagad gadu cītīgi pāris reizes nedēļā taisam mēģus, atsrādājam visu līdz galam un tikai tad lielam ārā?"
Pie tie tā, kas šobrīd notiek uz skatuves es labi saprotu jaunos producentus - ka'da jēga rīkot pasākumu, ja viss ko vari uzlikt uz skatuves ir mēsls?
Mūziķi, producenti un galu galā kalusītāji, saņemamies!
Latvijas rokam ir potencials tik tas ir noslīcis pārāk lielā ballītē un sūdīgā alū.
Sākam strādāt un būs rezultāts.
Jaunie - neliekat miroņiem celties, darat leitu, lai miroņi var izbaudīt atpūtu