INTERVIJAS

F[ei]K: kaut kā jau tas opīšu tituls ir jāaizstāv!

Jānis Andersons
JĀNIS ANDERSONS 29.07.2014. 10:00
Notrauc putekļus no saviem skeita šūziem un kepona, sakasi kādu dredu un atņem sunim ķēdi, jo F[ei]K festivālā Laba Daba atgriezīsies ar vēl neredzētu jaudu!

Laikā, kad liekas, ka nu-metāls ir ne tikai miris, aprakts, bet jau sadalījies, sēžot F[ei]K mēģinājuma telpā un no malas vērojot notiekošo, pārņem savādi šermuļi. Skaņu masīvs, kas piepilda telpu, atgriež atmiņā ne tikai drausmīgā kvalitātē skatītos koncerta ierakstus, kur uz vienas skatuves uzstājas Gustavo, F[ei]K un Jairus, bet pat 99. gada Woodstoku...

Sāksim ar pašsaprotamāko jautājumu, kā pēc tik ilgas klusēšanas izdomājāt atkalapvienoties tieši tagad un tieši festivālā Laba Daba?

Gusts: Stāsts ir tāds. Rīga tomēr nav liela pilsēta, un mēs palaikam satiekamies. Visu laiku tā doma ir kaut kur virmojusi, bet Verners vienmēr teica: „Vēl nē.” Viss ok, satiekamies nākamajā reizē: „Vēl nē! Vēl nav laiks”, bet tad it kā tas laiks pienāca. Pie mums atnāca viens festivāla organizators un piedāvāja šo ideju. Un tas bija tāds grūdiens sanākt kopā, apsēsties pie galda, izrunāties un saprast, ka ir laiks to izdarīt. Jo ir arī cilvēki, kas saka „Nav godīgi, jūs nespēlējiet tik ilgi. Kāpēc nevarat vēl vienu koncertu nospēlēt?

Verners: Pagājušā gada Positivusā ļoti daudzi pazīstamie nāca klāt un prasīja: „Nu? Mums visiem jau pie 30. Kad būs? Kad būs? Mums visiem tūlīt būs bērni un tad vairs nebraukāsim uz festivāliem.” Ka vajagot, vajagot.

Gusts: Bet „Laba Daba” ir tāds festivāls, kur tu staigā un to vien tikai dari, kā sveicinies. Tu redzi visus savus paziņas, kas ir mūsu vecuma un jaunāki, kas ir redzēti jau simts reizes, un tā likās tā vieta, kur visi varētu būt ļoti vienoti. Tajā laikā, kad mēs spēlējām, publika bija ļoti vienota. Visi gāja uz pasākumiem tāpēc, ka pasākumi bija notikums, viņu nebija daudz. „Laba Daba” atmosfēriski ir tāds foršs festivāls, kur notikt F[ei]K koncertam. Pluss vēl tas, ka Edgars Āboliņš ļoti daudz panāca pretim un piekrita - paldies par to. Vispār NABAKLAB kolektīvs - Madars un Edgars teica, ka jā, tā ir foršā ideja, darām un re kur jums tā skatuve. Un mēs teicām „Lai notiek, mēs padomāsim par gaismas režiju, centīsimies radīt īpašu atmosfēru.”.

Verners: Agrāk jau arī vienmēr tā sadarbība ir bijusi veiksmīga ar NABU.

Gusts: Ar Āboliņu it sevišķi. Viņš ir tāds pelēkais kardināls Rīgas rokmūzikā.

Kādas ir sajūtas atkal pēc tik ilga laika atrodoties vienā mēģinājumu telpā un spēlējot vecos gabalus?

Ansis: Es varu pateikt, kā bija tā pirmā doma. Mēs jau satiekamies ar Verneru, visu laiku kopā spēlējam citā grupā.Bija tā doma, ka mēs tur visi sanāksim un kā tur tas viss notiksies, sanāks vai nesanāks. Es varu pateikt godīgi, man liekas, ka kopš pirmā akorda un pirmā sitiena, vienu no vecajām dziesmām mēģinot, pilnīgi visi tie Lego klucīši salikās paši no sevis jau pirmajā sekundē kopā. Tiešām, bija tāda sajūta, ka nav bijuši desmit, septiņi vai cik tur gadi, bet tās dziesmas būtu spēlētas vēl vakar.

Gusts: Nu, jā, tur nāk kaut kāda enerģija no tā visa, tas tā saslēdzās, un kaut kas tur ir tāds visā tajā kombinācijā. Mēs paši to nevaram izskaidrot, bet tā sajūta ir baigi forša. Muskuļos arī saka, ka ir atmiņa. Tu it kā neatceries dziesmas, bet, tajā pašā laikā atkārtojot, liekas, ka viņas vakar ir spēlētas. Lai gan tik sen nav nekas darīts. Tagad ar Jēci kopā daudz kas skan vēl pavisam savādāk, kaut kā asāk un precīzāk, bet to visu pēc konča varēs pateikt.

Verners: Tā kā grupa F[ei]k ir izdevusi tikai vienu albumu un koncertējusi drausmīgi daudz, tad, īstenībā, tās lielākās sajūtas parādīsies tieši koncertā. Tur parasti arī nāk tās emocijas ārā.

Ansis: Bet ir tas, ko Gusts saka. Man arī mājās pasēžot un atkārtojot, paklausoties to dziesmu un ir tā – kā vispār varēja kaut ko tādu izdomāt? Tādu mistiku maziņu, dīvainu…

Gusts: Tajā pašā laikā viss saslēdzās. Tāpat, tu dzirdēji tās „Egosima” beigas, tur arī ir kaut kāds kosmoss, viņš vienkārši tā kaut kur radās, un kaut kādā viedā rodas tāda muzikālā maģija, kad mēs sanākam kopā. Sauksim to tā.

Esam sākuši runāt par Jēci. Pastāstiet, kādā sastāvā spēlēsiet koncertu? Kas ir Jēcis? No kurienes viņš nāk un ko viņš dara?

Gusts: Vienīgais, kas nav no orģinālā sastāva ir Jēkabs. Krii arī it kā būs.

Verners: „Nelovījām”. Pats pieteicās. Bet tā ir baigi grūti viņu dabūt kaut kur rokās.

Ansis: Sastāvs būs oriģinālais, bet ar Jēci pie bungām.

Jēcis: Es spēlēju bungas grupā „Sanctimony” un spēlēju ģitāru un dziedu pats savā grupā - „Velvet Supernova”. Tas pa lielam ir viss.

Gusts: Viņš jau mums ir pazīstams ļoti sen. Vienas citas grupas dibināšanas laikā. Jēcis ir ļoti labs bundzinieks, un man pašam personīgi ir baigais prieks, ka viņš piekrita tam, ko esam ieplānojuši.

Gusts: Jēcim tad bija 16 gadi, bet viņš tā spēlēja, ka mums visiem palika mutes vaļā. Kā tā var spēlēt? Kas te vispār notiek? Tā kā.. Jā. Mums bija situācija ar mūsu oriģinālo bundzinieku - ģimenes pieaugums, laiks spiež un nevar.. Es piezvanīju Jēcim, un viņš negaidot teica, ar visu to, ka viņš pats ir aizņemts visādās lietās - „Jā! Es gribu, es izdarīšu. Būs viss ok.” Tā mēs te sēžam.

Jēcis: Es vēl varu piebilst. Ja ne F[ei]k, tas Gusta zvans, tieši tā draudzība ar Gustu, labu laiku pastāvoša un kopta… Es nezinu, vai es kurai katrai bandai būtu pateicis ok. Jo ne vienmēr tas ir tik „fun” mācīties svešus gabalus un patērēt tam laiku. Bet, kad izskanēja tas F[ei]k vārds, es atcerējos visu to laiku, to bildi. Visu to, kas tas bija, jo īstenībā smagajā muzonā Latvijā F[ei]k bija ļoti svarīga grupa. Tagad tas svarīgums ir ļoti transformējies, bet tas ir pavisam cits svarīgums šobrīd.

Gusts: Mēs esam retro!

Ansis: Un beigās kad Gusts tomēr to „ļimaku” piesolīja, tad nu viņam nebija vairs ko teikt.

Specefekti būs?

Gusts: Negribās, jau neko solīt, šonedēļ uzzināsim kas būs, bet būs. Ir cilvēks, kas pie tā strādā, un viņam vienmēr ir tādas nestandarta idejas.

Jēcis: Krii spēlēs pa pliko!

Gusts: No Krii var gaidīt dajebko, godīgi sakot. Tam mēs arī esam gatavi. Gribas, lai tas viss būtu gan vizuāli, gan arī audiāli tāds labs un foršs koncerts.

Ansis: Back in the days!

Gusts: Ir arī tāds neliels atbildības slogs, ja tā padomā.

Ansis: Atnāks un uztaisīs lažu.

Verners: Man tas viss parādīsies piecas minūtes pirms koncerta.

Gusts: Mēs gatavojamies. Kaut kā jau tas opīšu tituls arī ir jāaizstāv. Bet, nu, tu dzirdēji, skan taču viss labi?
Verners: Būs vēl labāk!

Ko jūs spēlēsiet koncertā? Vai būs arī kaut kādas publikai nezināmas dziesmas?

Ansis: Jautājums - ko publika zin? Būs kādas divas trešdaļas no mūsu vienīgā albuma. Un viena trešdaļa būs dziesmas, kas ir spēlētas un visiem vairāk vai mazāk zināmas dziesmas. Dažiem varbūt nezināmas.

Gusts: Ir viena tā, visiem nezināmā – „Smīnošie vilki”. Tā, man liekas, ir pati pirmā, ko mēs latviski uzrakstījām. Pēc tam bija „katrs nākamais solis”. Tās bija pirmās dziesmas latviešu valodā, un tā bija tāda celmu laušana, daudzi mūs toreiz „knābāja”…

Verners: Tas bija tāds laiks, kad ļoti aktuāli bija angliski dziedāt, pagāja četri gadi un izdomājām, ka jālaiž latviski. Jautājums, kāpēc mēs no mūsu vienīgā mini-albuma neko nespēlējam?

Ansis: Droši vien, ja mums dotu vaļu, tad mēs varētu to koncertu aptuveni divreiz garāku uztaisīt. Bet mēs esam atlasījuši labākās odziņas.

Būs arī kāds kavers?

Gusts: Kaveri nē. Šoreiz nē.

Verners: „Rush” varbūt būtu, bet ne šoreiz.

Ansis: Bet būs pāris dziesmas, kuras mēs iespējams nekad koncertos neesam spēlējuši tādā apjomā. Viņas vienmēr bija saīsinātas. Septiņu minūšu dziesmas, bet tagad izdomājām - davaj, laižam visas līdz galam.

Gusts: Es domāju, ka tas ir kaut kādā mērā arī tas, ko no mums sagaida.

Šis būs tā kā absolūti vienīgais koncerts, vai var gaidīt, ka tuvākajā pārskatāmajā nākotnē jūs arī vēl kaut kur uzspēlēsiet?

Gusts: To mēs varētu likt daudzpunktā...

Verners: No sākumu nospēlēsim to vienīgo koncertu.

Ansis: Šobrīd šis ir vienīgais koncerts un pie tā arī paliekam.

Atgriezīsimies tādā senākā, senākā vēsturē. Jūs esat viena no tām retajām Latvijas alternatīvajām grupām, kura ir bijusi Latvijas „lielā” leibla paspārnē. Pastāstiet, ko jūs atceraties no tā laika? Kā jums tas sanāca. Ko paši domājāt - kāds būs no tā visa iznākums?

Gusts: Zini kā? Mēs paši neko no tā nesapratām. Bija viens ļoti labs koncerts Valmieras rokfestivālā. Mēs spēlējām Valmieras kultūras namā, jo lielajai skatuvei nebijām piemēroti, taču tas ir viens no tiem kocertiem, ko mūžam atcerēsimies. Nenormāli izārdījāmies. Visa tā zāle gāja pa gaisu. Tas bija tāds nu...

Ansis: Pirmais „steidždaivings” man tur bija.

Verners: Ar visu giču.

Gusts: Jā. Un Guntars to visu redzēja. Viņš sakontaktējās ar Verneru, Verners pārspēlēja man, un mēs sākām runāt. Īstenībā, par to visu sadarbību, viņš ļoti ticēja mūsu grupai. Viņš ļoti daudz ko ieguldīja. Gan laika ziņā, gan arī materiāli. Un tā sadarbība bija ļoti forša. Lielākais ieguvums, protams, ir tas albums, tāds, kāds viņš ir. Jo viņš ļāva vaļu visām tām mūsu fantāzijām. Gribiet vāciņu - taisiet kādu gribiet. Kur jūs gribat rakstīt? Rakstiet! Aizsūtam masterēt tur un tur... Nevienā brīdī viņš neteica, ka jādara tā vai šitā. Pilnīga brīvība. Lai gan tas skaitās it kā liels leibls, kam vajadzētu uzspiest kaut ko. Pluss vēl publicitāte. Tas palīdzēja grupai. Citu acīs tā bija komercija, kaut kāda pārdošanās, bet, tajā pašā laikā, mēs ierakstījām dziesmas tādas, kā mēs viņas bijām uztaisījuši. Neviens mums nenorādīja, kā skanēt un ko darīt. Ar MicRec gādību noorganizējām arī albuma prezentācijas koncertu. Guntars ieteica uztaisīt koncertu, bet netirgojām biļetes. Biļešu vietā bija ielūgumi, kurus neviens nevarēja sameklēt un dabūt. Radās pamatīga intriga. Un beidzās ar to, ka pie durvīm stāvēja nenormālākās rindas, daudzi pat palika ārā toreiz, jo zāles ietilpība neatļāva uzņemt vairāk cilvēku. Par sadarbību ar MicRec un Guntaru raču varam noteikti tikai labas lietas teikt.

Verners: Tas arī bija vairāk drošības apsvērumu dēļ, jo mēs spēlējām Ķīpsalas hallē uz balkona vai tādas kā terases. Ja tur aptuveni sešsimt cilvēki lēkā, tad tā konstrukcija var arī neizturēt...

Gusts: Nu redz, viņš tagad „Relicseed” ir paņēmis paspārnē. Tā kā viņam tomēr ir tādas kā Liepājas roka saknes. Bizness ir bizness, bet viņš tīri prieka pēc paņem kādreiz kādu grupu un atbalsta arī smago galu. Tas ir tīri uz viņa entuziasmu un arī kaut kādā mērā naudas jautājums.

Verners: Ņemot vērā biznesa apsvērumus un to, ko viņš ieguldīja. Ne mēs, ne Guntars nebijām gatavi tam, ka pēkšņi parādīsies tāds DC++.

Gusts: Jā, tas gan tiešām iegrieza...

Pats albuma koncepts bija ļoti, ļoti līdzīgs tajā laikā populāro ārzemju, sauksim viņas par nu-metāla grupām, albumiem, ar dažādām starpspēlēm, skitiem un hidden trakiem. To jūs tā paši izdomājāt, vai tā bija iniciatīva no leibla puses, ka vajadzētu iet tādu ceļu?

Gusts: Nebija no leibla vispār nekādu noteikumu. Nosacījums līgumā bija ieraksta garums. Mums bija jāieraksta kaut kāds laiks, kas bija paredzēts. Nebija pat dziesmu skaits. Bija vienkārši laiks. Bet hidden treks mums bija dziesma, ar ko mēs nezinājām, ko darīt. Kā atsevišķa dziesma tā kā nē, tā kā izmest arī nē. Un Krii bija tie sempli, ko viņš spēlēja arī dzīvajā un tad tas viss kaut kā tā arī izveidojās.

Verners: „Es šo nakti negulēju”. Bij’ tāda tautas dziesma. Mēs to skitu arī ielikām tieši ar domu, lai palielinātu ieraksta laiku. Apgājām līgumu.

Ansis: Protams, bija jau ietekmes arī no tām vēsmām, kas toreiz bija, bet vēl aizvien man liekās, ka tā ir foršā ideja. Ka albumiski tev ir atsevišķas dziesmas, bet viņas ir ne tikai kaut kā atsevišķi, bet ka viņām ir arī kaut kāda neliela sasaiste.

Verners: Visi tie skiti un tās lietas arī bija tajā laikā aktuāli. Mēs deviņdesmito gadu beigās skatījāmies to MTV, un tā informācija ceļoja.

Jūs vispār paši ziniet, cik albumam bija metiens?

Gusts: Nē.

Verners: Mums tas arī nebija svarīgi.

Ansis: Mums tas tiešām nebija svarīgi, galvenais bija dabūt albumu. Protams bija tāda pavisam maza cerība, ka tas aizies „world wide”, bet tas nenotika. Pa lielam mēs zinājām, ka mēs to gribam izdarīt un arī ko tad mēs zinājām? Deviņdesmito gadu beigās mēs bijām tādi zaļi gurķi. Kādi gadi sešpadsmit.

Verners: „World wide” tas bija brīdī, kad mēs aizbraucām tūrē uz Norvēģiju. Bija viens tāds džeks, kas atbrauca no turienes uz Cēsīm pie viena pazīstama čaļa, un viņš bija uzlicis F[ei]k albumu. Viņš prasīja, kas tas tāds ir? Paņēma albumu, aizveda uz mājām un teica mums šitos vajag, un tā mēs arī aizbraucām.

Gusts: Bet metiens noteikti bija tūkstošos.

Jēcis: Es domāju, ka tas disku metiens varēja būt milzīgs, salīdzinot ar to, ko printē šodien...

Gusts: Bija arī audio kasete, videokasete. Mums Bija VHS viss koncerts, samontēts. Račs teica izvēlaties - vai nu klips, vai šitais.

Ansis: Jā, tas bija prezentācijas koncerts.

Verners: Viss dzīvais koncerts un „Sigh” klips.

Gusts: Nu redz, un tas arī nav tā, ka leibls teica, ka vajag. Gribiet - uztaisīsim.

Jēcis: Latvijas alternatīvajai skatuvei ir ļoti pareizs un tajā pašā laikā ļoti nepareizs priekšstats par MicRec un Guntaru Raču. Pašiem ir jāsaprot, kādā ziņā pareizs un kādā nepareizs, bet, ja to tiešām grib zināt, ir jājautā divām grupām - F[ei]k un grupai „Relicseed”, kas ar MicRec sadarbojas šobrīd. Gan pavisam citā veidā, Spotify un ITunes veidā, bet viss vēl joprojām notiek.

Kādu laiku pēc albuma izdošanas jums gāja ļoti labi, un tad tas vienā brīdī apstājās. Kāpēc tā?

Gusts: Zina kā? Mēs sevi izsmēlām.

Verners: Tusiņš galvā bija.

Gusts: Ierakstot disku, tu tajā ieliec sevi visu. Visas emocijas un enerģiju tu sakompresē tajā plastmasas gabalā. Vajadzēja uz brīdi pēc tam apstāties, bet mēs spēlējām trīs koncertus nedēļā. Viņā Latvijas galā, tad otrā. Bija ļoti daudz koncertu. Mēs paši sev apnikām, mēs cilvēkiem apnikām, mēs sevi iztukšojām un vairs nevarējām radīt jaunus gabalus. Bija tāda doma rakstīt nākamo albumu, bet tas tā arī pusceļā apstājās. Vajadzēja būt gudrākiem. Tagad būtu paņēmuši kaut kādā brīdī pauzi. Es sāku kaut kā vieglprātīgi izturēties. Tie sapņi galvā sabruka.

Verners: Bija arī tāds brīdis, kad sāka besīt ārā, ka tie koncerti, visu laiku ir vienādi. Katru mēnesi tu spēlē depo, un tur ir vieni un tie paši cilvēki. Aizbrauc uz citu koncertu - vieni un tie paši cilvēki. Kaut kādā brīdī viņi arī par čomiem paliek. Un tā pazūd tā sajūta, ka tam ir jēga. Tad jāsāk tie jaunie gabali radīt, bet tam nav iedvesmas. Un la, la, la...

Ansis: Bet, īstenībā, jau bija diezgan daudz tie jaunie gabali. Kuri nav pat spēlēti nekur, un neviens viņus nav dzirdējis. Pusierakstīti un ierakstīti.

Gusts: Sanāktu pat albums, ja mēs tā iespringtu salikt to visu kopā.

Verners: Zini kā, divdesmit piecos gados visur ballītes, dzīve mainās, darbi parādās, savādāki uzskati, ko tu vēlies dzīvē. Tu saproti, ka, lai ar mūziku varētu pelnīt naudu, tev jāieiet pavisam citā līmenī un jāsāk spēlēt kotlešu vakarus.

Gusts: Iestājas kaut kāda dzīves realitāte. Vēl viena lieta ir tāda, ka tā grupa palika arī kaut kur pa vidu. Bija visu laiku tāda cīņa. „Andergraunds” ir forši, bet mēs visu laiku mēģinājām pierādīt, lauzties lielajā mūzikas apritē, bet tur tevi īsti neņem pretim. Un tad, kad tu jau esi pus ceļu nolauzies līdz turienei, atpakaļceļš uz „andergraundu” jau arī vairs nav. Tāpēc, ka tur jau cilvēki par tevi domā jau kaut ko citu. Pluss vēl pa virsu ar to visu mirstošo mūzikas stilu... Vajadzēja vienkārši pauzi uztaisīt.

Ko Jūs vēl gribētu pateikt Alternative.lv lasītājiem?

Gusts: Mēs ļoti gaidām to koncertu! Un ceram, ka arī cilvēki gaida. Svarīga ir tā enerģijas apmaiņa.

Jēcis: Nav noformulēts tas, bet ir tā, ka neviens uz šo koncertu nemēģina atsist to, ka tagad atkal ir divtūkstošo gadu sākumus. Mēs necenšamies neko reproducēt. Šis būs pavisam jauns F[ei]k. Arī muzikāli tas būs jūtams. Tas būs kaut kas, kas vēl nekad nav redzēts.

Gusts: Verneram arī ir tāds rūciens parādījies!

Verners: Koncertā viss būs tip-top! Kā vienmēr, mēs kāpsim uz skatuves, lai dotu cilvēkiem enerģiju, lai viņi var kārtīgi izārdīties un izklaidēties. Lai gūst no tā kaut kādu prieku.


Grupa F[ei]K kāps uz festivāla Laba Daba Suņa skatuves piektdien: 1. Augustā.

http://www.labadaba.lv/

http://www.draugiem.lv/feik/

Foto: Inga Plūme

Lasi vēl

Komentāri

Varētu teikt, ka šis koncis būs mans LV mūzikas scēnas lielākais notikums šogad.
Verner, gaidīsim arī stage diving .

Izsaki savu viedokli

Alternative.lv neuzņemas atbildību par komentāru saturu, kā arī aicina ievērot vispārējas ētikas normas un LR likumdošanu. Portāla pārstāvji patur tiesības dzēst neatbilstošus komentārus, kā arī uzsver, ka neskaidrību gadījumā administratoriem vienmēr taisnība.

JAUNUMI

PASĀKUMI

24.aug
sestdiena

Lasti Kusto(RU)

Leningrad, Kr. Valdemāra iela 4
29.aug
ceturtdiena

The Ocean + support

Melnā Piektdiena, Brīvības gatve 193c, Rīga
Biļetes: ticketshop.lv
30.aug
piektdiena

Grupas Apēdājs koncerts

Leningrad, Kr. Valdemāra iela 4
30.aug
piektdiena
6.sep
piektdiena

Vader // Hate // Thy Disease

Republika, Pils iela 14, Riga, Latvia LV-1050

FORUMS