INTERVIJAS

Sanctimony: "Ja gribi, tad spēlēsi 18 gadus..."

Vitālijs Lopatinskis
VITĀLIJS LOPATINSKIS 20.11.2012. 15:01
Jau pavisam drīz, 23. novembrī norisināsies ikgadējais „Death’n’Roll members 2012” koncerts, kura ietvaros „Sanctimony” atzīmēs savu 18. dzimšanas dienu, tāpēc uz sarunu sapulcējām grupas kolektīvu, lai apspriestu gan pagātni, gan metālu, gan Lauri Reiniku.

Pastāstiet kā katrs no jums ir nokļuvis Sanctimony sastāvā.

Jānis: Mēs nenokļūvām, mēs arī sākām ar Vieču. Šobrīd mēs esam vienīgie, kas esam no paša sākuma. Esam piedzīvojuši visas sastāvu maiņas un esam šos 18 gadus visu laiku bijuši “Sanctimony”. Ja jautājums ir kā mēs nokļuvām “Sanctimony” - mēs vienkārši savācāmies.

Pauls: Es pievienojos pats pēdējais, esmu pats jaunākais grupas dalībnieks. Bet vienalga, iet jau iet 4 gads kopš pavasara. Nonācu grupā tā, ka džekiem bija nepieciešams otrs ģitārists. Bijām pazīstami pirms tam caur citām grupām - “Blackout”, ar Jēkabu biju sen pazīstams. Likumsakarīgu nonācu līdz tam, ka sāku mēģināt spēlēt “Sanctimony” sastāvā.

Jānis: Sāki mēģināt spēlēt metālu.

Varbūt varat pastāstīt arī par pārējiem?

Jānis: Deniss arī jau ir ilgu laiku - jau no 1999. gada. Principā jau visi nokļuva “Sanctimony” tad, kad bija nepieciešams sastāva papildinājums - Deniss nokļuva tajā laikā, kad meklējām basistu, Jēkabs - bundzinieku maiņas rezultātā.

Pauls: Cik ilgi tu spēlē vispār?

Jānis: Četrus gadus

Jēkabs: Man šķiet, ka piecus. Man bija 14 gadi, kad sākām kopā spēlēt.

Pauls: Sanāk piektais, ja pat ne sestais.

Jānis: Sestais nav, tad jau viņam būtu bijis 12 gadi.

Viesturs: Sāka spēlēt, bija 14, tagad viņam 19. Tātad - seši.

Jēkabs: Ir, ir.

Jānis: Kad tev palika?

Jēkabs: Janvārī.

Viesturs: Daudz laimes, Jēkab!

Jānis: Janvāris tūlīt būs, ta jau paliks apaļi 20!

 

Jums pašiem 18 liekas daudz vai maz?

Jānis: Skatoties uz pasaules līmeņa ilgdzīvotājiem tas nav daudz, tas ir normāli. Ja paskatās uz grandiem, kas spēlē 30 gadus.. Bet ja ņem vērā vidējo Latvijas statistiku, tad tas ir baigi daudz, jo daudzas grupas neizvelk pat gadu.

Viesturs: Man liekas, ka, ņemot vidējo statistiku kopumā, tas ir daudz. Bet tie trīsdesmitgadīgie - cik tad ir tādi.. Man jau šķiet, ka tas ir baigi cienījami.

Uzreiz nākamais jautājums - kas ir tas faktors, kas ļāva jums noturēties visus šos gadus kopā?

Jānis: Metāls.

Viesturs: Jā, metāls, viennozīmīgi.

Jānis: Ir kaut kādas sākotnējās bērnības ilūzijas par to, kas ir grupa, kas ir koncerti. Es domāju, liela daļa no tiem, kas sāk to darīt, aplaužas un sadeg. Vienam pietiek izlasīt truemetal’ā negatīvu atsauksmi un viss, viņš salūzt. Ja tu spēlē un tev primārais ir mūzika, es domāju, ka tu esi spējīgs dzīvot. Ja tu, stāvot pie skatuves, trinies un tev gribās dziedāt un spēlēt, tad viss ir kārtībā.

Viesturs: Ja grib, var atrast miljons iemeslus, kāpēc to nedarīt. Svarīgi ir šos iemeslus nemeklēt, un tam visam nepievērst uzmanību.

Jānis: Protams, pēc kāda laika sākas visādas ģimenes štelles un tamlīdzīgi. Ja tu nespēj to sakārtot, tad tas viss var pajukt. Ja sākotnēji tu to redzi kā naudas pelnīšanas lietu, pēc tam tu saproti, ka nekādu naudu tas nenes - Latvijā smagā mūzika ir entuziasms - tad jautājums ir vai tu to spēj pārvarēt. Ja tev tas šķiet veltīgi iztērēts laiks, tad visticamāk tu to pametīsi. Ja tu dzīvo mūzikai, tad, lūk, rezultāts - 18 gadi..

Viesturs: Arī muzikālās krīzes, ko daudzi nespēj pārvarēt - sajūta, ka kaut kas jāmaina, ka tas nevienam nav vajadzīgs. Mēs esam spējuši laika gaitā pamainīties.

Jānis: Ir vajadzīgs ik pa laikam kāds kickass, un tad atkal viss ir normāli.

Viesturs: Arī tas, ka daži cilvēki dažādos laika posmos ir nākuši klāt, atsvaidzinājuši asinis. Tā kā Deniss savā laikā, kad mums bija radošais dibens.

Jānis: Visādi periodi - kad jāpadzer vairāk, kad jāpastrādā vairāk, kad bērni jāpaauklē. Ja gribi, tad tu dzīvosi 18 gadus un vēl vairāk, ja negribi - tad pašol dirst.

Vai ir bijis tāds brīdis, kad radās doma, ka “viss, beidzam”?

Viesturs: Nē, nekad.

Jānis: Varbūt kādam kādreiz kaut kas ir briedis. Iespējams arī nobriedis, tāpēc arī ir bijušas sastāva maiņas. Bet var izrunāties, izlamāties, izskaidrot situāciju, lai saprastu, ka viss ir kedās un normāli var turpināt tālāk.


Kā gadu ritums ir mainījies skanējumu?

Jānis: Protams, ka tas ir mainījies, tas ir acīmredzami.

Viesturs: Ja tu domā grupas kopējo skanējumu, ko cilvēki dzird, tad es domāju, ka tas nav pārāk mainījies. Tikai tik, cik vispār notiek progress mūzikā.

Jānis: Ja stilistiski, tad esam mainījušies.

Pauls: Stils nav mainījies 18 gadus?

Viesturs: Pa lielam nē. Ļoti minimāli, bet nē.

Jānis:DODinieks šņāc, tā tagad šņāc Marshall. To mēs esam paglabājuši. Ja stilistiski ir kaut kādas izmaiņas, esam pilnveidojušies un kļuvuši melodiskāki, tad skaņu mēs esam paturējuši to pašu.

Viesturs: Es pat teiktu tā, ka mums stils ar katru dziesmu nedaudz mainās. Nav jau tā, ka vienu dienu, caps, un tas vairs nav, tāpat tas ir metāls. Mēs augam līdzi savai mūzikai.

Tendenču ietekmē bieži vien skanējums tiek miksēts ar elektroniku un citiem stiliem. Vai jūs pieļaujat, ka jūsu skanējums varētu arī mainīties?

Jēkabs: Mēs tendencēm īpaši nesekojam. Mums ir savas vērtības, pie kurām pieturamies.

Jānis: Ja runa iet par nākotni, tad nekad nevar teikt “nekad”.

Bet vai jūs to pieļaujat?

Jānis: Ja būs kaut kas ģeniāls, un mums liksies, ka tas ideāli iederas mūsu mūzikā, kāpēc nē. Šobrīd nekas tāds nav izgudrots.

Daudzi no jums muzicē vairākos projektos, vai grūti to apvienot?

Viesturs: Īsti tā vairs nav, tas bija izteikti pirms gadiem trijiem, tad katrs spēlēja trijās grupās un cits vēl vairāk.

Jānis: Vai ir atkritušas grupas, vai arī ir parādījušies muzikanti, kas aizvieto.

Viesturs: Es par sevi varu teikt, ka vairs nekur citur nespēlēju. Un atbilde ir tieši tāda - īsti apvienot nevar, ar laiku to saprot. Var kaut kur piespēlēt, bet būt par pilnvērtīgu grupas dalībnieku var divās grupās kā maksimums. Man personīgi nepietiek laika. Droši vien varētu, bet.. uz mani tas vairs neattiecas.

Pauls: Janka, tu kādreiz vispār esi bijis vairākās grupās?

Jēkabs: Gaudeamus

Jānis: Tas jau neskaitās.

Viesturs: Nu kā neskaitās, tas jau skaitās kvadrātā. Tas tāpat prasa laiku.

Jānis: Prasa laiku, bet tas nekādīgi neattiecas uz grupu.

Jums Sanctimony vienmēr ir bijis pirmajā vietā?

Deniss: Tāpēc jau mēs esam tik ilgi kopā.

Jānis: Man nav ko salīdzināt ar papildus projektiem, bet Sanctimony vienmēr ir bijis pirmajā vietā. Tas ir fakts.

Par pašu nosaukumu - kā tas ir radies?

Jānis: Nevar pastāstīt, tas bija pirms 18 gadiem, kurš to lai atceras.

Deniss: Vieča varētu pastāstīt. Stāsts, ka pirmssākumos tas bija saistīts ar folku.

Viesturs: Nē, nosaukumam nav nekāda sakara ar folku. Man liekas, ka tās bija tā laiku tendences. Tagad varētuatzīt, kā jau visu death metal grupu nosaukumi top - jābūt skanīgam, angļu mēlē...

Jānis: Mums bija 17 gadi, kas varēja smadzenēs vārīties - velns sazin.

Viesturs: Man šķiet, ka Rihards ir tas vaininieks.

Jānis: Kaut kas izdomāja nosaukumu, kaut kas uzzīmēja logo - o, forši.

Viesturs: Fašists [ex-bundzinieks] uzzīmēja logo.

Jānis: Zari, ragi - viss kā vajag. Ko tagad, iet pārzīmēt logo?

Viesturs: Logo pirms desmit vai vairāk gadiem pārzīmējām. Tajā brīdī mums vairs nebija nekāda sakara ar ragiem, nagiem.

Jānis: Žagariņus nopurinājām.


Nav bijusi doma mainīt nosaukumu?

Jānis: Tas ir brends.

Viesturs: Paprasi Volvo,kāpēc viņi ir Volvo, un vai viņi tagad gribētu nomainīt savu nosaukumu.

Jēkabs: Bankas var mainīt nosaukumus.

Jānis: Sataisīt sūdus un mainīt nosakumus, mums ar to nav nekāda sakara.

Jēkabs: Tas notiek ļoti reti, bet kad grupas maina nosaukumu, ir tāda sajūta, ka aiziet kaut kas vairāk.

Jānis: Lielākoties runa ir par absolūtu sastāva, mūzikas maiņa.

Viesturs: Kad iet prom ģitārists, kurš ir piereģistrējis nosaukumu.

Jānis: Pēc idejas 10 gadus atpakaļ mēs to varējām izdarīt, nomainot muzonu, nomainīt arī nosaukumu.

Kura no jūsu dziesmām katram no jums šķiet visgrūvīgākā?

Jānis: Man personīgi ir viena dziesma, kuru patīk izpildīt. Kaut arī vecos ierakstus īpaši neklausos, ir viens gabals, ko mēdzu noklausīties - neizdotais God of Victory.


Neizdotais?

Jānis: Bija 4 dziesmiņu demo “Lirix”. Bet tas netika izdots. Un tur bija dziesma God of Victory, ko esam spēlējuši koncertos arī pēc stila nomaiņas. Tā ir dziesma, kas man šķiet ļoti izdevusies.

Kā pārējiem?

Viesturs: Man vienmēr ieper jaunie gabali, ko mēs taisām. Ir labs un tad atkal nāk jauns gabals, kurš ieper divreiz vairāk par to iepriekšējo.

Jānis: Nu, tu arī neklausies vecos?

Viesturs: Reizi gadā, kad saslimsti, sēdi mājās un nav ko darīt. Ir bijis tā, ka izrok vecos ierakstus. Pierod tomēr pie tās mūzikas, liela daļa ir tā atspēlēta, ka nespēj vairs objektīvi paklausīties. Pamanu vietas, kur varēja iespēlēt labāk. Bet man personīgi ieper tikai jaunie gabali. Nāk nākošais, un wow!


Vai ir gabali, ko spēlējat katrā koncertā?

Jānis: Ir tādi gabali, zelta hīti.

Viesturs: Ir, bet baigi daudz. Atšķirībā no tā kā ir popmūzikā, kur uz katru albumu ir viena dziesma, mums ir vairāki gabali, kas ieāķē.

Jēkabs: Mani mīļākie gabali varētu būt Madman’s Enemy un otra - Thrill. Abas ir galēji atšķirīgas un stilistiski pretējas dziesmas, bet tie ir tie gabali, kurus izpildot var novērot atdevi no publikas.

Pauls: Kam viena ir mīļāka, otram nav tā mīļākā.

Alternative.lv nesen uzdevām sekojošu jautājumu: kas ir svarīgākais labas dziesmas nosacījums - ieraksta kvalitāte, dzīvais izpildījums, melodija vai dziesmu teksti. Kā jūs domājat?

Pauls: Kardāns.

Viesturs: Pilnīgi viss. Nevar izdalīt nevienu no minētā. Kādreiz mēdz izcelties kaut kas viens - grūvs, melodija, ieraksta kvalitāte utt. Dzīvajam izpildījumam arī nav tiešā sakara ar dziesmas kvalitāti.

Jēkabs: Teksts vai melodija - tas, kas var uzrunāt.

Bieži vien ierakstā mēdz skanēt lieliski, bet dzīvajā nav pat tuvu..

Viesturs: No tā jau dziesma nemainās, tā jau ir muzikantu problēma.

Jānis: Vai nu otrādāk - dziesma baigais sūds un koncī tu mēģini pāri dirsai pārlekt.

Jēkabs: Tas gan nav dzirdēts.

Jānis: Es tieši iedomājos, ka tā nevar būt.

Viesturs: Jautājums bija, kas izceļ dziesmu - koncerts vai ieraksts - tas ir jautājums par muzikantiem.

Jānis: Īstenībā ir tā, ka var uztaisīt pilnīgu sūdu, un, ja tas skanēs pa rādžiņu 20 reizes dienā, tev tas pielips.

Jēkabs: Tas jautājums principā ir absurds. Katra dziesma ir savādāka - tikpat veiksmīga būs dziesma, pie kuras strādājuši 10 producenti un mēģinājuši uztaisīt perfektu, ar stīgu aranžējumiem un miljons bekvokāliem. Tāda dziesma būs tikpat veiksmīga kā pati vienkāršākā Nirvana dziesma.

Viesturs: Vai Muse, kur divatā iepiš.

Jānis: Tas ir atkarīgs no tā, cik aiz tās dziesmas ir naudas un kas to izpilda. Ja var uztaisīt sūdīgu dziesmu Madonna’i ar lielu naudas summu apakšā, bet to visā pasaulē atskaņos ļoti bieži, loģiski, ka tā aizies par hitu jebkurā gadījumā. Jebkuru sūdu var uztaisīt par hitu, piemēram, tas pats Gangnam style. Kas tā par huiņu?

Viesturs: Labs piemērs. Daudziem mums ir bērni, bet Laura Reinika “Es skrienu” ir vienkārši nozombējusi visus bērnus. Tajā ir kaut kas neaprakstāms, jo mana meita ir pilnīgā ārprātā no tās dziesmas. Viņai atnāk draudzenes no bērnudārza ciemos, un viņas var visu vakaru pie datora griezt to dziesmu uz apli. Viņš savāc pilnu rajona kultūras namu, un visi bērni ir pārlaimīgi. Bļāviens, to nevar izskaidrot, kaut kas tur ir!


Tātad noteikti ir vēl vairāki faktori, kas ietekmē dziesmas veiksmīgumu.

Viesturs: Jā, noteikti. Tur var dziļi izmeklēt, kādai vecuma grupai un kam vispār dziesma tiek taisīta.

Jānis: Bet, iedomājies, kāda mērķa auditorija - bērni.

Viesturs: Maza atkāpe, bet atgriežoties pie Laura Reinika. Manā ārpilsētas bērnudārzā ir paziņojums - Ropažu kultūras namā notiek Laura Reinika koncerts divos dienā. No visiem vecākiem savāc naudu, 2 rubuļi, un ar autobusu aizved. Un divos dienā viņiem ir pilns kultūras nams. Es savu meitu nepalaidu, laikam baigi aplauzu. Vienīgo no visas grupas. Arī tā strādā mūzika.

Jēkabs: Tā nav mūzika, tas ir Lauris Reiniks.

Viesturs: Lai kā man riebtos, bet tur ir tas rezultāts, un es nespēju to izskaidrot. Domāju, ka neviens no klātesošajiem to nespēj.

Jēkabs: Man ir versija. Piedziedājums ritmiski atgādina bērnu četrrindi. Bērnudārzā mēdoties viens uz otru vai mamma dzied pasaciņas vakarā. Kaut kas, kas paliek prātā. Šausmīgi vienkārši.

Jānis: Es, starp citu, arī biju šokā, savai meitai prasīju: “Kur tu to dzirdēji?” Dārziņā.

Viesturs: Manējā māk jau pati prot ieslēgt kompi un YouTube atrast.

Deniss: Mans sīkais Korpsus skatās, tur viss kārtībā.

Viesturs: Paga paga, paaugsies.

Kas jums katram ir ikdienas plejlistē?

Viesturs: Es personīgi radio neklausos, nekad neesmu klausījies. Bija mazais periods, kad Gustavs darbojās SWH Rock, tur bija interesanti. Man radio kā šķira riebjas. Es mūziku neklausos vispār. Man, protams, ir kaut kādas savas mīļākās grupas, kaut ko jaunu padzirdu. Bet, ja prasa, kad es pēdējo reizi esmu apzināti klausījies mūziku, tad tas nebija ne šo, ne pagājušajā nedēļā.

Jānis: Bet tas viss notiek neapzināti.

Viesturs: Kaut kur jau tu to visu dzirdi, bet apzināti ielikt disku un nospiest play, es neatceros, kad pēdējo reizi esmu to darījis.

Bet iedvesmai?

Viesturs: Mūzika jau ir visapkārt, ieslēdzot televizoru, iekāpjot citā mašīnā.

Jēkabs: Sanāk, Vieča, ka pēdējais, ko tu esi klausījies ir Lauris Reiniks?

Viesturs: Mēs jau par mūziku runājam. Tādas lietas jau visapkārt skan, bet apzināta pleilista nav.

Deniss: Pēdējais, ko es esmu klausījies, ir Inner Fear - Cradle of Filth bundzinieks un mūsu vietējie muzikanti [Vic Anselmo, Sergejs Karševs, Sergejs Baidikovs]. Varbūt esi dzirdējis, baigi labs. Man patīk jauna mūzika, es vienmēr meklēju jaunas grupas. Tādā ziņā es dodu priekšroku jaunajai mūzikai.

Jānis: Es gan atgriežos pie veciem āžiem - klausos pēdējo Napalm Death.

Jēkabs: Man jaunais Deftones albums griežas.

Pauls: Gangnam style, bez variantiem.

Vai dziesmu tekstu autors esi tu, Jāni?

Jānis: Kā reiz vispār neesmu.

Viesturs: Jebkurš cits, tikai ne tu. Deniss, vai tu esi kādu tekstu uzrakstījis.

Deniss: Es? Nē. Esmu dzejoļus rakstījis bērnībā.

Viesturs: Tad gan nesanāk tā.

Jēkabs: Iepriekšējiem albumiem dziesmu tekstus rakstīja Jānis Aizkalns, iepriekšējais ģitārists. Tagad viņa nav starp mums, un tekstus rakstu es.

Jānis: Nu tu gan pateici.

Viesturs: Pa skarbo.


Kā dziesmu tekstu tematika ir mainījusies kopš Jāņa veikuma?

Jēkabs: Par politiku.. vieglāk būs palasīt pašiem, izpētīt.

Viesturs: Gan jau katrs kaut ko tur atradīs.


Kopš kasešu laikiem daudz ir mainījies, tagad viss ir ātrāk, vieglāk, parocīgāk, kvalitatīvāk utt. Kā, jūsuprāt, šīs pārmaiņas ietekmē Latvijas mūzikas skatuvi gan no mūziķu, gan no auditorijas puses?

Viesturs: Skatuvi tas noteikti pozitīvi ietekmē. Tagad jebkurš var nozagt jebko jebkurā brīdī un visu visu zin. Laikmets tāds.

Pauls: Bet līdz ar to varbūt vairs nav tās maģijas, viss ir kļuvis ikdienišķs.

Viesturs: Sliktākajā gadījumā Youtube vai telefonā noskaties pēdējo koncertu. Tā informācija dikti ātri kustās.

Vai jūs paši to vērtējat ar + zīmi?

Viesturs: Tiem, kas ar to pelna naudu, tas noteikti ir baigais mīnuss. Mēs paši gan nekad neesam dzīvojuši no disku tirdzniecības, tāpēc mums tas nav tik aktuāli.

Jānis: Protams, ka tas ir forši. Man jau šķiet, ka disku tirdzniecība lielā mērā ir aizgājusi otrajā plānā. Vairāk ir jāstrādā pie šoviem un citām lietām.

Viesturs: Ārpus disku tirdzniecības kaut kādā cietā formātā. Daļēji tas ir uz Internetu pārvācies, daudzi kaut ko pērk.

Jānis: Daudzi neiespringst - ieliek Internetā un aizmirst par jauno albumu, lai cilvēki to klausās. Un lielākais peļņas avots ir konči.

Viesturs: Konči, merčs, ja runa par attīstītajām bandām - vesela industrija veidojas.

Vai jūs sevi uzskatāt par patriotiem?

Jānis: Protams [parāda Latvijas karoga piespraužamo lentīti].

Viesturs: Simtpunkt.

Vai jūs varētu nosaukt jūsu spilgtāko uzstāšanos?

Jānis: Tas laikam katram ir individuāli. Man personīgi tie ir 2005. gadā divi koncerti ar Entombed. Tas bija ļoti emocionāls pacēlums.

Viesturs: Man šķiet, ka man ir kaut kas no aizvēstures vēl atmiņā - Sinepes un Medus, deviņdesmitie gadi. Tajos laikos tas bija kaut kas wow.

Jānis: Par tiem laikiem runājot - pirmās lielās skatuves. Tajās pašās Sinepēs lielais steidžs.

Viesturs: Varbūt arī pirmais koncerts ārpus Latvijas, Tallinā, 1996. gadā, kad mēs uz koncertu gandrīz ar stopiem braucām.

Varbūt varētu pastāstīt īsumā par nākotnes plāniem?

Jānis: Tuvākais ir jaunais albums, kuram pirmie soļi ir sperti pavasarī, izdodot trīs jaunās dziesmas.

Viesturs: Tiksim galā ar jubileju un ķersimies klāt, bez datumiem, bez nekā.

Jānis: Ar jubilejas koncertu var iezīmēts vēl viens plančiks - koncerts tiks filmēts, rakstīts gan audio, gan video. Tādējādi nākamais plāns varētu būt koncertieraksts, bet pagaidām par to runāt pāragri, jo materiāla vēl nav.

Jūsu novēlējumi alternative.lv apmeklētājiem?

Deniss: Gribam redzēt visus 23. novembrī.

Viesturs: Visiem jābūt tur!

Lasi vēl

Komentāri

Esi pirmais, izsaki savu viedokli!

Izsaki savu viedokli

Alternative.lv neuzņemas atbildību par komentāru saturu, kā arī aicina ievērot vispārējas ētikas normas un LR likumdošanu. Portāla pārstāvji patur tiesības dzēst neatbilstošus komentārus, kā arī uzsver, ka neskaidrību gadījumā administratoriem vienmēr taisnība.

JAUNUMI

PASĀKUMI

20.mar
trešdiena

20 minūtes slavas

Depo, Vaļņu iela 32, Rīga
20.mar
trešdiena

Big Eye Bee

Leningrad, Kr. Valdemāra iela 4
21.mar
ceturtdiena

Apofeoz Orkestra

Leningrad, Kr. Valdemāra iela 4
22.mar
piektdiena

Ansamblis Manta

Depo, Vaļņu iela 32, Rīga
22.mar
piektdiena

Inokentijs Mārpls

Leningrad, Kr. Valdemāra iela 4

FORUMS