INTERVIJAS

Sociālais manifests: The Factor

Ģirts Tauriņš
ĢIRTS TAURIŅŠ 18.04.2017. 12:00
"Ej ārā un raksti labu mūziku, sūdīgu mūziku tiešām nevienam nevajag," ar šādu pārliecību varētu raksturot The Factor. Grupa, kura jau pietiekami apliecinājusi savu spēju funkcionēt gan Latvijā, gan arī aktīvi ārzemēs, kas atkārtoti pierāda to, ka Latvijā ar rokmūziku viss ir kārtībā.

Pēdējā laikā tā vien liekas, ka Latvijas alternatīvās mūzikas vides augsne ir ļoti dzīvotspējīga un labvēlīga jaunām grupām. Visi dzīvo ar apziņu, ka nopelnīt ar šāda veida žanru ir tikpat kā neiespējami, nopietnu un lielu smago ierakstu kompāniju un viņu noliktie termiņi arī nav, tāpēc tu vari izpausties visos iespējamos virzienos. Iespējams, tas skan nedaudz klišejiski, bet pēc sarunas ar The Factor man radās tieši tāds iespaids, ka čaļi pauž savu viedokli caur mūziku, neliekot uzsvaru uz peļņu vai arī kāda cita viedokļa nesaderību. Iespējams, šeit, Latvijā, ir viena no tām retajām vietām, kur vēl savvaļā var novērot nepieradināto smago mūziku.

Ģ: Gads aizvadīts godam, albums "Power Play", tūre pa Eiropu, tagad pelnītā atpūta vai arī "The Factor" vilciens brauc bez pieturām?

E: Manuprāt, tas nekad nav apstājies. Vienmēr fonā ir bijusi kaut kāda vēlme darīt kaut ko tālāk. Man liekas, ka visu, ko esam darījuši, esam uzskatījuši tā kā par izdarītu, uzrakstītu, sarakstītu, ierakstītu.

M: Tāpat kā nobukotās tūres, kad samaksā gadu iepriekš par tūri nākamajā gadā oktobrī, viss jau ir skaidrs, ka tas izdarīts.

E: Sāc domāt par citām lietām. Šobrīd esam jau jaunā albuma procesā.

Ģ: Jau?

E: Varbūt tā ir mūsu liela problēma, ka vairāk radām mūziku un gribam to spēlēt, nekā domājam par to, kā promotēt, kā pareizi parādīt, kur kādam aizsūtīt, kur parunāt.

M: Es par šo arī esmu domājis, un mums tiešām patīk vairāk radīt un spēlēt to mūziku, bet drusku pieklibo tas, ka nevar visu izdarīt un nevar par visu padomāt, kur pareklamēt, kā pareklamēt, kur aizbraukt.

E: Visiem ir kaut kādi dienas darbi, visi ir aizņemti. Man liekas, ka četri no pieciem cilvēkiem ik pa laikam atrodas ārpus Latvijas, tā kā vēl paspējam mēģināt on regular basis.

M: Radīt, spēlēt esošo materiālu, plānot.

E: Un tad tev ir prioritāte izdomāt par to, kā tev saschedulot feisbuka postus, vai aiziet uzspēlēt, pamēģināt uzrakstīt kādu foršāku dziesmu, nekā tu esi uzrakstījis.

Ģ: Saspringts grafiks!

E: Tas viss ir diezgan saspringti, plānošanai ir diezgan precīzai jābūt. Tajā brīdī, prioritāšu vietā, vienmēr izvēlamies nekad neapstāties radošajā procesā. Domāt un attīstīt kaut ko, klausīties jaunu mūziku, apgūt jaunas lietas.

Ģ: Tūre pagājušogad arī bija diezgan iespaidīga gan Nīderlandē, gan Vācijā.

M: Sāksim ar to, ka mums bija divas tūres!

E: Pirmā tūre marta sākumā - Čehija, Slovākija, Polija, Lietuva, Latvija. To mums palīdzēja rezervēt mūsu labs draugs Edgars Rakovskis no "Relicseed", viņš mūs saveda kopā ar čehu grupu "Liveevil". To tūri bukojām uz pusēm. Mēs darījām to, kas attiecas no Lietuvas uz Latviju, viņi - Čehiju, Slovākiju, Poliju. To visu apvienojām pakā, aizbraucām, kļuvām par labiem draugiem, un, iespējams, brauksim vēl kaut kad kopā.

M: Katrā ziņā uzturam kontaktu vēl aizvien.

E: Otrā tūrē mums palīdzēja booking aģents Džordijs. Es neesmu ne ar vienu citu strādājis, bet pieņemu, ka viņš varētu būt viens no labākajiem booking aģentiem andergraunda sfērā.

M: Viņš ir ļoti dedicated, konsekventi iet un dara. Viņam ir arī sava grupa. Citas grupas tiešām reklamē ar interesi un kaislību. Tā oktobra tūre, kas mums bija pagājušogad, bija ar domu, ka davai braucam, plānojam, meklējam kontaktus, darām.

E: Mums bija pieci koncerti, bet sākumā bija domāti desmit koncerti. Mēnesi pirms tūres, vaicājām Džordijam, kur mums īsti jābrauc, bet viņš atbildēja, ka īstenībā nevar nobukot ne vairāk kā piecus koncertus, jo aizgāja no darba asistente. Labi, aizbraucām uz pieciem koncertiem, un īstenībā mums veiksmīgi sanāca. Piecas dienas Eiropā tādas, ka mēs pat izbraucām tūri, nepiemaksājot par to. Mūsuprāt, andergroundā tas ir kruta, jo kā pieci džeki var aizbraukt atvaļinājumā Eiropā pa 4€, ieskaitot visu šmigu, ēšanu un visu pārējo. Nav variantu!

M: Tiešām foršs atvaļinājums, ņemot vērā to, ka jāredz tās pašas četras pusotras nedēļas laikā. Man šķiet, ka tūre bija veiksmīga, un, ja tu spēj izbraukt ar maziņu piemaksu, tiem pašiem 4€ - ekselenti!

E: Ļoti daudz cilvēku mūs ir dzirdējuši, nopirkuši diskus, nopirkuši maikas. Tas viss kustas.

M: Nemaz nerunājot par to čali, vecs vīrs, kurš savulaik bijis skaņotājs "Twisted Sisters", mūsu koncertu nofilmēja, vēl DVD atsūtīja.

E: Nopietni! Vecs onkulis vienkārši ierakstīja adresi un teica: "Ja es jums neatsūtu, tad atraksti man uz epastu!" Viņam aizrakstīju epastu, bet neatbildēja. Aizrakstīju uz viņa adresi vēstuli: "Hei, mēs runājām par to DVD, neesam maksājuši neko, un tas nav nekāds pienākums, bet tika runāts." Pēc trijām dienām atnāca disks.

Ģ: Domājat arī apstrādāt to DVD?

E: Mums īstenībā ir viens neapstrādāts video no prezentācijas koncerta, 10. jūnijā "One One" klubā, kas bija samērā labi apmeklēts. Viņš ir nofilmēts ar vairākām kamerām. Tīri aizņemtības dēļ neesam pat tā kā tikuši līdz tam. Bet es domāju, ka mēneša laikā kaut kur vajadzētu parādīties. Mums ir pietiekami daudz dziesmu, kam no jaunā albuma nav videomateriāla.

Ģ: Runājot par albumu "Power Play", esat pamainījuši valodu, kāpēc tā? Paredzēts tieši tūrei ārpus Latvijas?

M: Sāksim ar to, ka rokmūzikas valoda ir angļu valoda. Noteikti palika prātā arī Rača recenzija un pašu domas par to, ka bilingvāls albums tomēr nav tas.

E: Viņš ir jocīgs, tad vai nu saraksti visu savējiem...

M: Vai ar skatu kaut kur uz ārzemēm.

E: Un ar to, kas ir uz ārzemēm, tu vari spēlēt arī šeit. To, kas ir šeit, ir ļoti grūti spēlēt ārzemēs. Kaut gan no otras puses, "Relicseed" braukā pa Krieviju un spēlē no sava topošā mini albuma latviešu valodā. Spēlē dziesmas latviski, klausītāji nesaprot ne viena vārda, visiem viss tā kā patīk.

Ģ: Svarīgākā jau paliek mūzika pati par sevi.

E: To mesidžu var nodot arī bez valodas. Viens no iemesliem, kāpēc pirmais albums bija divās valodās, ir tas, ka albums bija ļoti gara laika posma kompilācija. Tur ir pat dziesmas, kurām Mārtiņš nav rakstījis tekstus.

M: Vispār neesmu piedalījies. Vienā brīdī sēdējām mēģinājumā, dzērām aliņus un izdomājām, ka jāieraksta albums. Vienkārši ierakstām, noliekam plauktā un sākam teikt to, ko mēs gribam tagad ar esošo sastāvu.

E: Vecākā dziesma "Ļauj man dzert", ko mēs sarakstījām ar "Every Friday" un kura bija gandrīz tādā pašā izpildījumā, bet ar nosaukumu "Depressions", tika spēlēta festivālā "Sinepes un Medus" 2002. gadā.  Tu vari parēķināt, cik ilgi to rifu spēlējām, un tagad cilvēki mums sāk prasīt, kāpēc vairāk koncertos to dziesmu negribam spēlēt, jo tā ir vienīgā mūsu zināmā dziesma. Jā, OK, bet esam auguši no tā rifa, un es reāli ar bundzinieku Ziediņu, ar ko esam vecā sastāva dalībnieki, to spēlējam ļoti, ļoti, ļoti ilgi.

Ģ: Jau sēž kaut kur.

E: Mums bija mēģinājums vakar, to dziesmu nebijām speciāli mēģinājuši vairākus mēnešus. Vakar nospēlējām, un bija forši, vienreiz pusgadā baigi labi. Bet tūrē katru dienu spēlēt...

M: Nav jau tā, ka nezūd tā doma vai sajūta, vērtība, ko tu ar to dziesmu centies pateikt, ja tu viņu spēlē katrā koncertā. Un tas tomēr tā kā sociāls manifests "Ļauj man dzert!".

E: Bet pati dziesma ir pret dzeršanu vai alkoholismu.

M: Exactly! Daudzi cilvēki to nesaprot! Tu tomēr arī pats audz, ja tu bļauj uz skatuves to pašu dziesmu, ko pirms 15 gadiem.

E: Atnākušajiem cilvēkiem tu to bieži nospēlēsi, jo viņi bija tik ļoti pacietīgi un noklausījās tavas jaunās dziesmas. Tu esi tā kā pastrādājis, bet tagad, lūdzu, hītu!

Ģ: Man šķiet iekš "Spotify" tā ierindojas augšgalā. Vispār runājot par jauno albumu "Power Play", pār ko jums ir vairākums?

E: Tas nosaukums radās pavisam netīšām, ar brainstorm par tēmu. Mēs to asociējam ar vārdiem "spēka spēle", kurā esam spēcīgāki par kaut ko citu.

M: Vai nu esam spēcīgāki, vai tieši otrādi - mēģinām saprast, kas ir spēcīgāk, vai nu gribam būt ar spēcīgāko vai arī ar vājāko plūsmu, un to pacelt. Tagad atskatoties atpakaļ uz pabeigto, albumu lielos vilcienos varētu drīzāk raksturot ar kaut kādiem meklējumiem par to, kas ir vajadzīgs un kas ir aktuāls, kas ir dusmīgs un kas nav. Kādas sajūtas gribam paši iegūt, tāpēc, ka vairākas tēmas ir daudziem cilvēkiem sāpīgas. Protams, ka katra grupa tāpat arī mēs esam rakstījuši gan mūziku, gan tekstus par sev aktuālām tēmām. Piemēram, "Pointless Arrogance" par "Charlie Hebdo" redakcijā notikušo apšaudi.

E: Mēs spēlējām tos rifus, spēlējām vēl kaut kādas lietas par un ap to, likās kā tāds rifu savārstījums, bet līdz ko uzlika pa virsu tekstu, tā mūzika izklausās pēc šaušanas, tā kā tas viss smuki savienojās. Starp citu, interesanti, piemēram, šajā ierakstā ir piedalījies Edgars Rakovskis, jo viņš trāpījās studijā tajā brīdī un teica: "Hei, man liekas, ka te vajag iespēlēt akustisku partiju un uzdziedāt falsetiņā."

M: Viņš tieši mēģināja iespēlēt kaut ko, un man radās prātā tā doma par melodiju, ko vajadzētu uzdziedāt tieši tajā pašā dziesmā, un es pateicu: "Edgar, pamēģini savā balsī iedziedāt iekšā!" Tad divatā stāvējām pie mikrofona, katrs uz vietas izdomātu partiju ierakstījām, kas arī bija īstais.

E: Tās ierakstu studijas sakarā mēs ar Kārli Šteinmani esam sastrādājušies tā, ka saprot, ko gribam. Viņš saprot mūs reizēm no pusvārda. Reizēm saprot, ka esam atbraukuši uz studiju just to have fun. Tam ir jābūt tādā brīvā režīmā, ja mums nav līgums ar leiblu un nav jānodod konkrētā datumā, cenšamies izdarīt, cik vien mums ir spēkos, varēšanā un gribēšanā.

Ģ: Man pirmā asociācija ar "Power Play" ir ar vairākumu, piemēram, kā hokejā, tāpēc arī gribēju jautāt, cik ilgi šis vairākums ilgs? Divas, piecas minūtes, līdz spēles beigām?

E: Man liekas, šis ilgst 42 minūtes.

M: Drīzāk par to es atļautos domāt, ka tam mesidžs ir saistīts ar to, ja tu esi pārākumā, tad nevajag aizmirst par to, ka tu vari būt arī mazākumā. Par to, kāda būs tava reakcija un uzvedība, kad tu būsi mazākumā.

E: Piemēram, albumā ir dziesma "Jack On Pills", koncertos sakām, ka tā ir dziesma par pašnāvībām, ja jums ir, teiksim, draugi, kuriem jūs redzat, ka varat palīdzēt, tad palīdziet.

M: Es varu personiski atklāt, ja nav iebildumu, dziesmas teksts tapa kā sava veida meditācija, jo man bija viena draudzene, kas izdomāja izdzert paciņu ar miega zālēm. Un laimīgā kārtā man savajadzējās aiziet uz toču, pamodos nakts vidū un uzkāpu kaut kam, nesaprotamam un gandrīz sadūru kāju, Ieslēdzu gaismu un redzu, ko viņa ir izdarījusi. Laimīgā kārtā tas viss beidzās pozitīvi, bet tas notikums cirkulēja manā galvā, apziņā un zemapziņā. Bija grūti no tā tikt vaļā, es dziesmas tekstu uzrakstīju savā veidā kā meditāciju, uzrakstīt uz teksta un let it all go.

Ģ: Iekonservēt tās domas un palaist vaļā.

M: Izdevās! Tas ir arī izdevies kā spēcīgs mesidžs par to, ja gadījumā kādam ir aizdomas par draugiem, kuriem ir sūdīgi, pajautā viņiem, kā tev iet. Tev tikai jāpajautā, kaut vai tās ir piecas minūtes, vai vienkārši pasaki kādam cilvēkam kaut ko pozitīvu. Kādu komplimentu. Es esmu saskāries ar tādām situācijām, ka cilvēkam pasaki kaut ko pozitīvu, un viņš apraudājās, un beigās atklājas, ka tā ir pirmā pozitīvā lieta, ko cilvēks ir dzirdējis pusgada laikā. Labums ir jāvairo.

Ģ: Diemžēl netiku uz albuma prezentāciju, kas bija 10. jūnijā klubā "One One", bet pirms tam redzēju jūs "Sanctimony" albuma prezentācijā, un viens ir skaidrs – "The Factor" ir riktīgi harizmātiska grupa, publika un grupa veido vienu kopīgu masu, no kurienes jūs smeļat idejas skatuves tēlam?

M: Baigi daudz!

E: Es varu par sevi atbildēt, šobrīd nerunāju par visu daiļradi, bet man tuvas ir grupas "Creed" un "Alter Bridge". Marks Tremonti ir ģitārmonstrs. Esmu pamanījies viņu dzīvē divreiz satikt, tas varētu būt viens no maniem elkiem, es nemāku pat uz desmitdaļu tik kruti spēlēt kā viņš, jo tas vienkārši prasa stundas, bet dēlu pat esmu nosaucis Marka vārdā, un viņš ir parakstījies uz dēla bildes. Šie ir mani elki, bet, piemēram, par jauno "Alter Bridge" albumu es neteiktu, ka tas man viennozīmīgi patīk. Uzskatu, ka viņi ir aizgājuši tādu virzienu, kas man tā kā vairs man nav pa ceļam.

Ģ: Lai gan tas tāpat ir plaši atzīts albums.

E: Jā, bet, piemēram, man vairs nepatīk tas songwritings, kurā viņi iet, bet tas ir pilnīgi normāli. Tev nevar patikt viss, ko cilvēks dzīves laikā uzglezno, uzzīmē, uzraksta. Tev vienā brīdī, viņu mindsets aiziet citā virzienā, tas vairs nepatīk. Es esmu tagad uzsēdies uz sieviešu vokāliem.

M: Par sevi varu viennozīmīgi teikt, ka dzīves mīļākā grupa ir "Dream Theater". Ir palaimējies taustiņnieku Džordanu satikt backsteidžā pēc koncerta pirms pāris gadiem. Par to pašu Marku Tremonti un "Creed" runājot, viņi noteikti ir elki un ļoti iespaidojuši kaut kādā veidā mūsu mūziku, bet par to ir fun stāsts, kāpēc esmu vispār "The Factor" sastāvā un kāpēc vispār pievienojos "Every Friday". Tas bija astotajā gadā, kad es pievienojos. Bija tā, ka gadu vai pusotru iepriekš Edijam bija vecā grupa "Vertigo", un man vecā grupa "Eclipse", mums bija viens koncerts "Studentu Klubā". Mēs viens otru nepazinām, bet kaut kādu īsu brīdi pirms tam ar grupu bijām samēģinājuši "Creed"-"Higher" kaveru. Toreiz nospēlējām to, un pēc tam backsteidžā pienāk Edijs un saka: "Eu, vecīt, paldies tev par "Creed", mana mīļākā grupa!" Pagāja kaut kāds mazs brītiņš, varbūt gads, es jau biju no "Eclipse" aizgājis iekšējo nesaskaņu dēļ, un bija tā, ka kaut kādu pusgadu biju bez grupas, un tas ir tas brīdis, kad tu pēc pāris mēnešiem jau rāpo pa sienām ar nagiem. Vajag mūziku sistēmā! Atnāk epasts no Edija: "Eu, klausies, negribi uzdziedāt? Atcerējos, ka toreiz spēlējām, un bija baigi forši!"

Ģ: Un aizgāja!

E: Mūsu grupā, piemēram, Kārlim patīk "Slayer", "Godsmack". Mikam patīk viss sākot no "Decapitated" līdz "Primus". Mums ir cilvēki, kas salīdzina mūs ar "Primus", kas ir nenopietns metāls, bet mums ir arī nopietnas tēmas. Mēs mēģinām to visu virzīt kaut kā tā, lai katrs varētu to deķīti pavilkt uz savu pusi, tad tu vari dabūt kaut ko unikālu. Nevis tā, ka es atnākšu un teikšu, ka tagad spēlēsim "Creed" un viss!

M: Nav tā, ka kāds iebilstu, bet gribas eksperimentēt visu laiku.

E: Es, kad sāku spēlēt ģitāru, man pirmā ideja bija, ka es gribu spēlēt numetal. Tā arī līdz šim neesmu iemācījies, kā tas jāspēlē, man nekad nav sanācis, bet kaut kā dabīgi esmu nonācis līdz kaut kādam citam.

Ģ: Runājot par uzstāšanos, jūs ņemat piemērus no saviem elkiem, rezultātā tas kaut kur nosēžas un, gribot negribot, kaut kas tiek izmantots uz skatuves. Zināms, ka latviešiem ir cita mentalitāte, ko novēroju jau minētajā koncertā, proti, bieži vien rietumu skatuves tēla metodes un paņēmienus ir grūti vai pat neiespējami pielietot arī Latvijā vai kādā citā Ziemeļeiropas valstī.

E: Jā! Man ļoti patīk grupas "Shinedown" dzīvie koncerti, viņi visu to konci padara tādu, ka beigās cilvēki sāk sarunāties ar cilvēkiem sev blakus, nevis tikai ar grupu. Es esmu mēģinājis kaut ko līdzīgu darīt Latvijā, neiespējami! Latviešu rokkoncertu apmeklētājiem jāpaņem alus un jāstāv. Ja ir jāaplaudē, tad labākā gadījumā noliks to aliņu zemē un aplaudēs. Bet viņš nekad nepagriezīs galvu un nepaskatīsies, kas stāv pa labi vai pa kreisi, to izdarīs pēc koncerta, ja vajadzēs nokoļīt beibi, atrast kaut kādu intercourse.

M: Ļoti gudri savulaik "Sound City" filmā Grols teica par saviem eksperimentiem ar braukšanu pa štatiem, kādos štatos ir kāda mentalitāte, kāda kultūra, kā uzvesties koncertos. Citi lec uz atsitieniem, viņš aizbrauc uz Lielbritāniju, spēlē to pašu muzonu, bet saprot, ka te tas setlists neder. Viņi lec uz sitienu. Ir tās lietas, ko mēs cenšamies pamanīt, varbūt mums tas tik ļoti neizdodas, bet par tām lietām domājam, skatāmies visu laiku dzīvos video.

E: Mēs pat pielāgojam setlisti, teiksim, paskatoties, kur mums ir jāspēlē, cik ātram jābūt setlistam, piemēram, "Sanctimony" koncertā bija skaidrs, ka mums vajag nogāzt no A līdz Z, kur nu vēl lēno gabalu, kur nu vēl ar akusteni.

Ģ: Koncis bija iespaidīgs, un arī izdarījāt pašu svarīgāko - iekustinājāt cilvēkus.

E: Mums bija nepierasti, ka "Melnajā Piektdienā" bija maz vietas, jo "Sanctimony" bija novilkuši melno priekškaru. Es esmu pieradis ļoti daudz pārvietoties un kustēties. Pirmajā tūrē, braucot pa Eiropu, mēs spēlējām lielākās vietās, bet, piemēram, otrajā tūrē bija pārsvarā ļoti mazi steidži, daži piepildīti klubi, piemēram, helovīnā spēlējām Holandē augšā ziemeļos, pilsētu neatcerēšos precīzi, tur bija milzīgi garš bārs, un skatuve, kura nav skatuve. Tā ir tā kā grīda, kur visi gāja garām uz tualeti. Bet tur ir kādi 120 cilvēki, kuriem viss patīk. Tas bija viens no dīvainākajiem koncertiem, tu nestāvi uz skatuves, tev nav vietas, un tev stāv milzīgs pūlis, mūsu izmēram salīdzinoši daudz cilvēku, un viņi visi izskatās vēl pēc zombijiem. Un tad ik pa brīdim kāds aiziet uz tualeti. Ja tas būs atstrādāts, ka jāskraida no viena punkta uz otru, nevis dabīgi nākusi lieta, kas ir radusies gadu gaitā, tad tu iesprūdīsi un vispār nevarēsi neko izdarīt, ja tevi pēkšņi ieliks tādā vietā.

M: Man liekas, ka mums ar to problēmas nav. Mēs spējam pielāgoties pie jebkuras skatuves. Mazākā klubā tu sevi dzirdi sliktāk, nekā, teiksim, uz lielākas skatuves.

E: Tur viss pirms tam ir nodrošināts, soundchecks, dzirdēs to un to, tāpēc arī esam iemācījušies ļoti daudz viens otru vērot, kā tikai no acīm nolasīt, kur katrs esam.

M: Nav dzirdamība laba, tu zini, ka tas cilvēks tajā vietā, iespējams, nolažos, un tu jau sekundes iepriekš paredzi un izanalizē, ja tā būs, kā tu pats rīkosies, lai izvilktu to visu.

E: Es gribēju piebilst, kā mēs attīstījām to savu komunicēšanas skilu. Kādu brīdi diezgan aktīvi spēlējām "Rock N' Riga", tur nebija variantu nekomunicēt ar cilvēkiem, jo viņi tev stāv pašā priekšā.

Ģ: Nīderlandē un Vācijā bija vieglāk iekustināt cilvēkus, ne?

E: Zini kā bija? Holandē bija tā, ka nospēlējām divas dziesmas, jo esam pieraduši, ka divas, trīs dziesmas ir tas limits, kurā cilvēki pamostas, pieceļas no beņķa un pienāk tuvāk, vai vismaz apsēžas ar interesi. Bet tur bija tā, ka viņi turpināja sēdēt. Es pagriežos pret mūsu bundzinieku Ingus un saku viņam, kas notiek? Visi sēž kā zombiji, bet viņš man saka, ka mēs tak esam Holandē, viņi visi ir apkurījušies.

M: Tā bija! Es pēc tam ar cilvēkiem runāju. Viņiem viss ļoti patika, viņi bija savā kosmosā, viņi tiešām izbaudīja to visu koncertu, bet nav spēka kratīt pačku.

E: Pēc tam īpašnieks samaksā visu apsolīto honorāru, saka, lai braucam vēl, dod ēst un dzert.

M: Nākamais vakars mums bija pēdējais koncerts Amsterdamā, vienā vietā ar "Laime Pilnīga", tūres sakrustojās. Arī pie "Laimes" bija pilnīgi tieši tas pats, ka vienkārši cilvēki sēž.

Ģ: Visiem laime pilnīga!

E: Visiem tiešām viss patīk. Čehija bija OK, Slovākija bija OK. Polijā mēs trāpījām uz ļoti neapmeklētu koncertu lielā klubā Poznaņā, kura ietilpība ir apmēram 400 cilvēki. Pirmdienā, 8. martā, kas ir sieviešu diena un nacionālā brīvdiena. Viņiem ir divas dienas brīvas - gan 8. marts, gan 9. marts. Mums uz koncertu bija atnākuši 7-10 cilvēki, bet mums ir foto, kur džeks ir atnācis uz kruķiem un ar lauztu kāju, kurš stāv pie režģa. Viņš pēc tam mums saka, ka nekad neticēja, ka vispār mēs atbrauksim uz Poliju. Čalis nopērk visus diskus, visas maikas, un saka SUPER! Un tajā brīdī esam nospēlējuši nenormāli krutu koncertu, kurš mums vēl ir nofilmēts ar pāris videokamerām.

M: Tas ir viens no iemesliem, kas pozitīvi mūs raksturo, ko es esmu pamanījis. Ir bijušas daudzas atsauksmes par to, ka cilvēki ir pārsteigti pēc koncertiem, nāk klāt vai uzraksta epastu, feisbukā: "Veči jums tiešām nav svarīgi vai spēlējat vienam, vai tūkstotim. Jūs vienkārši izlādējat sevi visu!"

E: Tieši tūrēšana dod to, ka tev ir pilnīgi vienalga, vai tur stāv 700, 300 vai viens, bet, iespējams, "Melnajā Piektdienā" bija atnākuši 200 cilvēki, un mēs nevienu neinteresējam, bet, ja nospēlējam, tā kā normāli spēlētu mūsu cilvēkiem, pieciem tas patiktu. Un es domāju, ka tas ir pilnīgi nepareizi, kā dažas grupas saka, ka viņiem ir pilnīgi vienalga, vai cilvēkiem patīk vai nepatīk, viņi turpina spēlēt, kā uzskata par pareizu. Ir pareizi spēlēt, kā tu uzskati par pareizu, bet tas ir pilnīgi vienalga, ka tu traucē citiem cilvēkiem dzīvot ar savu mūziku koncertā. Tāpēc baigi neraujamies pieteikties visās iespējamās vietās un ielīst ar savu koncertēšanu visur. Mēs bijām pārsteigti, ka "alternative.lv" mūs uzaicināja spēlēt. Esam droši, ka balvas mums noteikti neviens nekad nedos, jo mums nav pietiekama fanu bāze, lai iebalsotu mūs Latvijā pār "Sanctimony".

Ģ: Tu minēji to, ka nav svarīgi, kur un kā jūs uzstājaties, bet kāpēc jūs spēlējāt tajā "One One" klubā?

E: Manuprāt, mums ir īpašība tāda, ka mēs negribam spēlēt pierastās vietās.

M: Gandrīz taisījām Aristīdā albuma prezentāciju.

E: Tikai, lai atsistu "Mad Mix" atmiņu, bet tur tehniski nebija iespējami. Kurš taisa metāla albuma prezentāciju tucinieku klubā?

M: Tā vieta ir fantastiska, atmosfēra fantastiska, skaņa laba. Cilvēkiem iespēja izvērsties. Bārs lielisks, pretī "Labietis"!

E: Apskatījām daudz vietas. Mums ļoti patīk uztaisīt svētkus, arī tas pirmais albums "Studentu klubā", kurš bija ciet. Mēs sarunājām ar vadību, ka varam tur uztaisīt koncertu, uzaicinājām Kaukuli no "Dzelzs Vilks", Virgu un pēc tam mums bija āfterīts "Nice Place", ar džakuzi un pirti, lai cilvēki atceras, ka ir bijuši uz šo albuma prezentāciju. Daudzi teica pēc tā "One One", ka viņi nebija ticējuši, jo pārbūvējām to vietu, uzbūvējām skatuvi, uzbūvējām gaismas. Kā par velti var uztaisīt tādu koncertu? Bet mēs gribam iedot cilvēkiem.

M: Tajā brīdī, kad tu esi riskējis ar savu dzīvību, pa trepēm uzkāpjot desmit metru augstumā, lai piekārtu baneru un aizkarus, ir bailīgi, bet tad, kad tu redzi visu to rezultātu, tu esi pats to visu izdzīvojis, un albums ir izspēlēts, un tu vari apsēsties, tiešām patīkama darba sajūta.

E: Tu esi pats apmierināts. Ja tur būtu atnākuši kaut vai desmit mūsu tuvākie draugi, tad viss būtu OK, neviens nebūtu apbižojies. Šobrīd ir tā tendence Latvijas rokmūzikā, ka visi saka, ka nekas nenotiek, nekas nepatīk. Kā tu zini, es rīkoju "Klang", ne jau tāpēc mēs to beidzām rīkot, ka nevienam nekas nepatīk, vienkārši tur ļoti daudz apstākļu saliekas, tāpēc to nav vērts rīkot. Ja tev pieved klāt "Foo Fighters", "Red Hot Chilli Peppers", perimetrā iedod "Rammstein", kāpēc tev censties kādam, to pašam piemaksājot.

Ģ: Mērķauditorija sadalās.

E: Ja Cēsīs vēl ir pa velti rokfestivāls, kurā spēlē tās pašas grupas, kas pie mums. Ne jau tāpēc, ka mēs sakām, ka klausītājam kaut kas nepatīk, vai jūs domājat nepareizi, jūs vispār nesaprotat, kas jums jāklausās. Klausieties, ko jūs gribat. Esiet priecīgi, ja gribat būt priecīgi ar mums, tad atnāciet uz pasākumu. Neviens nevar piespiest "alternative.lv" lasītāju neierakstīt rupju komentāru par to, kāpēc tā grupa nebija nominēta. Tāpēc, ka pietiekami daudz cilvēku nenospieda ENTER.

M: Vai pati grupa nepacentās pievienot sevi.

Ģ: Mēs arī cenšamies pamanīt, ja nu kāds ir nepievienojies!

E: Bet tā ir jūsu brīva griba, jūs tikpat labi varētu to nedarīt.

M: Un ja pati grupa nepacenšas pievienot sevi nominantiem, tad par ko mēs runājam ērā, kad grupas uzskata, ka viņiem tagad vajadzētu savākt pilnus klubus, bet pašas neko nedara promocijas labā.

E: Es varu 100% apgalvot, ka lažojam vairāk nekā ļoti daudzi citi tieši šajā sakarā. Bet mēs par to nedusmojamies, ja mūs kaut kur neuzaicina vai neļauj spēlēt.

Ģ: Runājot atkal par latviešu mentalitāti, tā pirmā albuma tematika arī diezgan atklāta un skaidra, proti, par alkoholu un ar citām saistītām lietām.

E: Nākot uz šejieni, atcerējos sen nespēlētu gabalu no pirmā albuma "Pareizā Izvēle", jo baigi dīvaini, ka gabals, kas īstenībā ir uzrakstīts 2009. gadā, tur ir teksts "Kurš gan cits, ja ne Šlesers", tas ir piedziedājums, izveidots tikai no partiju saukļiem. Šodien klausījos to dziesmu un nodomāju, ka viņš ir atkal aktuāls. Pārējie gabali ir pārdzīvojumi, izaugot no tīneidžera par atbildīgu cilvēku. Grūti ir tas, ka tie gabali top nevis ar prieku par alkoholu, bet tie ir sāpīgie gabali. Latvijā ir ļoti grūti cilvēkiem to paskaidrot.

M: Viņi uztver to ļoti burtiski, necenšas pieslēgt iztēli. Varbūt to varētu norakstīt uz valodas barjeru, tāpēc, ka ārzemēs cilvēki ir vairāk saistīti ar vairāku valodu apziņu.

E: Piemēram, "Ļauj man dzert!", tu ļoti labi saproti, bet ja tu iedziļinātos tajā lirikā.

M: Konkrēti par šo dziesmu es domāju, ka ir ļoti liela cilvēku grupa, kura nesaprot sarkasmu.

Ģ: Bet alkohola tēma mūzikā nostrādā, piesaista lielāku cilvēku masu!

M: "Ļauj man dzert!" vispār ir bārmeņu himna, tu atnāc uz krogu, dzirdi to dziesmu, un tu gribi aiziet pie bāra un paņemt savu aliņu, rumkolu, Jack Daniel's.

E: Par to alkohola tēmu runājot, būtu baigi vienkārši rakstīt dziesmas tādas, kādas cilvēki gribētu dzirdēt, bet es nezinu, vai vajag.

M: Tāpat ar "Equilibrium" latviešu valodā "Par Dēliem", es, patiesību sakot, uzrakstīju divas versijas, divas pilnas versijas tekstiem, es vienkārši čaļiem noliku uz galda, tagad lasiet un domājiet, balsojiet, kura būs labāka. Abas man bija svarīgas tēmas, abas man ir ļoti aktuālas tēmas.

Ģ: Runājot par to dziesmu "Par Dēliem", laikam jau pirms tam atbildējāt paši, kāpēc to neiekļāvāt pēdējā albumā.

E: Nu ja, tāpēc, ka tā ir latviski!

M: Toreiz bija tā doma, ka vajag kaut ko īpašu izdarīt. Tā dziesma tapa kaut kad septembra sākumā, un mēs to attīstījām, ierakstījām, pabeidzām un uztaisījām ar promociju SWH BB Brokastīs. Bijām uz interviju, tas bija pirmatskaņojums starp 11. novembri un 18. novembri, kā dāvana Latvijai no "The Factor". Varbūt plašāka publika nepavilkās, bet ir ļoti daudz cilvēku, draugi, tuvākie paziņas un cilvēki no malas, kuri nespēj noticēt, ka esam sarakstījuši šo dziesmu. Man viena paziņa, kas pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijā pirms pāris gadiem, arī palūdza to mp3 failu. Viņa to dziesmu izmanto kā šūpuļdziesmu, kā atmiņas par Latviju.

M: Tieši tā, bet tas nenozīmē, ka mēs to neierakstījām un ka kādreiz kaut kur B Side neizdosim. Tā stāv ierakstīta, noslēpta, kaut vai tīri tikai man.

E: Mums īstenībā ir ļoti daudz demo, ko mēs esam šobrīd nolikuši plauktā. Runājot par to dīvaino dziesmu izplatību, tu esi kaut kad ielicis internetā kaut ko, tu brauc kaut kur, un Polijā viens fans ir dzirdējis dziesmas no pirmā albuma latviski un dažas angliski. Viņam patīk tas, kas latviski, piemēram, toreiz prasīja, ko nozīmē dziesma "Ej Bojā". Paskaidrojām, ka dziesma ir par dabas aizsardzību, bet galvenais teksts ir "Go and Die"! Ir cilvēki, kas klausās kā šūpuļdziesmu. Pirms kāda laika skatījos mūsu "Spotify" atskaites, un tur rādās, ka drausmīgi daudz dolāru ienācis, kas ir apmēram 16$ ar kādiem 5000 strīmiem. Sāku pētīt, kurā vietā kāds to klausās. Atradu, ka mēs esam klausīti visvairāk caur Xboxiem Spānijā. Kas tas ir? Sāku rakt dziļāk, uzrakstu čomam Spānijā. Izrādās esam "Call of Duty" online gameru pleijlistē, viņi šauj viens otru un klausās.

Ģ: Globālā vide ļauj sasniegt iepriekš nesasniedzamas vietas.

E: Ej ārā un raksti labu mūziku! Sūdīgu mūziku tiešām nevienam nevajag.

Ģ: Pirms tam domāju par abiem albumiem, sanāk tā, ka tas vairākums, spēka spēle ir kā uzvara par ļauno, uzvara pār iepriekšējā albuma tematiku.

E: Tur ir daudz personīgu tēmu. Katra dziesma nav radusies no zila gaisa. Piemēram, populārais gabals "Manimal", kur ir tēma, ka tu cīnies ar sevi. Tu esi dzīvnieks vai cilvēks, tas ir gan par alkoholu, gan par sievietēm, gan par narkotikām.

M: To, kas mums licies aktuāls. Runājot par dziesmu tapšanas procesu, pasaules slavenās lielās rokgrupas kaut kādā brīdī ir spiestas pabeigt tūri, paņemt vai nepaņemt atvaļinājumu, un atkal iet studijā, uztaisīt writing session, ieštancēt albumu un braukt atkal nākamajā tūrē. Mums ir tā burvīgā iespēja, ka mēs katru dziesmu lipinām kā savu pasaulīti.

E: Čakarējies ap to, kad visi pasaka būs OK.

M: Līdz brīdim, kad mums pašiem patīk.

E: Es būtu priecīgs, ja varētu beigt strādāt, mēs varētu braukt tūrē, pelnīt ar to naudu, bet saprotu, kas ir otrā pusē. Es ļoti daudz darbojos tajā šovbiznesa otrā pusē, ļoti labi saprotu, kas tiek treidots pret māksliniecisko vērtību, jauniem albumiem, jauniem gabaliem. Mākslinieciskā vērtība uzreiz tiek vērtēta naudā, par to tiek izvērtēts, cik tev cash būs atpakaļ, kam no tā ir jēga. Mēs par to nedomājam. Ļoti ceru, ka kādreiz būsim superslavena grupa, ko atbalstīs visi cilvēki pasaulē, bet reizē ceru, ka tas nekad mums neliks...

M: ...atteikties no...

E: ...tā, ko mēs darām, un veida, kā to darām.

M: Galu galā tie ir lieli upuri personīgajās attiecībās, ģimenes, draugu utt. Neesi spējīgs ar viņiem pavadīt laiku, protams, grupa ir sava ģimene, bet tev gribas arī atpūsties un pilnveidot sevi citās sfērās. Tāpēc mums no vienas puses, paldies dievam, šobrīd grupa ir kā hobijs, spējam darboties savās privātajās dzīvēs, spējam darboties savās darījumu dzīvēs un darbā, un mums ir grupa!

E: Ar Mārtiņu tieši nosmējāmies, ka mēs abi atnācām žaketēs uz rokgrupas interviju.

M: Es vēl esmu secinājis, ka man kopš desmit gadu vecuma sapnītis ir bijis kļūt par pasaules slavenu rokstāru. No tās bērnības grupas, no tiem cilvēkiem esmu vienīgais, kas kaut ko vēl aizvien turpina darīt lietas labā, lai tu būtu tāda liela, pasaules līmeņa rokgrupa, tev ir jābūt kā uzņēmumam.

E: Šovbizness mūsdienās nav rokenrols, tas ir bizness.

M: Tu sevi promotē, reklamē, domā par veidolu.

E: Tu pat nedari, to tavā vietā dara citi. Tev nav ne mazākā iespēja pateikt, ka uzskati kaut ko par nepareizu, jo leibls ir lēmis citādāk. Nesen nācās pavadīt ilgāku laiku sarunās ar "Art of Keeping Secrets" vokālistu Oskaru, bijām vienā automašīnā uz Vāciju. Mēs nonācām pie atziņas, ka īstenībā ir tā, ka mūzikā ar mūsdienu informācijas aprites ātrumu ir divas metodes. Viena ir tāda, ka tu vari ķert trendus un pielāgot savu muzonu tiem. Piemēram, "Korn" un "Skrillex", grupu, kuru tu no nekurienes izcel, visi sen ir aizmirsuši, pieliec klāt "Skrillex" un visi saka, ka numetal ir atpakaļ! Iznāk kāda cita populāra grupa, un visi mauc viņu virzienā. Tas ir tā kā normāli, skaties, kas ir populārs, mēģini sevi tā kā pierādīt. Otrs veids - konstanti spēlēt to, ko tu dari. Piemēram, grandžs! Nepārtrauc to darīt 30 gadus, un tu esi sācis visdrīzāk ciklā, kurā grandžs nomiris, un trāpīsi beigās atpakaļ ciklā, kur grandžs būs populārs, kādam tas liksies, ka tas ir riktīgi kruta!

Ģ: Pietiek runāt par pasauli, atgriežoties pie mūsu skatuves, pirms tam jau pieminējām "Klang", tagad atgriežas "Metalshow", ko jūs sakāt par šo iniciatīvu?

E: Es to zināju kādu brīdi pirms tam, lai veicās! Visu cieņu! Mums bija savi aprēķini, kāpēc to nedarīt. Mēs paziņojām par to tieši pēc šīm lielajām relīzēm. Zinājām, ka būs, bet nezinājām kas! Tavs maks nav bezizmēra. Lai viņiem izdodas, jo mums pašiem nav, kur spēlēt! "Klang" tieši tādēļ arī radās. Ko darām? Eu, uztaisām festu? Pēc šādas stulbas frāzes tu attopies četru gadu ritenī, kurā tu esi mēģinājis stutēt Latvijas rokmūziku.

Ģ: Skaidrs, pieķersimies pie drusku nenopietnākas tēmas! Pirms tam uzdevām jautājumu "alternative.lv" lasītājiem, ko viņi vēlētos uzdot jums. Daudzi, iespējams, nesaistīti jautājumi...

M: Cik jūs dzerat?

Ģ: Tas droši vien nebūtu tik viegli izmērāms.

M: Katram vecim dzīvē jāizdzer sava cisterna!

Ģ: Man acīs iekrita viens jautājums, kas ir, iespējams, saistīts ar koncertu dzīvi, varbūt arī pēc koncertu dzīvi, bet jautājums skan šādi: "Cik čiepas jūs esat iemānījuši gultā ar vermutu un spraitu".

E: Tieši ar vermutu un spraitu?

M: Es gribētu redzēt tās čiepas, kas dzer vermutu un spraitu. Precīzi uz šo jautājumu mana atbilde ir 0!

E: Man ir jautājums, kura no viņām dzēra vermutu un spraitu! Es tak neskatos, ko viņa dzer! Ir bijuši visādi jocīgi gadījumi.

Ģ: No tā jautājuma izkristalizējās divi papildjautājumi, pirmais - cik jūs ļoti paši uztverat kritiku un cik jūs ļoti ņemat vērā, ko cilvēki saka no malas. Jūs jau teicāt, ka daudz runājat ar cilvēkiem.

M: Mēs ņemam vērā. Ne vienmēr visai kritikai vajag ticēt.

E: Protams, ja kāds saka, ka mēs koncertos sakām kaut ko aizskarošu, nepieņemamu, kas mums pieciem liekas pilnīgi OK. Protams, to uzklausām, izvērtējam un tad pieņemam, vai nepieņemam.

Ģ: Diezgan loģisks otrs jautājums, kas ir jūsu mīļākais dzēriens?

M: Žakete!

E: "Jack Daniel's"! Jā, žakete! Nemainīga vērtība! Ja alus, tad "Klang", protams. Viss iet un mainās, bet šis vienmēr nāk atpakaļ. Ai, noriebās, izmet to pa durvīm, pēc divām nedēļām atkal ir atpakaļ.

Ģ: Bumerangs!

E: Kaut kā viņš to dara, es nezinu kāpēc.

Ģ: Kas tālāk? Redzēju, ka būs Harley pasākums.

E: Alternative.lv gada balva, Harley koncis, kas būs kā openers Vecrīgā.

M: Lielāks uzsvars šogad būs uz cenšanos tapināt jaunu materiālu. Tāpēc, ka pašiem un publikai interesantāk, neiesūnot uz tās vienas vietas. Ja būs kaut kādi piedāvājumi, protams

E: Esam gandrīz diskusiju beigu procesā par tūri Anglijā gada beigās. Tur ir viena grupa, ar kuru esam sapazinušies, tas pats booking aģents Džordijs. Šobrīd mēģinām saprast, cik tie ir koncerti. Protams, koncerts "Fontaine", "Nabaklab", Depo. Iziet parasto riņķi.

M: Iesildīt "Foo Fighters".

 

The Factor

Mārtiņš Kazradzis - vokāls, akustiskā ģitāra

Edijs Rudzis - elektriskā ģitāra

Kārlis Lukstaraups - elektriskā ģitāra

Mikus Visendorfs - basģitāra

Ingus Ziediņš - bungas

www.facebook.com/thefactorband/

www.youtube.com/thefactorbandtv

 

Lasi vēl

Komentāri

Tik garu, bet saturīgu, gan neko nebiju gaidījis no Alternative. The Factor manuprāt drusku lecīgi reizēm, bet muzons labs. Par KLANG visu cieņu!
Mārtiņš Kazradzis, The Factor 21.05.2017. 21:41
Dre,
Paldies par komentāru. Vērtīga kritika. :) Vai ir vēl kādi ieteikumi kā mums uzlabot publisko tēlu? Paldies!

Izsaki savu viedokli

Alternative.lv neuzņemas atbildību par komentāru saturu, kā arī aicina ievērot vispārējas ētikas normas un LR likumdošanu. Portāla pārstāvji patur tiesības dzēst neatbilstošus komentārus, kā arī uzsver, ka neskaidrību gadījumā administratoriem vienmēr taisnība.

SEKO MUMS

JAUNUMI

PASĀKUMI

28.jūn
trešdiena

Trap Them - ASV, Tesa - LV + tba.

ONE ONE, Sarlotes iela 18A, Rīga
Biļetes: ticketshop.lv
28.jūn
trešdiena

TAJ (SWE – hard rock) + Strapon

Depo, Vaļņu iela 32, Rīga
29.jūn
ceturtdiena

KILKIM ŽAIBU 18

Kilkim Zaibu, Varniai
Biļetes: ticketshop.lv
29.jūn
ceturtdiena

OGHRE albuma "Gana" prezentācija

Ģertrūdes ielas teātris, Ģertrūdes iela 101a, Rīga
29.jūn
ceturtdiena

Kill Your Boyfriend (Itālija)

Leningrad, Kr. Valdemāra iela 4

FORUMS