Kāda ir grupas dalībnieku iepriekšējā muzikālā pieredze?Kad un kā sākās Jūsu muzikālais ceļojums? Kas iespaidoja pašiem pieķerties instrumentiem?
Acīmredzami, katrs no mums nāk no dažādām muzikālām vidēm.Pieļauju, mums visiem ir līdzīga kopēja shēma – mūzikas skola ar dažādu instrumentu spēles apguvi, līdz kopā ar interesi un tīņu gadiem, pievērsāmies rokam – metālam. Tas ir smieklīgi, bet es sev atklāju black metal tikai pēc savas 30 gadu dzimšanas dienas. Iespaidoja tik ļoti, lai dibinātu savu grupu.
"Devlsy" dibināšanas gads minēts 2011. gads . Kādi bija grupas dalībnieku iepriekšējie muzikālie projekti?
Jā, „Devlsy“nav pirmā grupa katram no mums. Bundzenieks Vytenis spēlēja melodic metal grupā "Ruination" gandrīz 15 gadus, kamēr Vytautas (vokālists) ir prog black metal grupas “Inquisitor” līderis. Darius (bass) nāk no hardcore skatuves (grupas “Invazija”, “Bora”), es vairākus gadus darbojos doom/melodic metal grupās“Outshine” un “Shadowdances”. Mums katram ir tik ļoti dažādas iepriekšējās pieredzes, tās arī veido mūsu vienoto radošumu. Protams, dažreiz ir ļoti grūti rast kopēju balansa punktu. Mēs mācamies viens no otra ļoti daudz.
Kas iedzīvināja "Devlsy", apvienoja vīziju un stilistiku? Varbūt, lielākie iespaidotāji, grupas, kas iespaidoja visvairāk?
Kad grupas “Shadowdances” aktivitāte apsīka, aptuveni 2006. gadā, vairākus gadus es krāju idejas un iespaidus. Nejauši uzdūros bundziniekam Mantas, kurš tobrīd domāja atjaunot savu grupu “Andaja” . Mēs sākām džemot kopā, pievienojās Darius. Diezgan ātri atklājām, ka radīt pašiem savu skanējumu, vīziju ir daudz interesantāk. Šī iemesla dēļ Mantas pameta mūs (dažus gadus vēlāk viņš atjaunoja grupu “Andaja” ar citiem mūziķiem) Jau no paša sākuma mūsu mērķis bija būt mums pašiem, nesekojot kāda jau iemītā takā.
Man un Dariusam ir izteikta interese par mūziķiem, kam ir savs skanējums un stils. Minot vien dažus, tie būtu – “Amenra” , “Oransi Pazuzu” , “Agalloch” , “Solstafir” .
Jūsu skanējums jau arī ir gana unikāls post, shoegaze un black metal sajaukums. Kā tas radās grupas iekšienē, kā jūs paši to raksturotu?
Zini kā, tā post-black metal birciņa mums piekabināta tikai tāpēc, ka tas ir tuvākais ar ko salīdzināt to ko mēs darām. Tas ir tik mānīgi, jo mēs īsti neatbilstam ne klasiskajam black metal, ne post black metal jo vairāk. Mums patīk būt atšķirīgiem. Protams, tas var mulsināt klausītājus, tradicionālā izpratnē, kas sagaida post-black metal skanējumu. Drīzāk mūsu ietekmes nāk no black metal grupām, ko papildina dažādas citas garšas – melodija, ritms, vokāls.
Lai vai kā - neviens no mums nav īsti ieinteresēts tradicionālajā ietērpā ar corpse-paint, apgrieztiem krustiem. Tajā nav nekā slikta, drīzāk mēs negribam iet copy-paste ceļu.
Debijas albums “A Parade of States” izdots 2013. gadā. Kā Tu šo raksturotu kādam, kas nekad nav dzirdējis par jums? Kādas ir galvenās idejas tekstos un mūzikā? Gandrīz 7i jau gadi pagājuši kopš tā, atskatoties – kādas domas?
Dzirdu lielu aizrautību tajā visā tagad. Viens no mūsu klausītājiem, mans paziņa salīdzina albuma enerģiju ar spridzekli. Pie šī paša jāatzīst, tas bija pirmais albums, tikai manas un Dariusa idejas, iespējams, mums tās bija vienkārši jāizlaiž laukā.
Ir grūti spriest par savām aranžijām. Protams, ir lietas, ko mēs šodien darām savādāk, bet joprojām, arī šodien klausoties man albums patīk. Un tā nav bijis ar manām iepriekšējām grupām, tāpēc, vēl jo vairāk, man tas ir ļoti nozīmīgi.
Šīs mūzikas žanra tonim ir ļoti liela nozīme. Kā to veidojat Jūs? Ierokamies dziļāk skanējumā – kāda ir Jūsu specifika instrumentiem, skanējumam, pedāļiem, pastiprinātājiem?
Mēs esam tikai četri, tāpēc nav tik sarežģīti. Priekšroka ir zemajām frekvencēm, tāpēc izmantoju baritonu ģitārai, kas ļauj mums izmantot zemākus skaņojumus. Pamat skanējumu veido high-gain ģitāras tonis, distorted bass un bungas. Pa virsu visam vokāls. Tikai viena ģitāra grupā liek mums meklēt iespējas aizpildīt visus tukšumus pilnībā. Gan es, gan Darius izmanto lūperus, ļoti daudz efektus. Dariusam ir ļoti labs analogā bassa komplekts, daudz daudz pedāļu, es pamatā izmantoju Kemper, kas ļoti atvieglo dzīvi ceļā un studijā. Noteikti jāpiemin, ka mēs joprojām meklējam savu skanējumu, nedomāju, ka šie meklējumi kādreiz beigsies.
Divus gadus atpakaļ izdots Jūsu otrais albums "Private Suite". Ar ko tas atšķiras no debijas albuma? Un cik viegli tas nāca?
Es teiktu ka šis albums ir kļuvis tumšāks. Un tā enerģija ir mazliet citādāka. Iespējams, tās ir citādas pārdomas par mums tajā laika posmā. Mēs esam kļuvuši nobriedušāki, sperot soli uz priekšu. Atskatoties - "A Parade of States" nāca dabīgi, nepiespiesti, ar raupju enerģiju, "Private Suite" vairāk ir cilvēcīgāku emociju ietekmēts. Abi albumi viens otru lieliski papildina.
Dziesmā "Bring My Word" kā viesvokālists piedalās Dave Ed, virtuozais mūziķis no grupas "Neurosis". Kā nonācāt līdz šai sadarbībai? Kāds interesants stāsts no studijas?
Darius pazīst Deivu diezgan sen, kad sākām domāt par viesvokālistu, pirmais kuru uzrunāt ienāca prātā bija tieši viņš. Deivs ātri piekrita, dažas dienas un saņēmām viņa balss ierakstu. Viss notika ātri un vienkārši, nav īsti interesanta stāsta apakšā. Lielāka jautrība ir mūsu mūzikas komponēšana, savukārt ierakstīšanas process prasa pamatīga darba ieguldīšanu. Pirmais, kas nāk prātā ir Vitauta ziņa, kad viņš mums pateica, ka dodas studēt uz Londonu. Tajā brīdī ieraksta process vēl nebija sācies, vajadzēja pasteidzināt to. Es ierakstīju dažus melnrakstus ģitārai mājās, uzreiz ar devāmies uz studiju, lai ierakstītu balsi. Ierakstu studijas inžinieris mums teica, ka pirmo reizi dara šo šādi, parasti vokālus ieraksta pēdējos. Mums nebija izvēles toreiz.
Laika gaitā esat salīdzinoši daudz koncertējuši, kas ir bijis interesantākai, iespaidīgākais vai jautrākais, kas nāk prātā?
Šis gan ir vienkārši, ir divi koncerti, kas uzreiz ienāk prātā, ko atceramies uzreiz. Mēs prezentējām debijas albumu planetārijā, otru savukārt kinoteātrī. Lieki teikt, abi prasīja lielu gatavošanos, darbiņus, bet tas arī padarīja tos īpašus. Darius sagatavoja vizualizācijas visiem gabaliem, lai mūzika un vizuāļi ir vienoti. Noteikti jāatzīst, dzīvie koncerti ir tie, kas dzen grupu uz priekšu, man ļoti pietrūkst šīs aktivitātes pēdējos gados. Vitautas bija prom studijās pēdējos trīs gadus, kas sasēja mums rokas mazliet, lai koncertētu. Liels, liels prieks, nupat tas ir beidzies, varam atkal funkcionēt kā pilnvērtīga grupa.
Jūs esat bijuši Latvijā vien dažas reizes. Kā gāja? Un kādas sajūtas ir atkal drīz atgriežoties pēc ilgākas pauzes? Un ja salīdzinam Latvijas – Lietuvas metāla skatuves?
Mums ir bijuši divi koncerti Rīgā, pēdējais, liekas, gadus 4-5 atpakaļ, grūti atcerēties. Man ļoti patīk Rīga, tur ir daudz draugu, arī tāpēc vienmēr ir liels prieks atgriezties.
Kopumā, liekas, Latvijas un Lietuvas skatuves ir augušas pēdējos gados. Vienīgā atšķirība ir – Latvijai joprojām pietrūkst vismaz viena liela metālfestivāla, kas spētu pulcēt lielāku auditoriju, kas uzturētu stabilu skatuves asinsriti.
Un kas notiek Lietuvas metāla skatuvē? Uzlecošās zvaigznes, grupas, ko noteikti jāpatur redzeslokā? Kuras lietuviešu grupas tu ieteiktu paklausīties?
Mums ir saujiņa jaunu un interesantu, spēcīgu grupu – turu īkšķus, cerams, šīs grupas turpinās darboties. “Faršas“ , „Erdve“ , „Au-Dessus” , “Luctus” , “Phrenetix” , “Awakening Sun” , “Juodvarnis” , “Autism” ir pirmās, kas nāk prātā, bet ir vēl. Šīs ir motivētas, smagi strādā, galvenais ir atrast savu ceļu, protams, arī veiksmi!
Grupas dalībnieku ikdiena, hobiji ārpus mūzikas? Un kā tie ietekmē mūzikas radīšanu?
Vitautam ir vissinteresantākais – viņš nodarbojas ar cīņas mākslām. Liekas, aikido. Neesmu pārliecināts ka tas ļoti iespaido viņu, bet viņa dziesmu teksti, manuprāt, ir dziļi filosofiski, ar senā vieduma pieskaņu.
Tu esi arī viens no latviešu iecienītā “Devilstone” festivāla rīkotājiem. Kā festivāls sākās, labākā un ne tik labā pieredze?
Kā lai izstāsta garo stāstu īsumā. (Varūt vajadzētu uzrakstīt grāmatu)
Pamatā mērķis bija sarīkot festivālu, kas apvienotu visus dažādos metālmūzikas stilus un fanus. Šo 11 gadu garumā ir bijuši daudz, daudz – augšā un dir.. punktu, lieliskākais, protams, ka tas ir izdzīvojis. Iepazīt tonnām lielisku cilvēku ir otra labākā lieta. Sliktākā – laika trūkums, šīs aktivitātes joprojām ir hobija līmenī, zogot gandrīz visu atlikušo brīvo laiku pēc pamatdarba, ieskaitot vasaras brīvdienas. Gan varu teikt – metālisti ir diezgan laimīgi Lietuvā, jo mums ir divi lieli pasākumi, jo “Kilkim Žaibu” festivāls arī ir spēcīgs.
Janvārī braucat koncertēt kopā ar ‘’Harakiri For The Sky’’ visās trijās Baltijas valstīs. Jūsu domas par austriešu post black fenomenu? Un ko sagaidat no šiem koncertiem?
Godīgi sakot, mums visiem ļoti patīk viņu pēdējais albums. Tas skan ļoti labi un svaigi, zinot, ka post black metal žanrs pēdējos divos gados drusku zaudē jaudu. ‘’Harakiri For The Sky’’ ir atraduši savu jaunrades ceļu, kas pie tam ir daudzsološs. Mums ir liels gods un izaicinājums būt daļai no šī mazā brauciena. Darīsim visu, lai šis izaicinājums attaisno gan mūsu, gan klausītāju cerības!
Un grupas tālākie plāni, ieceres?
Jaunas skaņas, jauna mūzika. Mums jau ir daži jauni gabali, iespējams, jauns albums 2020. gada izskaņā. Mums patīk jaunas lietas, ir arī dažas jaunas idejas. Neuztraucaties, tas joprojām paliks tumšs un bleķīgs. Šobrīd esam ļoti uzlādējušies, kas nozīmē – kaut kam labam jāsanāk .
Ceturtdien, 30.01.20 Ģertrūdes ielas teātrī, plkst. 19.00
Biļetes iepriekšpārdošanā vietnē ticketshop.lv.
