INTERVIJAS

Urbix: Es biju vienkārši piemirsis, cik Huskvarn prasa daudz enerģijas, spēka un laika

Ģirts Tauriņš
ĢIRTS TAURIŅŠ 05.03.2015. 15:15
Gaidot leģendārās pašmāju metāla grupas Huskvarn pēdējo koncertu, piedāvājam interviju ar grupas līderi Normundu Štafenhagenu.

Liekas, ka viss par smagās mūzikas skatuvi deviņdesmitajos lielos vilcienos ir zināms. Kad ir jāsāk vairāk pētīt tas laiks, tad saproti, ka daudz kas nav pierakstīts. Šķiet, ka tās visas zināšanas un atmiņas ir palikušas pie pašiem cilvēkiem, un piemiņas lietas stāv plauktos apputējušas. Viens no Latvijas smagās mūzikas stūrakmeņiem Huskvarn ir gājis laikam cauri un šogad svinēs savu ceturtdaļgadsimta jubileju, kā arī, noslēdzot karjeru, dosies pēdējā End Of The Road tūrē. Alternative.lv aicināja leģendārās grupas līderi Urbix jeb Normundu Štefenhagenu dalīties atmiņās par smagās mūzikas skatuves aizsākumiem.

Noteikti ir jādzird Tavs viedoklis gan par tiem 25 Huskvarn gadiem, gan arī par pašu to sākumu Tev! Kas bija tas pirmais grūdiens, kas pievērsa Tevi smagajai mūzikai?

Nu jā, tur man ir priekšvēsturīte. Es esmu dzimis padomju iekārtā un katrs režīms vai katra iekārta, arī mūsu t.s. demokrātija uzliek zināmu klišeju. Tur bija daudz ierobežojumu – neļāva to, nedrīkstēja šo utt. Cilvēki bija no vienas puses ļoti draudzīgi un labsirdīgi, tad no otras puses viņi bija ļoti ierobežoti, jo uz ārzemēm izbraukt tu nevarēji, to tu nopirkt nevarēji. Bija cīņa par desas luņķi, pienu un šņabja pudeli kādreiz. Un viss tas kaut kā sasummējas un iekšā sēdēja. Bet jaunieši, kā reiz', jaunība ir tas laiks, kad tu esi drosmīgāks, kad tu esi atvērtāks un elastīgāks, ka tu vari pateikt, ka tev nav tādas bailes. Un tev arī vēl nav tādas saistības, jo tu nerēķini, kas man būs par to, vai mani ieliks cietumā, kas būs ar maniem bērniem un kas ir ar manām naudām, firmām utt.

Un kaut kā sanāca, ka es tādā punkstreamā 1980. gadu vidū nokļuvu, bet ne gluži tādā tīri punk, bet punk metāla. Tas bija kaut kāds sajaukums. Mums bija daži domubiedri Jelgavā un beigās, kad es jau sāku mācīties Rīgā galdnieku skolā (tas arī viss notiek astoņdesmito vidū), tad es iepazinos ar Rīgas šādiem tādiem matainajiem un pankiem. Tad tās intereses bija kopējas, vārds pa vārdam un beigās mēs izveidojām tādu pirmo neformālo underground ansambli Vandālis. Tipa kaut kāds post Venom black metāls, ja tā drīkst vispār izteikties. Protams, tālu tas viss no tā bija, bet nu mums tā likās. Un paralēli tam Edgars Ķauķis, Māris Balcers – pirmie huskvarnieši – darbojās grupā Lucifers, kas spēlēja vairāk tādu heavy metal, bet smieklīgākais visā tanī ir tas, ka abām šīm grupām ir bijuši tieši divi koncerti, un līdztekus mēs spēlējām un kaut kā satuvinājāmies, bet nekādas baigās druškas nebijām. Un īsi pirms 1980.gadu beigām mani izgāza no padomju armijas rindām, viņi man zvana un piedāvā veidot ansambli, kur močīsim tā kā te vēl neviens negāzē - riktīgu thrash metālu. Es domāju – jomajo! Nu kruta! Kā tur būs, bet es saku - nu davai.

Tad tieši es, Māris un Edgars un beigās arī Jānis Levits (Levča), kas ar to Poļika bandu Rūsa darbojās, saslēdzās tādā ķēdē, un tā radās Huskvarn 1989.gadā.

Pastāsti par pirmajiem Huskvarn ierakstiem, kas, ja nemaldos, bija Latvijas Radio un Nacionālajā teātrī. Kādas vispār bija iespējas tolaik kaut ko ierakstīt?

Nu audiālās studijas bija tik cik bija, tagad datorā katrs var ierakstīt. Tad, ja vajadzēja profesionālu ierakstu, tā bija vesela epopeja. Nacionālajā teātrī bija un Latvijas Radio pats par sevi bija kā skaņu ierakstu studija. Tās bija zināmas izmaksas un kaut kādi zināmi blati arī, man tā pat ir jāsaka. Es pat detaļās neatceros, kā mēs tur nokļuvām. Sagatavotības pakāpei bija jābūt tādai, ka tu nedrīkstēji faktiski nočakarēties, jo katrs darīja savu. Bundziniekam jāiespēlē sākumā tā ritma grupa, pēc tam nāk basģitārists, kas arī nekļūdās, jo nevar apstādināt tā kā kompī, jo tā lente, kā iet, tā iet. Baigā atbildība! Dziedātājam no vienas puses pat vieglāk, jo tu uzdziedi tam visam materiālam uz viena celiņa augšā. Ja kāda kļūda – atkal viss no sākuma.

Tādā ziņā mēs taču bijām principā amatieri, bet uzstādījums bija amatieriem samērā sarežģīts - mūziku nospēlēt tādā pakāpē, lai tu pēc iespējas mazāk kļūdies, lai pēc iespējas krutāk izpildītu. Pirmo dziesmu mēs ierakstījām Nacionālajā teātrī deviņdesmitajā vai deviņdesmit pirmajā gadā, negribu nokļūdīties. Un to Sacrifice arī tanī laikā Latvijas Radio. Kā reiz Metāla Korozija (Коррозия Металлаbija atbraukusi ciemos, un šie mums palīdzēja ar padomu, kas bija baigi būtiski, jo ir lietas, kas ir vienkārši jāzina. Cilvēki, kas ir rakstījušies, iesaka – uzvedies tā, rīkojies šitā, to labāk izdarīt tā.

Tomēr lielāka pieredze.

Protams, protams. Viņi jau bija arī grandi visā Padomju Savienībā, viņi bija Slayer PSRS līmenī. Nu, nosacīti. Tas ir pats sākums.

Un par tām pašām ierakstu studijām?

Pēc tam dabūjām naudiņu, meklējām sponsorus. Materiāls jau bija pilnam albumam. Nu cik nu pilnam, bija tās sešas dziesmas. Tostarp vēl pie Zigmāra Liepiņa, tā laika SWH bosa, viņam arī bija tāda studija L&M (Liepiņš un Morics), ierakstījām to On The Road. Viņam patika, un viņš teica, ka tā ir jāgāzē un jāturpina. Iedrošināja mūs, jaunus puikas. Te kaut kādi mazi panākumi Mikrofonā, kaut ko Olga Rajecka mums tur bišku palīdzēja, nezinu, kaut kādas simpātijas vai kas tur.

Tad likās, ka baigi daudz ko varam un jāiet tālāk. Savācām to muzikālo materiālu, es atradu sponsorus, dabūjām naudiņu, un sešas dziesmas mēs aizgājām pie Alda Ermanbrika ierakstīt tajā studijā Melodija, kas Vecrīgā. Tā vēl bija nopietna skaņu ierakstu studija, kas vinila platēs rakstīja. Tur ar Tāli Timrotu, kas Aurora ģitārists, kurš arī Latvijā pazīstams kā skaņu ierakstu cilvēks ar visādiem nopelniem, un tieši viņš izveidoja to pirmo skanējumu, un no vienas puses varbūt slikti – viņš uzlika klišeju un zīmogu pēc kā vai nu kaut kam līdzināties. Varbūt vienkārši tā sagadījās, ka mēs ar to thrash metāla albumu Latvijā bijām pirmie. Tad visi salīdzināja kā skanēja Roads, kā citiem skanēja Ultra vai tie paši Skajenieki (Skyforger), kas tolaik vēl bija Grindmaster Dead. Viņi gan bišku jaunāki par mums ar visu to Grindmaster Dead. Un Sanktiķi (Sanctimony) arī.

Nu, tie vispār tā kā jaunākie.

Jā, bet nu arī tiem jau nāk tie divdesmit gadi.

Jā, savs stāžs jau arī.

Nu, un tie ir pirmsākumi līdz Roadam, muzikāli runājot.

Runājot par tiem laikiem, ir dzirdēts, ka problēma bija tas, ka visiem jau bija idejas, visi gribēja kaut ko darīt, bet neviens nezināja, kurā virzienā. Bija nepieciešami ieraksti, iedvesma un paraugi. No kurienes Huskvarn ņēma savus elkus?

Bija jau savi muzikālie elki. Tā pati Metallica, Sepultura un Slayer. Tie jau bija tādi kvalitātes zīmoli un tādi brendi. Tagad es nezinu, kam grib līdzināties metālisti. Bet tajos laikos tie bija super puper un labākais, kas var būt. Tajā pat laikā negribējās viņus atdarināt. Nu kaut kur kaut kas jau sanāca gan kustībās, gan vizuālajā veidolā, bet muzikāli baigi negribējās ietekmēties. Pieņemsim, Jānis Levits, kad sadalījāmies, izveidoja to grupu Remains, un viņš pilnīgā death stilā izlaida albumu vispār bez nekādiem sirds pārmetumiem. Patiesībā ļoti kruts muzikālais materiāls, un viņiem bija ļoti labas kvalitātes ieraksts. Viņš pat pats izveidoja studiju toreiz.

Ar nosaukumu Metal Attack.

Jā! Tas bija baigi interesantais brīdis Latvijas smagajā metālā. Viņš tiešām panāca tik labu kvalitāti ar tik salīdzinoši elementāriem līdzekļiem. Tur jau arī sāka praktizēties beigās jau mums visiem pazīstamais Gints Lundbergs, kurš ir Melnās Piektdienas official skaņotājs un Skyforger.

Nu jā, leģendāra persona!

Protams, visu mūžu blakus nostrādājis, kas tik nav cauri viņa rokām gājis. Tas jau bija pirmais avots, kur metāla grupas beidzot varēja ierakstīties, jo nebija jau kur. Tad, vai nu tu krāj baigo lielo naudu un ej uz kaut kādām lielajām studijām, vai tu tomēr vienojies tipa ar savējiem, kas vienreiz jau to maizīti ir apēduši. Ja tev piedāvā reālu metāla soundu, tad tas jau ir cits stāsts. Tad jau sāka arī grupiņas pamazām augt, visādas Ultras, Nulles Cikli 90.gadu sākumā.

Interesanti, ka to pašu Remains, cik esmu meklējis, internetā ir neiespējami atrast!

Tad mums ir īstā saruna! Es domāju, ka Levčam pašam jau ir.

Tieši tā! Tas ir jāpaceļ atkal gaismā, jo reti kurš zina, ka vispār tādi Remains ir bijuši.

Paldies, Ģirt, ka tu atgādināji! Mēs gribam ar šiem pēdējiem atvadīšanās koncertiem cilvēkus iepazīstināt, lai viņi atcerētos katra laika perioda atmosfēru. Arī ar slideshow palīdzību, ne tikai ar to muzikālo veidolu, ka sākumā iznāk 45 gadīgie un pēc tam arvien jaunāki un jaunāki. Bet arī tās bildītes no tiem laikiem, melnbaltie foto. Baigi labi, ka tu pateici par tiem Remains, jo tomēr tas arī jāieliek tajā slideshowā, jo tie ir laikabiedri, un Jānis ir arī viens no stūrakmeņiem savulaik.

Tā kā pats esmu tajā laikā tikai dzimis, es pie tādiem materiāliem nevarēju nekādā veidā fiziski tikt klāt.

Tā arī Ģirts man teica, kas mums tagad nopietnos gados, ka fiziski nevarēja atnākt deviņos gados uz koncertu.

Virzoties tālāk, 1991.gads ir iezīmējās ar to, ka notika pirmais lielais metāla festivāls Latvijā Mežaparkā, -  Baltijas Smagais Maršs! Jūs laikam arī tajā pasākumā spēlējāt, kādas atmiņas no tā?

Cepuri nost atkal Jānim Levitam, par kuru mēs tagad ik pa laikam ieminamies. Mums tur sanāca domstarpības, mēs tajā 1991.gadā praktiski arī pašķīrāmies, viņš vairs nebija Husī, bet iedomājies cilvēka pozitīvo protestu – viņš savāca domu biedrus, izveidoja spēcīgu, labu grupu līdzīgi kā savā laikā Masteins Megadeth uztaisīja, no Metallicas atdaloties. Vēl viņš paguva uztaisīt to Baltic Metal March. Aiz visām varbūt kaut kādām dusmām vai škrobes viņš mūs uzaicināja. Tas ir superīgs žests! Jā, mēs spēlējām. Man ir video no tiem laikiem saglabājies. Ar to video arī ir kuriozs. To iefilmēja austrāliešu latviete Māra Ravins, kurai tolaik jau bija kāds kolēģis, un viņiem jau bija tādas tehnoloģijas, ka viņi caur Sputņiku aizsūtīja to video signālu. To varēja vērot praktiski klātienē arī citur, tas bija unbelievable, bet tā tas bija. Un otrs brīnums bija Ziedoņa Čevera pavēle izšaut gāzi cilvēkos koncerta beigās, kad Metāla Korozija spēlēja. Tas bija pilnīgi neadekvāts stulbums. Cilvēki satrakojās, sāka mest uz miličiem akmeņus, un šie ar stekiem sāka sist tos garmatainos jauniešus. Tur bija trīspadsmitgadīgie, arī meitenes un arī no Lietuvas atbraukuši. Baigais nesmukums, un tas pūlis, iedomājies, sāka maukt pretī. Pūlis kaut kur 1000 cilvēku, varbūt vairāk, varbūt mazāk. Bet arī tā pati Olga, viņa tur iejaucās. Tā kā Eolikas dziedātāja un populāra jau pēc sejas, tad viņa kaut kā tur to konfliktu ātrāk varēja nomierināt. Sūdīgs noslēgums, bet pasākums bija unikāli foršs.

Nu jā, tas tāds pirmais lielais pasākums.

Tas bija kaut kas vispār neticams. Tanī pat dienā Līvi svinēja kaut kādu jubilāciju. Vai tik viņiem toreiz nebija kaut kādi 15 gadi.

1992. gadā notika Metal Revolution pasākums Biķerniekos, kas tiek uzskatīts par vienu no tādiem nozīmīgākajiem posmiem Huskvarn vēsturē, jo deva grupai plašāku atpazīstamību.

Protams. To festivālu kā reiz organizējām mēs no Huskvarn. Palīdzēja Valdis, kas ir tagad Melnās Piektdienas cilvēks. Tā doma bija tāda, ka Jānis Levits netaisīs otru Smago Maršu, un es pat neatceros, vai mēs formāli vai neformāli vienojāmies, bet izdomājām, ka būs Metāla Revolūcija. Tā ideja un iecere, ka vispār metāla festivālam jābūt, turpinājās. Mēs noangažējām Biķerniekos to moto stadionu. Forša vieta. Varbūt nepiedomājām pie niansēm, kāds pīpls tur apkārt dzīvo tajos Purčikos un Mežikos un tā tālāk, bet tas jau ir atsevišķs stāsts. To koncertu vēroja no daudzstāvu namu jumtiem.

Tur uzaicinātas bija igauņu grupas, man liekas, ka, es nevaru tagad detaļās atcerēties, kuras no latviešu grupām, bet bija arī tā Metāla Korozija. Labs koncerts. Ļoti daudz cilvēku atnāca, un tur mēs arī prezentējām On The Road albumu. Es tik atceros Jura Lapinska (pirmā Latvijas mūzikas audio pirāta) teikto, ka pirmie divi tūkstoši pārdoti – braucam tālāk. Cik viņš toreiz pārdeva tās kasetes ar mūsu ierakstu, es nezinu, bet gāja labi. Tolaik cilvēkiem kaut kāda naudiņa bija, šobrīd tā nauda ir primārais. Tad nauda nebija ieņēmusi tik svarīgu lomu, jo nebija nedz interneta, nedz mobilie. Tāpat visi satikās, bija citas tradīcijas. Satikās svētdienās Biržā, kas bija Mežciemā, tur tādā mežiņā, un mainījās ar platēm, uzšuvēm, ierakstiem un bla bla. Varbūt bija cilvēki drusciņ disciplinētāki, tagad ir palaidušies, tā kā ir visas iespējas. Katrā gadījumā tas pasākums bija foršs, un tie ieraksti gāja. Tas bija īstenībā baigais cēliens, un populārs metāls bija. Es nezinu, kā citviet pasaulē, bet Padomju Savienībā viennozīmīgi. Mēs braucām uz bezmaksas konertu Tušino lidlaukā, kad PSRS sabruka, kur bija AC/DC un Metallica.

Monsters of Rock pasākums!

Jā, 700 000 vai 800 000 cilvēku.

To skaitu pat neviens tā īsti nav kārtīgi izrēķinājuši.

To droši vien arī grūti apkopot, jo nebija jau biļešu – tikai lidlauks, padomju armijas zeļļi, kas arī beigās atraisījās. Milzīgs pūlis! Tad es pirmo reizi ieraudzīju arī džekus ar šķībām acīm, acīmredzot kaut kādi baškīri vai kaut kādi metālisti. Visvisādīgi brīnumdari un no visurienes bija sabraukuši.

Bet visi vienoti.

Visi vienoti, protams. Var redzēt, nu baigi patiesie uz mūziku, baigi patīk un tā. Tā pati Metāla Korozija, viņi taču vāca Lužniku hokeja stadionus lielos, tur bija pārbāzts. Tur tagad KHL spēles notiek. Pop-roks sildīja agresīvu metāla grupu. Nu kaut kā tā un savāca pilnu stadionu. Protams, ka tagad ir citi laiki, un tas ir dabiski un loģiski. Metāls jau, manuprāt, ja tā lielos vilcienos runā labākais thrash un death sasniedza savu pīķi.

Bija jūtams, ka sākās tā atgremošanās. Mēs arī kaut kur izdegām. Mēs izdegām arī savstarpēji. Piegriezāmies un varbūt nesasniedzām kaut kādus mērķus, kas bija uzstādīti sākumā. Likās, ja viss tik labi un raiti iet, tūlīt jau būs ārzemju braucieni un tā tālāk, un viss tā kā pienākas. Nu tā gluži nenotika. Bija kaut kādas iespējas. Vai to mūsu cilvēki aplauza, vietējie, kas bija tanī laikā pie sakariem, vai pašiem kaut kas pietrūka. Droši vien viss kopā jeb vienkārši nebija lemts, un ar to ir jāsamierinās. Tieši tamdēļ šie atvadu koncerti ir parādu atdeve un arī nerealizēto sapņu nokārtošana arī tai auditorijai, kas mums sekoja līdzi. Tie kaut kur klusībā cerēja, ka Huskvarn varbūt uzies augstāk un ka ieraksti būs biežāk. Iznāk On The Road, iznāk Bomb Brain Melodies, pēc tam vēl kaut kas, bet dzīve ievieš korekcijas. 90.gadu vidū metāls pasaulē sāka baigi applūst, sāka diversificēties. To jau mēs redzam ar visādiem Paradise Lost un ar visādiem citiem jocīgiem projektiem. Tas arī mūs paķēra, mēs jau arī ar elektronikām aizrāvāmies. Un man šķiet, ka tas thrash stils savas pozīcijas nekad neatgūs. Tas arī normāli, jo viņš piedzīvoja savā laikā kulmināciju.

Būtībā katrs stils izdzīvo savu laiku. Tu ļoti daudz piemini Metāla Koroziju, cik esmu dzirdējis, tad esat arī braukuši pie viņiem uz Maskavu. Kas vispār tajā laikā notika Krievijā? Kāda auditorija bija tur?

Neticami, bet ļoti dažāda! Krievi jau ir ļoti atvērti, sirsnīgi un draudzīgi cilvēki. Vai nu tas vēsturiski no tiem strēlnieku laikiem. Es negribu baigi ar skaļiem vārdiem teikt, bet ir pret latviešiem respekts. Pat arī tādā līmenī, it kā mēs pārstāvam savu valsti, tas arī skaļi teikts, mēs vienkārši tādi paši čalīši atbraucām, bet viņi mūs baigi vēroja tanī koncertā. Mūs neizsvilpa, neapdirsa, nemeta ar piemīztām bundžām, bet viņi bija ļoti piesardzīgi. Nebija tā, ka baigi trakoja, bet noskatījās uz mums ar patiesu interesi. Kaut ko jau tur pateica, bet tā ļoti pieklājīgi. Tas mums bija ļoti liels pārsteigums, mums ir vēl video ieraksts no tā koncerta. Mēs jau arī dziedājām angļu mēlē, Metāla Korozija taisīja kultu, viņi krieviski dziedāja, un visi saprata, dziedāja līdzi Fucking Militia. Pie mums kaut kā varbūt bija nedaudz rietumniecisks gars vai arī vienkārši kaut kas savādāks. Vai viņi mūs pieņēma vai nepieņēma? Ja tantei būtu riteņi - no sērijas. Ja mēs būtu turpinājuši sadarbību un nesāktos tās politiskās kaislības, kas mūsu valstis arvien vairāk atdalīja, ne tikai ekonomiski, bet arī cilvēku faktorā, tad jau mēs droši vien turpinātu braukt pie viņiem un viņi pie mums. Bet tad sākās vīzas robeža, tas viss šausmīgi sadārdzinājās. Nevarēja to visu pavilkt! Tagad ir vienkāršāk no Rietumvalstīm uzaicināt grupas nekā no Krievijas.

Izmaksu ziņā it sevišķi! Bet kontakts ar tiem čaļiem no Metāla Korozijas ir saglabājies?

Mūsu bijušais un esošais bundzinieks Māris Balcers, kas arī būs koncertā, joprojām regulāri sarakstās un sazvanās ar viņu bundzinieku!

Runājot par ārzemju grupām no tiem laikiem, es paklausījos igauņu Aggressor un biju uz mutes ieraksta kvalitātes dēļ. Tāda kvalitāte tajā laikā ir pārsteidzoša! Droši vien piekritīsi par viņu augsto līmeni, bet kāpēc viņi bija soli priekšā mums?

Ja godīgi, viņiem bija augstāka kvalitāte, bet tas ir arī tāds stiepts jēdziens, vai labāka - nezinu, bet augstāka gan. Augstāka ne vienmēr ir labāka, skaņu ieraksta līmenis bija augstākā līmenī. Es domāju, ka tas bija Somijas nopelns. Igauņi jau to mūziku vienmēr ir kultivējuši, vienmēr viņi ir bijuši solīti priekšā, piemēram, viņiem bija tie lielie rokfestivāli Rock Summer, tur jau brauca lieli pasaules mākslinieki, piemēram,  Johnny Rotten ar Public Image Ltd. Tur bija vairāki stāri, viņiem bija no kā pasmelties.

Somijas tuvums deva viņiem iespēju visādā veidā būt modernākiem, līdzīgākiem, aktuālākiem un augstākās kvalitātēs. Kā mūziķi viņi bija ļoti līdzīgā līmenī, bet ierakstu kvalitāte noteikti atšķīrās. Mums arī bija tā vēlme ierakstīt pie viņiem, bet nepietika naudas toreiz. Mēs bijām nosacīti to studiju atraduši. Viņiem bija divas ļoti labas grupas, Shower un tas Aggressor. Es atceros tādu epizodi, kad tie šovernieki Baltijas Smagajā Maršā tik uzmanīgi klausījās 1991.gada Metallica albumu. Viņi vienkārši analizēja to skanējumu. Igauņi ir tādi interesanti cilvēki, no Baltijas valstīm viņiem viennozīmīgi ir labākais līmenis laikam bija. Vai tagad tā ir? Es nezinu. Starp citu, es dzirdēju, ka Aggressor tagad arī svin kaut kādu jubilāciju vai kaut ko tādu.

Bundzinieks jau tāpat turpina aktīvi darboties Metsatöll, turklāt viņš tagad digitalizē vecos ierakstus, ko laikam arī mums, latviešiem, vajadzētu mācīties. Tas ir tieši tas, ko pirms tam minējām par Remains, ka nekur nav noklausāms, bet vajadzētu, lai veidotu to Latvijas smagās mūzikas vēsturi, kas būtu ļoti svarīgi!

Tāpēc jau ir tas jocīgais stāsts, ka mēs kādreiz paņirdzam par mūsu ziemeļu kaimiņiem, par viņu lēnīgumu un vēl kaut ko. Bet paši varbūt mēs kļūdāmies ik uz soļa, jo tas nav nekāds noslēpums, ka jebkura ārzemju pat viendienīšu grupa fiksē visu, viņa fotogrāfē visus notikumus un tusiņus. Tai pašai Metallicai no astoņdesmitajiem mēs redzam bildes, kur viens piedzēries, otrs apvēmies, cits tuptūzī sēž, bet tas viss ir nobildēts un arhivēts. Ļoti pareizi. Laiks prasa savu, un kaut kāda dokumentācija jāuztaisa! Tas arī ir asociējams ne tikai ar metālmūziku, bet arī vispār ar kaut kādām piemiņas vietām. Teorētiski arī visus tos ļeninekļus, kad gāza nost, nevajadzēja tos sadrupināt, jo tā ir laika liecība. Protams, ir grūti visu noarhivēt, bet par to ir baigi jādomā. Tagad mēs esam pie tā, ka nevaram baigi kaut ko dabūt.

Atgriežoties Latvijā, mēs te visu laiku pieminam Rīgu kā centrālo notikumu vietu. Tu pats nāc no Jelgavas, bet kuras bija vēl tās vietas, kur notika metalizācija?

Maziņš pretjautājums, kā tev šķiet, vai tās vietas, kurās dodamies atvadu tūrē, ir nejauši izvēlētas? Cēsis bija vispār... Es vēl joprojām par Cēsu metālistiem nevaru rimties, 2000.gadā laikam atkal bija tā pati Metallica Igaunijā, tur taču arī bija aizbraukuši desmitiem tūkstošu cilvēku, nenormāls pūlis. Bet cēsiniekus es samanīju uzreiz! Viņi atšķīrās ar saviem matiem, seju, ar savu neordināro rīcību un kustībām. Viņi kaut kā ļoti vidzemniecīgi uzņēma metālu. Ļoti to turēja sirdī. Mēs jau uz Cēsīm braucām deviņdesmito gadu sākumā ļoti regulāri, kur organizējām pasākumus. Tagad viņiem kultūras nams uztaisīts jauns, nesen biju vienā konferencē. Fantastiskas telpas uztaisītas. Vēl nesen man punu izgrieza no galvas, jo vienmēr atsitu galvu pagraba telpā. Mēs kādus trīs vai četrus gadus pēc kārtas taisījām Roks Cēsīs. Tas bija apzināti, jo tur bija auditorija, kam spēlēt. Viņi savācās, tur brauca čaļi no Limbažiem, kaut kādi valmierieši pievilkās. Cēsis bija tāds Vidzemes metāla centrs. Liepāja bija vispār roka pilsēta. Bet kur tagad tie visi cilvēki, katrs ar saviem biznesiem, ģimenēm, pieauguši vai aizmukuši uz ārzemēm. Es ceru un ticu ieraudzīt vienu otru vēl Fonoklubā. Tāpēc mēs apzināti paspiežam uz tiem vecākiem laikiem, jo jaunāko Huskvarn visi puslīdz labi atceras, bet ar to vecāko gan ir, kā ir. Par tām Huskvarn lietām runājot, zini, es biju vienkārši piemirsis, cik tas daudz prasa enerģijas, spēka un laika.

Runājot par video liecībām, Huskvarn bija 4 Years Road koncertfilma, ko laikam varētu skaitīt par pirmo smagās mūzikas filmu Latvijā.

Tā arī kā pirmā rokfilma Latvijā. Protams, arī smagās mūzikas.

Tāpat arī mūsdienās tas notiek salīdzinoši reti, ka tiek kaut kas tamlīdzīgs izdots, kāda bija tā rezonanse 1994.gadā, kad iznāca šī filma?

Mēs gribējām nosvinēt savu četru gadu jubileju un dokumentēt to. Pirms LNT bija tāda sabiedrība NTV5, diezgan saprātīgi čaļi tur darbojās. Mums bija ideja uzfilmēt to konci, beigās mēs dabūjām sponsorus Husqvarn pārstāvjus Latvijā Lindeks un vēl iepriekšējie, kas mums atbalstīja pie On The Road. Tad mēs nolēmām uztaisīt vienu koncertfilmu. To mēs digitalizēsim kopā ar Jāni Krivānu, tas materiāls būs dabūnams, un tas ir pietiekami labā kvalitātē.

Cik vispār bija tā tirāža tai filmai?

Tie bija kaut kādi daži simti! Visu arī izpirka, viena otra kasete tikai palikusi. Es pat īsti nezinu, kur tas palicis. Mēs mēģinājām ielikt vienā otrā veikalā, bet pašiem arī nebija nekādas pieredzes, tāpat arī iedod kreklus veikalam, bet tas vēlāk aiztaisās ciet ar visiem krekliem. Kaut ko nopirka, kaut kas tika koncertos pārdots. Balstījās būtībā viss uz pašu individuālo vēlmi, jo tad jau arī naudiņu skaitīja.

Pirms tam runājos ar Zirgu, un viņš minēja, ka darbojās tādā projektā Morbus, ar kuru ierakstīja tādu dziesmu Crazy Death, kas iekļauta Bomb Brain Melodies.

Tur bija baigi interesanti, jo to dziesmu sacerēja mūsu ģitārists Ivars Tālcis Šerifs, kas bija arī tā projekta organizators. Neatceros, kāpēc viņiem tas projekts pajuka, bet tā dziesma jau bija laba, un nolēmām vēlreiz viņu pārrakstīt. Viņiem arī bija pašiem sava versija.

Laikam ļoti svarīgs punkts Latvijas smagās mūzikas vēsturē arī bija Sepulturas koncerts, kur Huskvarn jau bija laicīgi ieradušies Jurmālā, lai redzētu grupu.

Edgara Ķauķa mamma strādāja viesnīcā Joma, viņa sazinājās ar savu dēlu un teica, ka atbraukuši kaut kādi matainie. Skaidrs, kuri matainie, jo citi nevarētu tur būt. Paņēmām grādīgos, savācām cilvēkus un prom uz Majoriem! Ieejam iekšā, un mūs tur tā kā negribēja laist, tur bija tās Korozijas apsargi bija, kuri teica, lai vienkārši iet iekšā un ilgi negruzās ar viņiem. Un mīļais dievs, atveram durvis, un tiešām sēž visi no Sepulturas. Tajā laikā to ieraudzīt bija baigais gandarījums un prieks. Mēs ar viņiem mazliet iedzērām un papļāpājām. Nākamajā dienā viņi Rīgā spēlēja, tik superīgs koncis bija. Tiem laikiem tas bija ārprāts! Tur atkal tas OMON drausmīgi izturējās, sita tos matainos čaļus un tvarstīja, bet tā Sporta Pils bija pilna. Tur bija arī ļoti daudz labas krievu grupas, kas sildīja Sepulturu, piemēram, Melnais Obelisks (Чёрный Обелиск), kas bija ļoti redzama krievu grupa. Sepultura jau tajā laikā bija top blice vispār pasaulē. Iedeva tādu čadu, kā saka. Patiesībā, jā, kā tu iepriekš pareizi minēji, ka tas Baltijas Smagais Maršs, Sepultura un Metāla Revolūcija bija tas kulminācijas moments latviešu thrash metālā.

Varbūt vispār Latvijas metālmūzikā?

Droši vien jā. Tad Valdis Bērzvads sāka organizēt koncertus Vecrīgā Kabatā. Tur bija visādi mistiski koncerti. Kaut kādā īru krogā viņš laikam vairākas reizes uztaisīja Shane MacGowan koncertu kaut kur pie Doma laukuma. Tāpat viņš arī Ķīpsalā tanī Robinsonā darbojās. Robinsonā bija baigi jautri, kad mums ar Huskvarnu jau bija viss pašķīlies, tapa jau trešā plate tādā sastāvā – Normunds, Uģis Jaunslavietis jau bija ienācis grupā, tāds Agris Siksna un Juris Siņicins no Monro. Mūsu uzstādījums bija tāds dusmīgs un melodisks Motörhead. Mēs sastādījām programmu, un Valdis mūs uzaicināja, un mēs nospēlējām Robinsonā. Cilvēkiem baigi patika, un mums tas, ko darām, arī. Mēs pat nobrīnījāmies, ka kādu brīdi nebijām rādījušies, un cilvēkiem viss it kā ok. Značit tā mūzika būs laba. Bet nu, protams, ka vajadzēja notikt traģiskai avārijai, un Jurim vajadzēja aiziet bojā. Tas atkal atmeta atpakaļ. Vispār jau drausmīgi, ka tāda cilvēku rotācija notiek, turklāt ja vēl tādas nelaimes. Un tad mēs nolēmām, ka kādu brīdi varbūt nav lemts. Tā kā šobrīd skatāmies, ka Līviem tur viens Līvs tikai palicis.

Bezmaz vai zīmes.

Metāla kritums - atspēlējušies, pārspēlējušies bijām, nelaimes dažādas. Mūs uzvedināja uz to White Man periodu. Izslēdzām draivus, ar kaut kādām Depeche Mode, Prodigy ietekmēm. Samiksējām ar to, ko mēs protam no savas pieredzes, un patiesībā diezgan arī interesants tas viss laiks bija. Atkal likās, ka aizies kaut kas jaunās gultnēs. Nu pietrūka Guntaram Račam spēka laikam mūs bīdīt. Jeb Mikrofonam vēlmes. Nu arī viss tas kopējais. Un atkal nāk 2000. gads, kad mēs vienkārši apstājāmies. Neko. Kaut kādu gadu absolūti neko. Kamēr satiku Jelgavā Ģirtu Jansonu, kurš teica, ka vajag kaut ko darīt. Divatā pamazām sākām mājās čubināt kaut kādus gabalus, kaut kādu dark industry. Uģis piebraukāja ik pa laikam, tad tāds žurnālists Mārtiņš Zviedris, viņš savā laikā Zemgales Ziņās ņēmās, bet viņš bija pieslēdzies Jelgavā. Tāds interesants pasākums bija Mēs - Tornim. Ja mēs runājam par pilsētām, kas kur noticies, tad Jelgavā Mēs - Tornim bija festivāls, kur smagie un panki varēja ļoti labi promotēties, ļoti daudzskaitlīgi, starp citu. Viņš bija brīvdabas pasākums. Sākumā tā ideja bija vienu no Jelgavas vecākajām celtnēm glābt, ko ir glābuši eirofondi un jau pēc ilgiem gadiem Jelgavas dome. Mārtiņš teica, ka mums vajag savākties tāpat kā to izdarīja Dzeltenie pastnieki. Mēs, Edgars Melnais, Ģirts, Pauls uz bungām, kaut kā savācamies un domājam, ka vajadzētu uzsākt, vajadzētu atsākt. Sacerējām vienu melodisku dziesmiņu Viena diena, varbūt par popsīgu viņa bija, bet nu tieši Žigata raidījumā Priekšnamā, noturējās trīs nedēļas topā galvgalī. Mēs sapratām, ka tomēr nevarēsim pārsist Dzelzs Vilku.

Viņi arī gājuši pārmaiņām cauri.

Jā, visvisādīgi. Un tā arī tā baigā laika biedru blice. Arī ļoti agresīvi savā laikā bija.

Pirmie divi albumi it sevišķi.

Jā, jā, Mirušās kaijas un tamlīdzīgi. Un tad mēs tikām līdz Sadistikai. Tas minialbumiņš būtībā tādā vienā elpā.

Tāpat Sadistika ir ieguvusi tādu sava veida kulta statusu. Laika gaitā ļoti daudz kur esat spēlējuši un daudz ko esat iesildījuši, piemēram, Kanibāļus un vēl daudzus citus. Kā viņi raudzījās uz Austrumeiropā notiekošo?

Man jau jūk, un es baigi baidos tur neprecizēties, bet bija Kanibāļi, Entombed bija, Overkill bija ļoti labs iesildošais koncerts. Tas jau gan bija 2000.gadā. Konkrēti Kanibāļiem likās, ka ir tāda pārslodze tajās tūrēs, laikam ir tāds pārplānojums, ka tie koncerti ir katru otro dienu. Viņi vienkārši guļ. Viņi atbrauc, un viņi guļ autobusā uz sēdekļiem. Nopietni, es nezinu, kurā brīdi viņi tur soundcheck taisīja vai vēl kaut ko. Tikai tad, kad ir koncerts, tad iet, nobliež un atkal prom. Mēs nekomunicējām vispār. Bet Entombed, piemēram, tie bija normāli čali, ar zviedriem bija kaut kā vienkāršāk. Piemēram, Sepultura bija ļoti draudzīga grupa. Varbūt tāpēc, ka latīņamerikāņi.

Nu, kā nekā līdzīga vēsture.

Tur vispār nekāda barjera, nekāda vīzdegunība, nekāds lepnums, nekā tāda. Viņi taču baigie stāri. Mēs arī neprezentējām sevi kā grupa tanī brīdī, kā kaut kādi dulli fani, kas viņiem uzklupa. Varbūt arī tas viņiem patika. Viņi tur baigi neiespringa pa to līniju. Un ar to Metāla Koroziju mums arī tādas draudzīgas attiecības bija. Žēl, ka pasaulē politika un nauda dara savu. Tā jau arī sabojā. Viņu līderis Pauks aizgāja krievu neonacisma virzienā. Tas arī tur baigi paputināja ansambli. Viņi vairs nevar būt fiziski kopā tāpēc, ka tā morāle, kur ir neofašisms un kur ir rokenrols. Tas neiet kopā. Nu kaut kā laikam tam Paukam arī nevajag. Man liekas, ka mēs jau ar tevi atkārtojamies kuro reizi – pilnīgi godīgi, metāla augstākā kulminācija bija līdz deviņdesmito gadu vidum, bet pēc tam tas jau ir kaut kas pavisam cits. Un šodien vispār pavisam savādāk.

Pats nesen citēji Raini kādā intervijā, ka pastāvēs tas, kurš mainīsies. Caur Huskvarn ir gājuši 25 dalībnieki, no kuriem 17 uzstāsies koncertos. Apjomīgs skaitlis, it sevišķi ņemot vērā Latvijas metāla skatuves izmēru un ņemot vērā to, ka 25 cilvēki ir bijuši gatavi, tā sakot, huskvarnizēt. Tu minēji, ka kulminācija bija deviņdesmito vidū, pēc kuras sekoja pagrimums, bet, manuprāt, pēdējos piecos gados alternatīvā skatuve un vispār smagās mūzikas skatuve tomēr atjaunojas un nāk ļoti daudz jauns un kvalitatīvs ārā. Kā Tu raugies uz mūsdienu alternatīvo skatuvi Latvijā?

Ir jau ļoti lielas izmaiņas notikušas, ja mēs runājam par tādām, nu tiešām Latvijas mērogā, ja tā drīkst izteikties, globālām lietām. Nu metālistiem ir savs klubs, vismaz viens kā minimums – Melnā Piektdiena. Var teikt man patīk, man nepatīk, like/ unlike, bet viņš ir. Viņš jau ir nosvinējis kuro gadu jubileju. Tomēr tur ar zināmu regularitāti notiek pasaules līmeņa koncerti, tur ir iespējas parādīt sevi jaunajām grupām – visādi Fresh blood un tamlīdzīgi. Nu tas jau vien daudz ko nozīmē. Tālāk ir cilvēki, kas jau profesionāli prot metālu atspoguļot medijos. Tu, Rudaki un tamlīdzīgi, kas zina par ko runā. Radio stacijās visādas metāla hronikas, savā laikā Terzens, kurš vispār ir eksperts un kurš aktīvi Radio SWH Rock darbojās. Viņš jau ļoti labi jūt un zina to katlu un virtuvi. Ir festivāli, Klang!, viņš jau ir pamatā metāla festivāls. Es domāju, ka daudzām lietām, kur ir metālisti, viņi to vēl jau nevar atļauties. Mums jau tas pastāv, tā ka tev ir taisnība, ir ļoti daudz kas tāds stabils. Bāze jau ir forša, pārējais jau no pašiem ir atkarīgs – cik labi pratīsi spēlēt, izcelties, uzrunāt cilvēkus, ieinteresēt cilvēkus, uzaicināt ārzemju kolēģus. Un pašiem galvenais mēģināt uz turieni vairāk braukt. Kā tu to pieredzi iegūsi? Tā kā mēs ar Huskvarn. Laikam nav tāda kluba, kurā mēs nebūtu uzstājušies, nav tādas skatuves, pa kuras dēļiem mēs nebūtu lēkājuši. Tagad man liekas, ka vajag maksimāli mēģināt braukt uz ārzemēm un Latvijas vārdu nest, jo tā te runā ekonomikas cilvēki par eksportiem. Tad mēs redzēsim. 

 

 

Atgādinām, ka vēl var paspēt redzēt Huskvarn dzīvajā

Jelgavā, klubā „MCBalerija” – 05.03.2015 HUSKVARN ar DRAUGIEM

Liepājā, klubā „Fontaine” – 06.03.2015

Rīgā, klubā „Melnā Piektdiena” 13.03.2015

 

Saites uz grupas vietnēm internetā:

http://www.huskvarn.lv/
https://lv-lv.facebook.com/pages/HUSKVARN/201044326607643
https://www.draugiem.lv/huskvarn/

Lasi vēl

Komentāri

Lempis
Paldies par interviju!
Jānis Jansons 06.03.2015. 19:18
Jā, intervija super. Dziļa un smuka.
Kolekcionāriem / Melomāniem -
grupas koncertos būs nopērkami T-krekli un diski. Vai arī Randoms mūzikas veikalā ir nopērkams "Bomb Brain Meldoies / On The Road" 2cd izdevums.
jopčik kā laiks skrien jau 45. Jāvelk jau sava pakaļa uz konci būs.
Fokstrots 23.03.2019. 21:38
Nu tad kā būs ar Remains albumu? Kur var dabūt viņu "Pirtī"?

Izsaki savu viedokli

Alternative.lv neuzņemas atbildību par komentāru saturu, kā arī aicina ievērot vispārējas ētikas normas un LR likumdošanu. Portāla pārstāvji patur tiesības dzēst neatbilstošus komentārus, kā arī uzsver, ka neskaidrību gadījumā administratoriem vienmēr taisnība.

JAUNUMI

PASĀKUMI

29.aug
ceturtdiena

The Ocean + support

Melnā Piektdiena, Brīvības gatve 193c, Rīga
Biļetes: ticketshop.lv
30.aug
piektdiena

Grupas Apēdājs koncerts

Leningrad, Kr. Valdemāra iela 4
30.aug
piektdiena
6.sep
piektdiena

Vader // Hate // Thy Disease

Republika, Pils iela 14, Riga, Latvia LV-1050
6.sep
piektdiena

Vennaskond Est, Pleners Lv, Abraham Kenny Aus, Est Lv

Melno Cepurīšu Balerija, Raiņa iela 28, Jelgava

FORUMS