INTERVIJAS

Sinusoīdā kopiena, tādā nestandarta līknē. Intervija ar grupu Purple Negative

Emīls Vilcāns 13.02.2019. 10:56
Džoanas Džetas rockabilly tverto skaņu pavadījumā mēs ieskatījāmies grupas pirmsākumos, iedvesmās, mākslas uztverē un arī šī gada iecerēs - intervija ar jauno grupu "Purple Negative".

Sarunā ar Emīlu Vilcānu piedalās visi grupas biedri – Elīza Daine (ģitāra/vokāls); Roberts “Pirkstiņš” Gromovs (ģitāra); Kārlis Pūķis (bass) un Emīls Lapiņš (bungas).

Dodamies atpakaļ uz 2017. gadu – kā jūsu četrotne sanāca kopā?

Emīls: Pakāpeniski.

Elīza: Jā, Pirkstiņa grupai, tai brīdī (cita grupa – The Libereths) vajadzēja aizvietot vokālisti, kas aizgāja. Es viņus atradu caur kaut kādu ģitāristu forumu vai alternative.lv forumu. Tā nu es sāku ar viņiem iekš The Libereths, pēc pāris mēnešiem izšķīrāmies, un ar Pirkstiņu izdomājām, ka vēlamies taisīt jaunu grupu.

Pūķis: Tas man liekas ļoti weird kaut kādos forumos satikt cilvēkus.

Emīls: Bet tas nostrādāja.

Pirkstiņš: That was the way!

Elīza: Un Emīlu mēs pēc tam atradām open-mic...

Emīls: Jā, es biju izsalcis un kaulains (smejas)... mazs izsalcis bēbītis.

Elīza: Man bija tāds... ”hei, vai šeit ir kāds bundzinieks, kurš vēlas spēlēt grupā?” Šķiet, ka es to pat mikrofonā pateicu.

Emīls: Bija tā, ka es klausījos... Elīza bija viens no tiem retajiem ģitāristiem, ar kuriem man sakrita tas mans, ko es spēlēju uz ģitāras. Un viņa tā pateica... ”hei, mēs meklējam bundzinieku!” Un es sāku domāt... ilgi nebiju spēlējis, un viss baigi sakrita, ka man tieši bija tā doma, ka es varētu atkal patrenēties. Es nebiju domājis baigi nopietni kaut ko uzsākt, bet es tikai padevu tālāk viņai to ziņu, bet kas tālāk tur notika...

Pirkstiņš: Pūķi mēs pēc tam atradām, kad meklējām basu...

Emīls: Ar Pūķi mums noveicās!

Pūķis: Es zinu stāstu, vispār... jūs spēlējāt Nemierā ar Kortesu (iepriekšējais basists), un tad Marta – my bestie, my soulmate – viņa ieminējās jums par mani.

Pirkstiņš: Viņa pati gribēja spēlēt.

Pūķis: Jā, viņa pati gribēja spēlēt, bet nemāk vispār spēlēt (smejas), tādēļ ieteica mani.

Emīls: Mēs satikām daudz cilvēkus, bet Pūķis bija pirmais, kurš bija vienkārši “nagla aiz galvas”, viss, ko es savā mūžā esmu vēlējies!

 

Kāds bija jūsu pirmais džems?

Emīls: Pirmajā testā ar grupu mēs uztaisījām jaunu dziesmu, un es to nezināju sešus mēnešus (smejas).

Pūķis: Kuru?

Visi: Two Faces!

 Pūķis: What?

Elīza: Tu vēl tad nebiji.

Emīls: Man likās, ka viņi bija uztaisījuši dziesmiņu, domādami, “kā Tu tur ritmiņu pieliksi, kā Tu tur domā bungas varētu spēlēt...”

Pirkstiņš: Tā mēs arī sākām - uzreiz radījām dziesmas.

Elīza: Un mēs viņu uzreiz uztaisījām.

Emīls: Uzreiz uztaisījām. Domāju, nu labi, viņiem bija dziesmiņa, es palīdzēju ar bungām, bet izrādījās, ka mēs tai pašā brīdī bijām radījušu jaunu dziesmu. 

 

No kādiem muzikālajiem foniem jūs katrs nākat? Ko klausāties un ar kādām skaņām izaugāt?

Pirkstiņš: Okei, man ir ļoti interesanti, jo es klausos gandrīz visu. Pārsvarā es klausījos kaut kādu pankroku, sākumā. Tad es klausījos Red Hot Chilli Peppers, kaut kas vairāk funky. Tad man sāka patikt arī kaut kāda heavy mūzika, un tā es arī sāku mācīties spēlēt ģitāru – spēlēju kaut kādus smagos rifiņus. Un jā, tad es sāku klausīties arī kaut ko maigāku – kaut kādu popmūziku, kā Tame Impala vai Mac DeMarco. Un tad, kad mēs satikāmies ar Elīzu viņa parādīja man Wolf Alice, ko es arī sāku riktīgi klausīties, un man liekas, ka tas mums ir kā viens no lielākajiem iedvesmotājiem skaņas ziņā, man tā liekas.

Emīls: Nu, man ir tā, ka... es gan zinu, ka pārējiem nepatiks, ka es to teikšu...

Pūķis: Es jau zinu, ko Tu teiksi (smejas).

Emīls: Sāksim ar to, ka man ir līdzīgi kā Pirkstiņam, ar tādu domu, ka brīvajā laikā es klausos, arī... man nav žanri, man ir vai nu laba, vai slikta mūzika. Bet, es domāju, kas man kā bundziniekam iedod visvairāk to iedvesmu ir japāņu mūzika. J-roks. Jo man liekas, ka tur ir kaut kāda tā atšķirība starp rietumu mūziku. Tāpat kā valodā, viņiem mainās tā sintakse. Viena lieta, ko es ievēroju – abi žanri, savā ziņā, ir, attīstījušies atšķirīgā vidē, tomēr kaut kādi pamatelementi viņiem ir līdzīgi. Tas ir viens no veidiem, kā Tu tiešām vari kaut ko oriģinālu uztaisīt. Man ir tā sajūta, ka mums visiem ir atšķirīga tā gaume – drusciņ. Mēs tā kā saejam, bet neesam vienisprātis par pilnīgi visu, un tas veido tādu kā Frankenšteinu.

Pirkstiņš: Mums ideja ir kopīga, bet mēs katrs to ideju papildinām ar kaut kādiem elementiem.

Emīls: Un mēs neiebilstam, mums nav tā, ka mēs katrs esam tas prodigy, kas taisīs to ideālo dziesmu. Tā kā man tas ir japāņu roks – J-roks.

Elīza: Es tajā brīdī, kad mēs satikāmies, klausījos ļoti daudz akustisko mūziku. Man bija tādas divas galējības – vai nu modern rock ar The Killers un Kings of Leon vai Ed Sheeran...

Emīls: Tās nav galējības, tas ir viens un tas pats. (visi smejas)

Elīza: Nav gan, tas bija viss, kas bija akustisks. Es klausījos ļoti daudz akustisko mūziku – Gabrielle Aplin un Nina Nesbitt. Jā, un tad man bija tāds “Jā, es spēlēju grupā!” Mūzika man iepatikās aizvien vairāk.

Pirkstiņš: Tad sāki klausīties heavy-rock?

Elīza: Aaah, nezinu, es vienkārši sāku klausīties vairāk mūziku.

Pirkstiņš: Kā tu atradi Wolf Alice?

Elīza: Es atradu dziesmu Bros un pēc tam sāku klausīties.

Pūķis: Black Flag! Man šausmīgi patīk noise rock, pēdējos trīs vai četrus gadus es konstanti meklēju interesantāku, smagāku un brutālāku noise. Tā kā elektroniski, ar gičām, ar mikrofoniem... Lightning Bolt ir riktīgi forša noise-rock grupa, ko visiem iesaku paklausīties. Black Flag!

 

Kur un kāds bija jūsu pirmais koncerts pilnā sastāvā?

Emīls: Teātra bārs. Tas bija arī pirmais – labākais koncerts. Pirmais koncerts, ko arī mans tētis redzēja.

Pūķis: Jā, ar Silvia!

Pirkstiņš: Mums reāli noveicās, ka Silvia ir riktīgi labs atbalsts, jo Elīzai laikam tieši pirmās dziesmas laikā saplīsa stīga... un viņiem bija tāds, “O, jā, es Tev nomainīšu stīgas, tikmēr ņem spēlē manu giču!”

Emīls: Tur nebija kur apgriezties, tur pat nebija kur paelpot normāli! Tur bija pārbāzts!

Pirkstiņš: Bija daudz cilvēki uz pirmo koncertu, mēs bijām pārsteigti.

Emīls: Elīzai bija trauma – tie divi cilvēki skatījās uz viņu ļoti kritiski. (smejas)

Pūķis: What?

Emīls: Bija tā, ka Elīza dzied, un viņa man pēc tam stāstīja, ka viņa tā kā paskatās, un pie bāra kaut kur stūrī sēž divi cilvēki...

Elīza: Nē, viņi stāvēja tieši pa vidu!

Emīls: Jā, stāv tieši pa vidu un skatās, un kaut ko runā savā starpā.

Elīza: Un viņi tā kā kaut ko vēl ierēc... es beigās sapratu, kas tie bija par cilvēkiem.

Pūķis: Pāķi? (visi iesmej)

 

Kuras grupas savā ziņā ir ietekmējušas jūsu skanējumu vai izveidojušas kādus noteiktus aspektus, pēc kuriem tiekties?

Emīls: Es domāju, ka kompozicionāli mēs drusku tā kā svārstāmies uz kaut kādiem indie-rock. Tagad mēs ar Pūķi esam uz tāda neliela Tame Impala viļņa mūsu jaunākās dziesmas dēļ, ko pašlaik taisām. Wolf Alice mums bija.

Elīza: King Gizzard (and the Lizard Wizard).

Emīls: King Gizzard arī bija (visi nopūš “jā”). Tas nav tieši uz to grupu, bet mēs esam Blue Stones līdzīgus funk viedīgus gabalus taisījuši. Tad kaut ko smagāku... plūstam visu laiku.

Elīza: Mums katram ir kaut kas savs, kas mūs tā kā iespaido.

Emīls: Mēs esam tāda sinusoīdā kopiena, tādā nestandarta līknē...

Pūķis: Man vispār SOAP un tā jaunā dziesma, ko taisām, riktīgi atgādina kaut kādu Thee Oh Sees.

Pirkstiņš: Kaut kas grunge, kā piemēram A Mind Full of Garbage (Purple Negative dziesma).

 

Kas notiek jūsu mēģinājumu sesijās? Kā spējat noturēt produktīvu gaisotni?

Emīls: Mēs sākam izejot cauri set-listam, noteikti. Un pēc tam mēs vienkārši atpūšamies.

Pūķis: Nu jā, tas set-lists ir gan kā iesildīšanās, gan arī treniņš koncertiem. Un pēc tam mēs strādājam pie jaunām lietām.

Elīza: Citreiz ar metronomu daudz spēlējam.

Emīls: Jā, mums ir gandrīz vai metronoma dienas.

Elīza: Dažreiz – pirms koncertiem.

Pūķis: Līdz izbesī, kādas divas dziesmas. (visi iesmej)

Emīls: Citreiz ir dienas, kad nekas nesanāk, bet dažreiz tādās dienās mums arī kaut kas jauns top.

Pirkstiņš: Jā, to es esmu ievērojis, kad ir tā sajūta, ka ir nereāli produktīvs mēģis – “Eu, uzrakstam dziesmu”, un nekas nesanāk. Bet tad ir tie nereāli sloppy mēģinājumi, spēlē – neiet tas set-lists normāli. Tad visi vienkārši nopūšas un sāk vienkārši kaut ko džemmot un aiziet parasti riktīgi forši.

Elīza: Parasti tās jaunās dziesmas nav no džemmošanas. Kāds parāda kaut kādu ideju, kaut kādu riffu...

Emīls: Esmu ļoti lielā starā par to pēdējo, kas mums ir sācis tapt.

 

Tas ir tas, kas ir tajā Tame Impala stilistikā?

Emīls: Nē, tas ir vēl-vēl-vēl. Tas Tame Impala ir tā kā sneak-peek, jūs varat domāt un cerēt, ka kaut kas tāds nāks.

Elīza: Kaut kāds space...

Pūķis: Ne jau tas – (sāk dungot basģitāras līniju).

Emīls: Nē, nē, nē...

Elīza: Jūs runājat par divām dažādām dziesmām.

Emīls: Nē, es tieši domāju to tur.

Pūķis: Ā, to Tame Impala space-rock?

Emīls: Jā, to tieši.

Pūķis: Ā, tas arī ir fakin cool!

Elīza: Bet viņš jau nav tāds Tame Impala, viņš ir tāds heavy!

Pūķis: Es vairāk domāju tādu 50-50 indie, tādu post’īgu, tādu space’īgu heavy...

Emīls: Indie post-rock!

Pirkstiņš: Mēs nevaram nonākt pie viena!

Elīza: Jā, mēs nevaram definēt savu skaņu ar vienu žanru.

Emīls: Tas ir tas alternatīvais!

 

Vai jums kādreiz sanāk joka pēc arī uzmaukt kādu kaverversiju?

Pirkstiņš: Mēs spēlējam kaut kādas rēcīgās dziesmas – Sweet Home Alabama.

Emīls: Mēs šodien ar Pūķi tieši uzmaucām beack-rock! Tas palīdz arī izsisties no kaut kādas rutīnas, jo tad, kad Tu visu laiku koncentrējies uz vienu, Tu sāc atkārtoties. Tad šie momenti, man liekas, palīdz ieiet tādā jaunākā plaknē. Ļoti daudzus ritmus esmu atklājis tieši šādā veidā.

Pirkstiņš: Ir tas moments, kad viņi sāk kaut ko džemmot un, kāds mēģina kaut ko sarunāties, viņi nebeidz spēlēt. Turpina tāpat kaut kādu beach-rock vai sāk spēlēt kaut kādu valsi... (visi iesmej).

Elīza: Tas arī visbiežāk ir, kad es ar Pirkstiņu mēģinām kaut ko sarunāties un viņi turpina spēlēt.

Pirkstiņš: “Ko, ko Tu teici!?” un viņi tikai turpina spēlēt!

Pūķis: C’mon, mēs esam studijā un spēlējam mūziku!

Pirkstiņš: Tas ir rēcīgi, man nereāli patīk, ka mums mēģī ir jautri. Ka tas nav riktīgi nopietni – atnāc, izkapā visu setu riktīgi, tehniski...

Emīls: Mēs darām to, kā to profesionāli vajadzētu darīt, mēs to darām brīvi un naturāli.

Elīza: Es neesmu bijusi nevienas citas grupas mēģinājumā, es nezinu, kā to vajadzētu darīt.

Pirkstiņš: Es uzskatu un kā citi saka, ka mēģī Tu saej kopā spēlēt, tur nevajag iet trenēties dziesmas, jo vārdu un dziesmu treniņus Tu dari mājās – individuāli. Tad Tu sanāc kopā un ar visiem veido to kopējo vibe.

Emīls: Dažreiz ir tā, ka bundziniekam vai solistei sanāk pagulēt, jo ir momenti, kad kaut kādas lietas ir jānoved skaidrībā. Bet tas nenotiek pārāk bieži.

 

Elīz, Tu spēlē ģitāru, esi vokāliste un arī raksti dziesmu lirikas. Ko vari pastāstīt par dziesmām? No kurienes smelies iedvesmu rakstīt to, ko raksti?

Elīza: Es nezinu... tas, kas notiek dzīvē. Citreiz ir tā, ka vajag obligāti visu uzreiz uzrakstīt un uzreiz izlikt. Tā kā vienā mēģinājumā mēs uztaisījām A Mind Full of Garbage, es tieši pirms mēģinājuma Pirkstiņam biju pastāstījusi stāstu. Tas bija tāds riktīgi nasty stāsts, un tai pašā mēģinājumā, uz vietas, es izdomāju tos vārdus.

Pirkstiņš: Tas bija labs!

Elīza: Citreiz vienkārši ļoti ilgā laika periodā salieku kopā vārdus, jo, pieņemsim, es martā, braucot autobusā, izdomāja kaut kādas divas rindiņas, un tad vēlāk aprīlī es izdomāju vēl kaut ko klāt. Un tas viss kaut kā... Citas dziesmas uzrakstās uzreiz, citas jāsaliek kopā pa gabaliņiem.

 

Robert, Tu spēlē vadošo ģitāru, esi back-vokāls un arī grupas producents. Kāds Tev bija SOAP EP ierakstīšanas process?

Pirkstiņš: Tas ir nereāli forši! Man patīk, īstenībā, ka mani grupas biedri piekrīt rakstīties kaut kādā trashy guļamistabā. Pirmkārt, tas ir bez budžeta, mums nav tur baigie plāni riktīgi iet uz studiju un rakstīties, jo tas ir baigi dārgi. Un tas ir forši, ka varam ierakstīties guļamistabā ar ļoti vienkāršu set-up. Vienkārši saliekam bungas, apkārt apliekam segas, lai noslāpētu to istabas skaņu un tā visu lēnām ieraksta. Ģitāras un vokālu ir diezgan vienkārši ierakstīt. Bungas gan ir nereāli grūti dabūt labi skanošas mazā istabiņā. Bet, nu jā, ar to Poison Ivy ir visai smieklīgi. Kā mēs to dziesmu uztaisījām – bija vienkārši tas riffs, un tā es arī no tā paša, ko es biju ierakstījis, lai aizsūtītu ideju riffam, to pašu es paņēmu un iekopēju tajā Poison Ivy. Viņa bija diezgan sloppy un es tur kaut ko rediģēju un pārspēlēju vēlreiz. Bet tas principā tapa no tā pirmā riffiņa, un mums nebija tajā brīdī tieši bundzinieks...

Elīza: Un mums nebija basģitārists.

Pirkstiņš: Es ierakstīju bungas pilnībā digitāli...

Elīza: Un basu arī pats iespēlēji.

Pirkstiņš: Un basu arī es ierakstīju pats. Tas nebija tik nopietni tad.

 

Tad pirmā dziesma, kuru jūs izveidojāt savā grupas pirmajā džemsesijā ar Emīlu – to jūs neierakstījāt?

Pirkstiņš: To mēs vēl neesam ierakstījuši. Varbūt kaut kad.

Elīza: Mēs viņu arī vairs nespēlējam.

Pirkstiņš: Varbūt kaut kad ierakstīsim.

Pūķis: Varbūt viņu varētu albumā ielikt.

Emīls: Tieši tā, viņa ir tāda filler tipa dziesma.

Elīza: Two Faces saucās.

 

Kā jūs iekš Purple Negative apejat kreatīvās nesaskaņas?

Pirkstiņš: Mums ir joks, ja kādam kaut kas nepatīk, tad uzreiz izmet “Es aiziešu no grupas!”

Elīza: Uzkāp kādam uz kājas – “Es aiziešu no grupas!”

Emīls: Man šķiet, ka mēs šo te runājām teātra bārā, kad šis joks sāka panesties, un man liekas, ka bārmenei tiešām likās, ka grupa pajuks (visi iesmej).

Pirkstiņš: Mums vispār ir ļoti vienkārši, kad mums ir nesaskaņas, mēs vienmēr kaut kā nonākam pie secinājuma.

Elīza: Es vienkārši kādam uzbļauju (smej)!

Pirkstiņš: Man liekas, ka tas būtu nereāli, ja mēs nestrīdētos vispār, un mums viss ietu pa diedziņu.

Pūķis: Tas būtu dīvaini!

Elīza: Tad nebūtu nekāda progresa!

Emīls: Mēs nekādu normālu dziesmu neuztaisītu, mēs pēc kaut kāda kristiešu roka izklausītos.

Elīza: Tie strīdi jau vienmēr nav arī kaut kādi super nopietni, tas vienkārši... strīdamies par kaut kādu ideju.

Emīls: Tie pat nav strīdi, tās ir diskusijas – debates.

Pirkstiņš: No tā rodas jaunas emocijas un idejas.

 

Pūķi, Tu ģenerē grupas zemos toņus, piedziedi vokālu un arī aktīvi darini un izdod mūziku jau kopš anksty tīņu gadiem. Kā tas viss aizsākās?

Pūķis: Pirmais mūzikas atskaņošanas vai spēlēšanas, vai taisīšanas priekšmets bija vecs laptops ar Guitar Pro programmatūru. Es tur taisīju kaut kādus grupas trekus – tizlus. (nodungo melodiju) Kaut kādas vienkāršas melodijas. Kad man bija kaut kādi trīspadsmit vai četrpadsmit gadi, man uzdāvināja akustisko giču, es klausījos Hospitāļu Ielu, Days N’ Daze un Andrew Jackson Jihad, un tad plēsu stīgas, vienkārši. Ā, nē... bet pirmais instruments – es mūzikas skolā mācījos bungas, sitamos instrumentus, marimbu – besīja. Pirmais instruments, kas man actually mājās bija, ko es spēlēju bija kaut kāds vecs krievu bass. Viņš bija šausmīgi smags ar kaut kādiem dīvainiem kloķīšiem. Man nebija kombīša viņam, man nebija tāda vada, kas viņam derētu. Es mācījos basu uz tā spēlēt, pavisam maziņš. Es nevarēju nospiest stīgas, tikt tālāk par vienu toni.

Emīls: Man tagad ir izveidojusies bilde ar Pūķi, kur viņam ir pirksti tik sakačāti, ka viņš varētu Tevi paņemt aiz rīkles un vienkārši pārspiest (visi smejas).

 

Emīl, Tu grupā atbildi par ritmisko sekciju, kā arī veido grupas vizuālo tēlu–Cik daudz versiju Tu izveidoji priekš grupas logo?

Emīls: Tikai vienu, patiesībā. Tikai vienu un uzreiz bija. Es jaunsardzes štābā taisīju logus, tai brīdī būdams restaurators, kamēr gaidīju, kad sāks žūt krāsa, sāku skicēt. Aizsūtīju bildīti, un viņa visiem uzreiz patika. Tajā pašā vakarā piesēdos pie ilustratora un – gatavs! Tik vienkārši!

Bet, brīvajā laikā, man ļoti patīk nodarboties arī ar personīgo zīmēšanu. Kas galvā ir, to Tu dod ārā. Cerība ir tāda, ka pēc tam būs vēl vairāk šāda veida darbi. Doma ir arī pašu albumu stilu vēl tālāk attīstīt, lai tas vēl vairāk piebalsojas mums. Lai nav tā, ka es tikai piespiežu to savu stilu, bet mēs tā kā savienojam to visu kopā, tas kļūst par tādu savu esību, būtni.

Pirkstiņš: Man liekas, ka es iepriekš jau teicu, ka mums ir noveicies ar daudz lietām, bet ar šo lietu mums arī ir noveicies – mums ir dizainers.

Emīls: Jā, mums ir dizainers, producents, mums ir ideāls menedžeris...

Pūķis: Mums ir basists (smejas)!

Emīls: Mēs katrs ļoti daudz iedodam katrs no savas puses.

 

Kā arī, ko vari pastāstīt par savu akustisko projektu – Broken Man?

Emīls: Jā, ir solo-projekts, kurš tagad ir milzīgā diendusā, jo es mēģinu attīstīt tieši to ierakstīšanas momentu un kā publicēt tālāk. Viņš kvalitātes ziņā nav tik labs, bet viņš vairāk balstās tieši uz to kompozīciju un vārdu izvēli. Tas ir tāds milzīgs sociāls eksperiments, tagad ir gan ir izveidojusies milzīga pauze.

Pirkstiņš: Tur ļoti dziļas lirikas. Tu raksti, tā kā, savu stāstu.

Emīls: Nu, tieši tā! Tur tā doma ir tāda – jābūt diviem variantiem, pēc tā Aristoteļa teiktā, mākslā ir jāievieš kaut kāda veida katarse. Vienā labā veidā, kad Tu, teiksim, uztaisi – informāciju, kas Tev ir jānopelna, Tu uztversi daudz dziļāk nekā informāciju, kas Tev vienkārši ir pasniegta. Un vai nu aptver to apviļāto dziesmu tādā tā kā mīklā vai arī Tu iedod tā kārtīgi ar cirvi pa pieri, tā, ka viņš pat attapt un paelpot nepaspēj. Tad Tu tā kā eksperimentē ar to. Es gan baigi daudz kompozicionāli neieguldu šajā.

 

Ko jūs darāt, kad nespēlējat instrumentus vai guļamistabā nemiksējat skaņas?

Emīls: Zīmēju.

Pirkstiņš: Es tā kā mācos producēt un miksēt. Tas ir tas, ko es parasti daru. Es taisu arī savus bītus, bet baigi neko nepublicēju.

Pūķis: Tad, kad Tu netaisi mūziku, Tu taisi mūziku?

Pirkstiņš: Jā!

Elīza: Bet tas ir viss, ko Pirkstiņš dara!

Pirkstiņš: Tas ir viss, ko es daru. Mana, vispār, šī brīža dzīves jēga ir mūzika. Viss, ko es daru, ir mūzika. Kad es nespēlēju mūziku, es skatos video par mūziku, kad es neskatos video par mūziku, es mēģinu kaut ko producēt – kaut ko mācos visu laiku. Viss pilnībā ir mūzika, neko citu es nedaru... guļu, protams.

Pūķis: Divpadsmit stundas producē, divpadsmit stundas guli!

Elīza: Es lasu grāmatas un mācos – skolā... koledžā. Es neko citu īsti nedaru.

Emīls: Es vēl ar to rakstīšanu nodarbojos. Role-play. Īsā tekstā – tas ir tīri saistīts ar fantāziju. Tu vienkārši onlainā satiec grupu ar cilvēkiem. Ja Tu kādreiz esi spēlējis D&D (Dungeons and Dragons), ja Tev nav ko atrast, ko ikdienā spēlēt, Tu vari atrast online sabiedrību un veidot stāstu tādā veidā. Tas kopumā arī viss. Tu apsēdies dienā kādu stundiņu vai divas un raksti. Tas, manuprāt, attīsta arī tādu literāro domāšanu.

Pūķis: Man nav brīvā laika, vispār. Es strādāju ļoti daudz, audzinu divus mazus sunīšus un esmu precējies. Un iestājos zemessardzē. Es esmu izplānojis visu savu dzīvi līdz miršanai – es pavadu pēc iespējas vairāk laika tiecoties līdz tam mērķim.

Pirkstiņš: Bet vai tajā ietilpst spēlēt Purple Negative?

Pūķis: Nē, tas ir for fun, tas ir vienkārši kaut kas, ko man patīk darīt.

Elīza: Ja nu tas aiziet un pārtop par kaut ko lielu?

Pūķis: Tad es metu visu malā, protams! (smejas) Es nezinu, es neesmu iedomājies, ka mēs varētu sasniegt kaut kādu internacionālu Brainstorm līmeni, kad es varētu iztikt tikai ar spēlēšanu. Tad es vienkārši nestrādātu. Pārējais viss jau paliek.

Emīls: Nē, nu man arī ir tā doma, ja mums aiziet tā grupa, tad tas kļūs par pamatdarbu. Pagaidām uz to, tā kā nevar cerēt.

Pirkstiņš: Lai līdz kaut kam tiktu, vajag ieguldīt daudz darba.

 

Nu jau esat kāpuši uz vairākām Latvijas skatuvēm, vai kāds no koncertiem jums ir palicis atmiņā ar kaut ko īpašu? Tā teikt, labākais?

Elīza: Tas viens Republikas koncis, kur visi mošoja, kaut kādā jūnijā. Tas bija pavisam traki un sweaty, un pilns... Bija ļoti forši spēlēt arī Varpurģos – tas bija pirmais lielais pasākums.

Pūķis: Tas bija ļoti slikts koncerts!

Pirkstiņš: Tas bija slikts koncerts.

Elīza: Tas bija slikts koncerts un bija maz cilvēku, bet pirmo reizi bija pasākums ar legit aizskatuvi, kur ir ēdiens.

Pirkstiņš: Jā, tas bija nice!

Pūķis: Tātad – Republika!

 

Gads aktīvi ievadīts. Pavisam nesen jūsu pavadībā atvadījāmies no kroga Aptieka – jums šajā leģendārajā vietā pirmais un pēdējais koncerts, kādas sajūtas un iespaidi?

Emīls: Es sasitu roku! (smejas) Griezti bija zemi.

Elīza: Žēl, ka mēs ātrāk nebijām tur spēlēt.

Emīls: Būtu baigā mošošana bijusi, bet, man liekas, visiem bija vienkārši bail lēkāt, jo viņi atsistu galvas un puse nonāktu slimnīcā.

Pūķis: Bija ļoti forša uzņemšana, ļoti pretimnākoši, uzskaņoja visu, sakārtoja skatuvi.

Emīls: Un tik foršs after-party! Es biju beigās saķēdēts ar trim cilvēkiem kopā.

 

Līdz šim esat laiduši klajā divus singlus un debijas EP... ko no Purple Negative varam sagaidīt šogad?

Elīza: Iespējams, vēl viens EP!

Pirkstiņš: Es domāju, ka mēs šobrīd pa kaut kādām dziesmiņām laidīsim ārā.

Elīza: Varētu uz gada beigām atkal EP!

Pirkstiņš: Vai nu EP vai arī varam mēģināt taisīt albumu.

Emīls: Pavisam noteikti, tas, ko varam solīt, jo nevajag sasolīt to, ko nevari izdarīt... mums tuvākajā laikā ir plāns attīstīt dziesmu A Mind Full Of Garbage. Un tas ir tas, ko šobrīd mēs varam solīt. Bet par pārējo mums, īstenībā, nav baigie plāni, izveidoti.

Pirkstiņš: Pa dziesmiņām vienkārši rakstīsim un liksim. 

 

Ko ļaudis var sagaidīt, nākot uz jūsu koncertiem?

Emīls: Izārdīties, nodzerties...

Elīza: Enerģiju. Dažādas dziesmas – gan tādas lēnas, kur tāds “oogh”...

Pūķis: Šķību basu.

Elīza: Šķību balsi.

Emīls: Ja ir viena lieta, ko visi gandrīz kā vienā vārdā saka, ir tas, ka mums ir enerģija.

Pirkstiņš: Ir ceļojums! Mēs mēģinām strādāt ļoti pie tā kā mēs sakārtojam dziesmas, lai būtu tāds tā kā ceļojums, lai nebūtu tikai tāds, ka mēs tur noraujam visu high-energy, bet būtu tādi kalni un lejas. Lai ir interesanti!

Emīls: Lai ir tā, ka klausītājam nepietiek! Lai grib vēl! 

 

Grupas tuvākie koncerti: 

16. februāris, Kaņepes Kultūras centrs | Polifauna un Purple Negative

24. februāris, klubs Melnā Piektdiena | Emergenza Festival Riga - Semifinal Step

 

 

Lasi vēl

Komentāri

Nu vajadzēja izdzert piecus alus lai izlasītu līdz galam.
Piekrītu!
Forša grupa gan muzikālajā ziņā, gan kā cilvēki, bet tā intervja ir traki par garu...
Ņemot vērā, ka intervijā piedalās visa grupa un katram, kā redzams, ir ko teikt par attiecīgajiem jautājumiem, nav nemaz tik traki.
janis dambergs 01.04.2019. 18:08
loti slikta grup a slikti muziki esmu personigi saticis absoluti nepatikami cilveki novelu viniem visu to sliktako

Izsaki savu viedokli

Alternative.lv neuzņemas atbildību par komentāru saturu, kā arī aicina ievērot vispārējas ētikas normas un LR likumdošanu. Portāla pārstāvji patur tiesības dzēst neatbilstošus komentārus, kā arī uzsver, ka neskaidrību gadījumā administratoriem vienmēr taisnība.

JAUNUMI

PASĀKUMI

26.jūl
piektdiena

Grupas HRPS koncerts

Leningrad, Kr. Valdemāra iela 4
27.jūl
sestdiena

Combichrist (No/USA) + support

Melnā Piektdiena, Brīvības gatve 193c, Rīga
Biļetes: ticketshop.lv
27.jūl
sestdiena

HRPS (pank roks, Norvēģija)

Ādmiņu iela, Ādmiņu iela 4, Rīga
29.jūl
pirmdiena

The Ocean + support

Melnā Piektdiena, Brīvības gatve 193c, Rīga
Biļetes: ticketshop.lv
31.jūl
trešdiena

D.R.I [USA] + Terror Activator [LV]

Republika, Pils iela 14, Riga, Latvia LV-1050

FORUMS