INTERVIJAS

Acrassicauda: Irākas metāla melnais skorpions

Ģirts Tauriņš
ĢIRTS TAURIŅŠ 16.07.2015. 04:00
Pasaulē valda nevienlīdzība, un tas jau visiem ir sen zināms fakts. Kamēr kāds cieš badu, cits dzīvo cepuri kuldams; kāds nevar izdomāt kādos vāciņos likt jauno metālalbumu, cits prāto, vai vispār drīkst spēlēt metālu. Vārds Acrassicauda Irākā pirmo reizi saistībā ar metālmūziku izskanēja 2001.gadā. Nu, pēc 14 gadiem, Acrassicauda, kuru veido Marwan Jassam, Faisal Talal Mustafa, Firas Al-Lateef, Muhammed “Moe” Al Ansari, laiž klajā savu pirmo un ilgi gaidīto albumu Gilgamesh. Alternative.lv piedāvā ieskatīties Irākas pirmās smagās mūzikas apvienības Acrassicauda iespaidīgajā vēsturē.

For English readers

Ģirts: Tagad, pēc 14 gadiem ilga un smaga darba, tiekot galā ar daudzām neiedomājamām dzīves grūtībām, esat beidzot izdevuši savu pirmo albumu Gilgamesh. Apsveicu!

Marwan: Paldies tev!

Ģ: Kādas ir sajūtas grupā?                  

M: Vēl joprojām cīnāmies. Mums klājas labi, beidzot izdevām albumu, un tagad ir jāsāk bookot koncerti. Cerams, ka tiksim uz festivāliem 2016.gadā, jo šogad vairs neuzspēsim uz metālfestivāliem. Būs pāris koncerti ASV, domājam arī par ASV tūri augustā un septembrī. Neesam droši par to, jo albuma ierakstīšana mums aizņēma sešus mēnešus. Tas visu arī nedaudz pārbīdīja.

Ģ: Jā, tomēr albums ir lielisks!

M: Paldies, tev patīk?                                                

Ģ: Jā, albums ir ļoti labs, it sevišķi dziesma Quest for Eternity. Bet par albumu parunāsim nedaudz vēlāk. Būtu grūti aptvert jūsu grupas iespaidīgo vēsturi, lielu daļu var redzēt dokumentālajā filmā Heavy Metal in Baghdad. Tomēr Latvijā ir vēl cilvēki, kuri par Acrassicauda nav vēl neko dzirdējuši. Vai tu varētu sniegt nelielu ieskatu tajā, no kurienes nākat un kādēļ izlēmāt spēlēt šajā metālapvienībā Acrassicauda?

M: Viss sākās ar to, ka es un iepriekšējais līdvokālists Faisals iesākām pāris projektus un grupas. Nekas no tā nebija metāla žanrā, tas bija vairāk kā alternatīvais roks. 2000.gadā mēs satikām Toniju, kurš mūs aizveda līdz Firasam, kurš arī tagad grupā spēlē basu. Mēs dabūjām mēģinājumu telpu, kura pēc tam tika sabombardēta, ko arī var redzēt tajā filmā. Tā tika iznīcināta. Sākām mēģināt ap 2000.gadu, kad Firas izdomāja nosaukumu Acrassicauda, jo viņa tēvs bija vetārsts [Acrassicauda – melnais skorpions, bieži sastopams Irākā – red.piez.]. Tā mēs sākām, kopā nospēlējām piecus koncertus Irākā. Sesto un pēdējo arī var redzēt filmā. Pēc tam visa situācija krietni pasliktinājās. Politiskā situācija un pilsoņu karš saasinājās, tāpēc mums vajadzēja pamest Irāku. Man šķiet, ka Valeeds pirmais devās uz Sīriju, mēs palikām un turpinājām spēlēt mēģinājumos. Nospēlējām pat vienu koncertu bez viņa. Pēc tam es un Tonijs devāmies uz Sīriju. Vēlāk arī Faisals un Firas. Tas bija apmēram tad, kad arī dokumentālā filma Heavy Metal in Baghdad sākās.

Ģ: Pie tās mēs atgriezīsimies nedaudz vēlāk, bet Latvijā, pēc Padomju Savienības sabrukšanas un neatkarības atgūšanas, metāla skatuvē notika lielais sprādziens – parādījās ļoti daudz metāla apvienību. Ir grūti noticēt, ka jūs vispār bijāt pirmie 2001.gadā Irākā.

M: Kuras ir visvairāk zināmās metāla grupas Latvijā?

Ģ: Vieni no vecākajām apvienībām ir Skyforger, kuri, starp citu, izlaida albumu šogad.

M: Skaidrs, iegaumēju. Bet, runājot par metāla skatuvi 2000.gadā, mums tās nebija. Bija grupas, bet tās bija vairāk rock un alt-rock virzienā. Bija arī līdzīgas grupas deviņdesmitajos, kad situācija bija mazāk saspringta. Bija daudz apvienību, bet nebija neviena, kas tika līdz skatuvei kā metāla grupa. Mēs bijām vienīgie, kuri uzdrošinājās kāpt uz skatuves un spēlēt metālu. Pašlaik Irākā aktivitāte ir lielāka.

Ģ: Lieliski!

M: Jā, bet problēma ir tā, ka grupas nav ilgtspējīgas politiskās situācijas dēļ. Mēs esam vienīgie, kuri tik ilgi ir bijuši aktīvi. Albuma izdošana prasīja mums 15 gadus, tomēr mēs arī paspējām izdot vienu EP, devāmies tūrē un izlaidām pāris demo ierakstus. Kolīdz budžets un laiks mums ļāva, tā mēs rīkojāmies.

Ģ: Kāda bija fanu aktivitāte, kad jūs uzradāties?

M: Mēs domājām, ka uz pirmo koncertu neviens neieradīsies. Pateicām dažiem draugiem, ka spēlēsim pāris cover dziesmas, lai koncertā tiešām būtu skatītāji. Man liekas, ka beigās bija atnākuši 400 cilvēki. Mēs bijām ļoti pārsteigti, nokaverojām Slayer un Nirvana, kā arī daudzas citas. Mēs bijām tikai divus mēnešus veci, tomēr vienīgā metālbanda tolaik. Cilvēki bija ļoti apmierināti.

Ģ: Jā, skaitlis ir pirmajam koncertam iespaidīgs.

M: Jā, tas ir liels, ņemot vērā to, ka mūs īsti neviens vēl nezināja. Es domāju, ka tik daudz cilvēku ieradās, jo jauniešu brīvība bija ierobežota, nebija neviena koncerta, nebija klubu, nemaz nerunājot par metāla skatuvi. Šķiet, ka ļoti daudzi atnāca tāpēc, ka izlikām flaijerus par to, ka notiks pirmais metāla koncerts. Fanu atbalsts turpinājās līdz pat pēdējam koncertam, kad situācija valstī bija ļoti briesmīga. Nezinu, vai tu atceries no filmas, bet pilsēta tolaik tika bombardēta.

Ģ: Atceros gan. Filmu noskatījos vēlreiz pirms pāris dienām.

M: Skaidrs, tad tā tev ir vēl svaigi atmiņā palikusi. Neskatoties uz to, kas tajā brīdī notika valstī, pēdējo koncertu apmeklēja ap 100 cilvēkiem. No sākuma domājām, ka tas ir šausmīgi mazs skaitlis, bet tagad, atskatoties un salīdzinot ar ASV, kad bieži vien jaunās grupas koncertos atbalsta tik kādi 10 cilvēki, skaits liekas neiedomājams. Koncerts tika cieši apsargāts un tikt iekšā varēja tikai ar personu apliecinošu dokumentu. Pilsētā ik pa laikam varēja dzirdēt uzlidojumus. Protams, nedrīkst piemirst arī komandantstundu astoņos, kā arī to, ka elektrība ik pa laikam pazuda. Bet cilvēki tik un tā atnāca un headbangoja, kā to var arī redzēt filmā.

Ģ: Neiedomājami, ka uzmanība tika pievērsta jums.

M: Jā, viņus varētu raksturot kā diehard fanus. Viņiem bija pie kājas, kas notiek ārpusē, viņi gribēja redzēt koncertu.

Ģ: Parunāsim par dokumentālo filmu Heavy Metal in Baghdad. Tas ir tiešām ļoti emocionāls stāsts, un prieks redzēt to, kā jūs esat laika gaitā pilnveidojuši sevi. Filma laikam tiešām bija īstais grūdiens īstajā brīdī. Kā tev šķiet, ja nebūtu šīs filmas, kas būtu noticis ar jums?

M: To ir grūti iztēloties. Filma ir daļa no tā, kas tu esi kļuvis. Tā ir daļa no grupas vēstures, un ir grūti iedomāties, kā dzīve būtu bez tās. Jūtos slikti, to atzīstot, bet valstī notiekošais spēlēja mums par labu, proti, metālgrupai no Irākas pat pirms filmas iznākšanas tika pievērsta liela mediju uzmanība, it sevišķi 2003.gadā, kad sākās karš. Mums par labu nāca tas, ka mēs draudīgajos apstākļos nebeidzām spēlēt un nepārstājām eksistēt kā grupa. Protams, es vēlos, lai valstī būtu miers un lai tas viss nebūtu noticis, bet tas notika, un mēs palikām lojāli metālam un mūzikai, savam amatam. Es domāju, ka cilvēki to ievēroja un novērtēja. Tāpēc mums ir stabila underground sekotāju bāze, kas arī atspoguļots dokumentālajā filmā. Mēs visu laiku domājām, ka tam visam vajag mest mieru, bet tas nenotika. Kāpēc spēlēt metālapvienībā, ja nav pat pienācīgas elektrības padeves? Lai varētu kopā mēģināt, mēs pārvarējām ļoti daudzas problēmas, tomēr mūsu degsme grupā bija neiedomājama. Es vēl atceros, ka man mājās bija mazs ģenerators, kuru mēs visi no grupas izmantojām, lai varētu mēģināt. Pat tad, kad mums izteica draudus, aizliedza uzstāties vai pazemoja tikai tāpēc, ka citi nesaprata, ko mēs darām, mēs turpinājām spēlēt, un es domāju, ka šai neatlaidībai bija liela nozīme. Paralēli tam visam notika dokumentālās filmas uzņemšana. Neviens neiedomājās, ka tā iegūs tik ļoti plašu atzinību. Mums uz to brīdi bija vienalga par to, mēs vienkārši piekritām, un viņi mūs filmēja.

Ģ: Neviens pat neiedomājās par sekām.

M: Tieši tā! Es nesen satiku filmas veidotāju un pēc vairākiem gadiem apsriedām filmu. Es sen nebiju viņu saticis. Es domāju, ka filma bija iespaidīga un ka tā vēl joprojām ietekmē manu dzīvi. Neviens no filmas neguva peļņu. Svarīgi ir tas, ka tā ir iznākusi un ka tā ir ļoti svarīgs elements karjerā. Tā uzrunāja ļoti daudzus cilvēkus, mūziķus un metālmūzikas piekritējus. 

Ģ: Stāsts runāja pats par sevi, ļoti emocionāli dziļa filma, kas parāda arī Bagdādes mūzikas kultūru.

M: Cilvēkiem ir ļoti daudz stereotipu, piemēram, tiek uzskatīts, ka Latvijā ir konkrēts cilvēku tips, Irākā ir citāds cilvēku tips. Bet īstenībā tas nav tik ļoti atšķirīgi, Irākā ir ļoti daudz metalheadu, un mūsu mērķis ir sniegt cilvēkiem ieskatu šajā līdzībā. Likt cilvēkiem saprast, ka mēs esam tādi paši kā visi pārējie. Mēs tāpat velkam metāla kreklus, piemēram, ar Dio. Mēs esam tikai citā valstī ar citiem apstākļiem. Man šķiet, ka filma ļoti veiksmīgi būvē šo tiltu starp mums un citiem. Kad taisījām filmu, tad mēs domājām, ka nevēlamies likt papildus komentārus klāt, nekas netika iestudēts, lai parādītu visu, kā ir.

Ģ: Mūzika ir kā vienotā valoda bez jebkādām robežām.

M: Tieši tā!

Ģ: Filma motivēja un deva iespēju jums doties no Sīrijas uz Turciju, turpinot meklēt iespējas spēlēt mūziku. Vēlāk pārcēlāties uz ASV, kur pēc pāris dienām ne tikai redzējāt, bet arī satikāt Metallica. Tas bija arī pirmais video, kur jūs redzēju. Tas droši vien jums bija kā sapņu piepildījums satikt jūsu elkus!

M: Jā, es biju tikai divas dienas ASV, bet pārējie biedri jau bija man priekšā. Es biju tik tikko ieradies, noguris no lidojuma, un viņi man teica, ka satiksim Metallica, ko es īsti vēl tajā brīdī neaptvēru. Pēc divām dienām, kad satikām filmas veidotājus, es sāku saprast, kas notiks. Tad man sirds sāka sisties straujāk, neticēju, ka mēs tiešām satiksim Metallica. Es ļoti uztraucos un domāju, ka nevarēšu to izdarīt, bet tad atnāca Džeimss Hetfīlds, kurš ļoti gribēja ar mums parunāties. Viņš bija noskatījies mūsu mēģinājumu videoklipus un arī dokumentālo filmu. Šķiet, ka viņš bija vienīgais, kurš to bija izdarījis. Džeimss mums uzdeva dažādus jautājumus un teica, ka mēs esam viņu iedvesmojuši. Tāpat arī koncertā viņš veltīja mums pāris vārdus pie dziesmas What don’t kill you make you more strong.

Ģ:  Broken, Beat, Scarred

M: Jā, un viņš to veltīja mums. Es domāju: “Holy shit, tas nenotiek īstenībā!”

Ģ: Iespaidīgi! Ejot tālāk, jūsu pirmais EP. Liekas, ka tas ir viens no dziļdomīgākajiem albuma nosaukiem, kādu esmu redzējis – Only the Dead See the End of the War. Kā un kur jūs to ierakstījāt?

M: Ierakstījām to The Spin Recording Studios Longailendā, Kvīnsā. Turpat arī ierakstījām mūsu jauno albumu. Man šķiet, ka Vice gribēja, lai mēs izdodam EP 2010.gadā. Strādājām kopā ar Aleksu Skolniku (Alex Skolnick) no Testament, viņš gribēja sadarboties ar mums. Uz to brīdi mums bija trīs dziesmas – Message from Baghdad, The Unknown un Massacre. Garden of Stones vēl nebija iekļauta, bet to mēs sarakstījām, kad bijām Turcijā. Pašiem likās, ka dziesmu vēl vajag apstrādāt. Galu galā ierakstu studijā mums teica, lai ierakstām arī Stones, lai būtu kopā četras dziesmas. Kopā tas viss aizņēma mums trīs dienas, strādājām ar Niku Činboukas (Nik Chinboukas), kurš ir arī jaunā albuma producents, bet skaņu inženieris un albuma miksētājs bija Džoss Vilburs (Josh Wilbur), kurš ir darbojies gan ar System of a Down un ir bijis producents Lamb of God.

Ģ:  Man liekas, ka Niks ir arī darbojies kā skaņu inženieris arī pie pēdējā Testament albuma.

M: Viņš darbojās pie The Formation of Damnation vai pie pēdējā?

Ģ: Pie pēdējā – Dark Roots of Earth.

M: Viņš ir labos draugos ar Aleksi. Mēs uzticējāmies Nikam arī tāpēc, ka viņš ir grieķis. Viņam ir Vidusjūras un Tuvo Austrumu asinis. Tikai tāpēc, ka strādājām ar viņu kopā pie Only the Dead See the End of the War, vēlējāmies sadarboties ar Niku un Aleksi pie jaunā albuma. EP uzņēma labi, tam sekoja Garden of Stones videoklips, kas bija daudzu cilvēku mīļākā dziesma no albuma, lai gan tai nemaz nebija jābūt EP.

Ģ: Jā, atceros, kad tas videoklips iznāca. Kad satikāt Metallica, Džeimss jums uzdāvināja savu ģitāru, vai izmantojāt to, kad ierakstījāt EP? Vai vispār to likāt darbībā?

M: Džeimsa ģitāru izmantojām tikai šim albumam, pie EP rakstīšanas izmantojām vecās ģitāras. Vispār jaunajam albumam Džeimsa ģitāru ļoti daudz izmantojām, piemēram, dziesmām Unity, House of Dust un citām. Viņai ir tāda fuzzy, sharp edged, cutting through skaņa. Mēs pat izmantojām Van Halen pielāgoto ģitāru.  Mēs izmantojām kopā kādas 10 ģitāras jaunajam albumam, jo katra dziesma ir dažāda tās skanējumā.

Ģ: Pie jaunā albuma vēl atgriezīsmies, jo starp EP un Gilgamesh bija piecu gadu laika posms. Ko tajā laikā darījāt? Es redzēju, ka spēlējāt kopā ar Ministry, un Uncle Al pat atzinās, ka esat viņa jaunā mīļākā grupa!

M: Jā, to es atceros. Als (Al Jourgensen) bija apmeties Teksasā. Mēs braucām pie viņa un iedevām viņam EP. Viņš nebija to pirms tam dzirdējis, bet bija dzirdējis par mums un redzējis filmu. Tāpēc aizbraucām ciemos pie viņa uz ierakstu studiju viņa mājās, kur viņš arī noklausījās mūsu EP. Es vēl joprojām atceros viņa teiktos vārdus pēc EP noklausīšanās. Viņš teica, ka mums būs jāpērk viņam jauna grīda, jo viņam žoklis nokrita līdz grīdai.

Ģ: Izcili!

M: Tas bija sasodīti lielisks vakars. Viņš vēlējās kļūt par mūsu producentu. Viņš teica, ja mēs viņam to neļausim, tad viņš mūs nomedīs un nogalinās. Trakais Als, bet ļoti jauks cilvēks, kurš tāpat arī ir ļoti labs biznesmenis ar savu stilu. Pēc tam mēs iesildījām viņus Best Buy Theatre Taimskvērā. Tas bija izcils koncerts. Tūre mums laikam ilga kādus piecus mēnešus, pēc kuras mēs beidzām sadarbību ar Vice leiblu. Mūsu menedžere bija Reičela Martineza (Rachel Martinez), kura lieliski sastrādājās ar mums apmēram divus gadus, bet bija finansiāla problēma. Man šķiet, ka tajā laikā ap 2011.gadu nebija līdzīgu saitu kā Kickstarter. Mēs neguvām nekādu peļņu no grupas, kā arī koncerti neatmaksājās. Bija skaidrs, ka mums bija jāturpina turpināt spēlēt un uzstāties. Tajā laika posmā mums nebija leibla, un mēs meklējām finansējumu albumam. Mums bija jārada kaut kas, ko būtu vērts gaidīt. Mēs nevēlējāmies ierakstīt kaut ko ierobežotā budžetā, bija pagājis ļoti ilgs laiks, un tas būtu mūsu pirmais albums. Dažas dziesmas mēs jau bijām sarakstījuši pirms tam, piemēram, Rise 2009. vai 2010 gadā. Tā kā dažas dziesmas jau bija sarakstītas kādu laiku pirms tam, mums vienkārši nebija līdzekļu, lai tās profesionāli ierakstītu. Man šķiet, ka mums albumu  vajadzēja ierakstīt jau 2011.gadā.

Ģ: Īsi pēc EP izlaišanas.

M: Tieši tā! Gadu pēc tam vai pat ātrāk, bet mēs to neizdarījām. Tādēļ zaudējām daļu no mūsu fanu bāzes un no tā brīža impulsa. Neskatoties uz to, centāmies atgriezties ar pilnu sparu, un ceru, ka mums tas sanāca.

Ģ: Tātad, runājot par albumu Gilgamesh, ideja jau bija dzimusi pirms tam? Vai arī tā bija tikai mūzika, kas bija sarakstīta?

M: Ideja radās jau 2008.gadā, kad mēs bijām Turcijā, Stambulā. Es un mans draugs diskutējām par Gilgamesh konceptu. Man vienmēr ir patikuši konceptalbumi. Tāpēc domāju, ja kādreiz ierakstīsim albumu ar Acrassicauda, tad tam noteikti jābūt konceptalbumam.  Es biju aizkustināts par tādu ideju. Es domāju, ka noteikti ir jātaisa albums par Gilgamesh, jo taisīt albumu par, piemēram, Arābu naktīm būtu nedaudz lēti un zili. Es domāju, ka Gilgamesh stāsts vēl nav apskatīts metālmūzikas žanrā. Es zinu, ka tas ir apspēlēts citos žanros, bet es ļoti vēlējos tam veltīt visu albumu, nevis tikai pāris dziesmas. Tas ir to pelnījis.

Ģ: Un parādīt jūsu bagāto vēsturi. Cik man zināms, tad Gilgamesh tiek uzskatīts par pirmo sarakstīto eposu.

M: Jā, tas ir sarakstīts laikam pirms 5000 gadiem. Mēs EP nosaukumu Only the Dead See the End of the War izvēlējāmies tāpēc, ka pirms 3000 gadiem Platons to ir teicis. Es vēlos cilvēkiem atgādināt un parādīt, kas mēs bijām un kur mēs esam pašreiz, un vai mēs esam kaut ko iemācījušies. Kādēļ mēs vēl joprojām cīnāmies, ja kāds jau ir sapratis to, ka tas ir bezjēdzīgi, pirms 3000 gadiem? Kāpēc mēs vēl joprojām karojam? Kādēļ cilvēki tiek nogalināti, kāda cita vārdā?

Ģ: Neviens nevēlas būt tikai par cilvēku.

M: Tieši tā!

Ģ: Kā jau tu pirms tam teici, ka albumam izmantojāt 10 dažādas ģitāras, un albums tieši tā arī izklausās. Tajā ir ļoti daudz dažādu metāla žanru sajaukumu, dažviet var just groove metal vai thrash metal un vēl citas stilu tendences. Jūs Acrassicauda esat piedzīvojuši daudz grūtību, un jūsu grupu vieno šī kopīgā pieredze. Kā jutāties jaunā albuma ierakstīšanas laikā, kad bija jāuzņem jauns biedrs grupā?

M: No sākuma bija sarežģīti, jo man liekas, ka mēs tā īsti nerunājām par to, ka Tonijs pameta grupu. Daudz cilvēku mums jautāja par to, bet mēs nevēlējāmies risināt šo problēmu ar Toniju. Man šķiet, ka Tonijs bija vienkārši noguris un izsmelts pēc visiem šiem gadiem. Viņš ir vecāks par mums, viņam laikam ir 38. No sākuma, kad viņš nebija klāt, bija ļoti grūti, jo mēs nekad nebijām spēlējuši ar kādu citu grupā. Turklāt Tonijs ļoti daudz ieguldīja gan spēlēšanā, gan mūzikas rakstīšanā. Tad atnāca Moe, kurš bija grupas fans. Viņš bieži nāca uz mūsu grupas mēģinājumiem, lai klausītos, kā mēs spēlējam. Viņš zināja visas dziesmas no galvas, iedevām viņam ģitāru, un viņš nospēlēja perfekti visas četras dziesmas.

Ģ: Lieliski!

M: Kad Tonijs pārvācās uz Virdžīniju, es jautāju Moe, vai viņš vēlas mums pievienoties. Man liekas, ka tas viņam bija kā sapņu piepildījums. Pēc tam mūsu sastāvu papildināja Mar2 (Marwan Grada), jo mēs ļāvām Faisalam pievērsties tikai dziedāšanai. Diemžēl Mar2 pameta grupu, jo viņam bija citi pienākumi, un viņš arī apprecējās. Tātad grupā paliku es, Moe, Faisals un Firas.

Ģ: Droši vien visa Kickstarter kampaņa bija ļoti liels pārsteigums, jo ieguvāt par gandrīz 4000$ vairāk nekā bijā plānojuši, ne?

M: Es par Kickstarter runāju ar draugu. Beidzoties iepriekšējam līgumam, grupa kļuva 100% neatkarīga, un ideja par albumu nebija zudusi. Man likās, ka tā ir lieta, kas man noteikti dzīvē ir jāizdara. Es noteikti gribēju izdot albumu. Mēs spēlējam jau ļoti ilgu laiku, bet tik un tā mums ir profesionāli ierakstītas tikai četras dziesmas. Draugs, vārdā Džeisons, kurš ir arī grupas fans, palīdzēja man ar idejas izstrādāšanu Kickstarter lapai. Es pametu savu darbu un sāku pie šī koncepta strādāt 24/7. Es biju kā piesiets datoram, veicot dažādus pētījumus un veidojot šo Kickstarter impulsu (?? Angliski momentum, īpašs brīdis/moments/impulss ??). Sazinājos ar daudziem cilvēkiem, sponsoriem, medijiem. Man liekas, ka gatavoju šo projektu kādus četrus vai piecus mēnešus, pēc kuriem bija 40 dienas Kickstarter kampaņa, kuras laikā biju kā vergs pie datora. Nebija vispār nekādas dzīves. Man vajadzēja turpināt strādāt, tāpēc mēs to izdarījām. Tas bija grūti, jo es nezināju, vai mēs to paveiksim. Nesekmīga Kickstarter kampaņa nebija kā variants. Nebija B plāna, bija tikai šis, un es esmu ļoti priecīgs, ka mums izdevās.

Ģ: Jā, jums bija ļoti liels atbalsts, un jums ir kick-ass fanu bāze.

M: Jā, mēs viņus saucam par diehard faniem. Viņi uztver grupu kā savu paplašināto ģimeni. Braucot tūrēs, mēs bieži paliekam pie viņiem mājās. Mēs cenšamies uzturēt ciešas attiecības ar mūsu faniem. Viņi ir mūsu draugi un ģimene.

Ģ: Albums ir ļoti īpašs jums un noteikti arī jūsu faniem. Vajadzēja tikai nedaudz uzgaidīt līdz albuma iznākšanai. Vai ir kāda dziesma, kura tev ļoti patīk no jaunā albuma?

M: Mans favorīts ir Amongst Kings and Men. Tā ir vairāk ieturēta progressive stilā, tā uzrunā mani. Bet īstenībā visas ir īpašas.

Ģ: Kā nesen lasīju, jūs beidzot esat ieguvuši vīzas, lai ceļotu uz Eiropu. Vai ir kādi plāni jau nākamajai vasarai?

M: Tieši pie tā arī strādājam tagad. Sākām meklēt kontaktus Eiropā un nobukot pāris koncertus tur. Tas viss ir jauns man. Cerams, ka izdosies sarunāt pāris koncertus Eiropā.

Ģ: Un kā ar tūri ASV?

M: ASV ir vieglāk, jo mēs šeit esam jau braukuši tūrē, mums ir jau promoteru kontakti. Drīzumā izziņosim koncertu Ņujorkā. Neesam spēlējuši kopš 2013.gada oktobra. Pēc tam plānā ir nospēlēt koncertu Bufalo, kuru arī drīzumā paziņosim. Cerams, ka tas varētu notikt augustā un septembrī. Vēl strādājam pie citiem koncertiem ASV, ļoti ceram, ka sanāks rezervēt vēl kādu pasākumu.

Ģ: Runājot par globālo situāciju metālmūzikas skatuvē, mūsdienās arvien biežāk nākas dzirdēt par smagās mūzikas apvienībām, kuras veidojas metāliski neattīstītās valstīs, piemēram, kā šajā gadījumā Irākā, tāpat nesen lasīju par kādu black metal apvienību AlNamrood no Saūda Arābijas, kurai draud nāvessods tikai dziesmu tekstu dēļ. 2012.gadā tika izlaista filma Death Metal in Angola, kur pats nosaukums runā par sevi. Es šajā visā saskatu supervaroņu pienācīgas darbības, proti, cīņa pret netaisnību un par vārda brīvību, bieži vien slēpjot savu identitāti.

M: Paldies tev!

Ģ: Redzēju kādā attēlā, ka tev arī ir krekls ar uzrakstu Politics divides, Metal Unites. Kā jau teicu, mūzika ir vienotā valoda bez jebkādām robežām. Kā izskatās metālmūzikas skatuve Bagdādē tagad?

M: Īstenībā es saņemu daudzus epastus no irākiešiem, kuri neredzēja mūs uzstājoties, vai arī redzēja tikai pēdējo koncertu 2005.gadā. Ļoti daudzi jautā, kad mēs atgriezīsmies un ka tiek taisītas līdzīgas grupas Irākā. Mēs cenšamies palīdzēt, lai parādītu, ka mums tiešām rūp. Situācija Irākā pašlaik pavisam nav laba. Būtu grūti uzstāties tagad Irākā, bet tāpat tur ir daudzi, kuri mēģina un spēlē mūziku. Nesen redzēju arī pāris kaverus. Tas ir lieliski! Cilvēkiem ir apriebusies tā visa situācija. Cik vēl ilgi tas vilksies? 10 gadus? 20? 30? Situācija valstī neuzlabojas, tāpēc cilvēki sāk par to runāt. Ja tev tas viss ir apriebies, un tu vēlies mainīt esošo situāciju ne ar vardarbību, bet ar mākslu, tas var ietekmēt cilvēkus. Vārds ir skaļāks kā lode.

Ģ: Taisnība, supervaroņi, kuri cīnās par taisnību.

M: Visa situācija saasinājās. Kad mēs sākām, mēs bijām tādi paši bērni, bijām noguruši, jo tikām apspiesti, norādot, ko drīkstam un ko nedrīkstam darīt. Mēs nevēlējāmies darīt kaut ko traku. Visvieglāk būtu necīnīties. Es domāju, ka šis ir vislabākais veids, kā ietekmēt cilvēkus. Mūzika ir ļoti universāla, tā ir vienotā valoda pat tad, ja tu nerunā kādā konkrētā mēlē. Ļoti daudzi mums jautā par valstī notiekošo, un mēs parasti atbildam, lai noklausās mūsu dziesmas, jo ziņojums ir tajās. Tas ir dziesmās starp rindām. Mēs neesam šeit, lai teiktu cilvēkiem, ko darīt un kuru ceļu izvēlēties. Mēs esam tikai ziņneši, kuri stāsta par savu pieredzi, būdami gan pēc iespējas realistiskāki, gan arī optimistiski noskaņoti. Bet tāpat stāstīt mūsu stāstu, kurš būtībā runā pats par sevi. Mēs to ietērpjam mūsu mūzikā, lai tas varētu iekļūt jebkurā mājā, un cilvēki varētu to dzirdēt. Man šķiet, ja cilvēkiem norādītu, ko darīt, viņi neklausītos. Izvēloties pareizo veidu, kā pasniegt stāstu, tev ir lielākas iespējas tikt sadzirdētam.

Ģ: Tas liek tev aizdomāties.

M: Tieši tā. Mēs esam vienmēr tā domājuši, ka mūzika vieno cilvēkus, pārvar jebkādas robežas un identitātes. No vienas puses tev ir politika, kura sašķeļ cilvēkus, bet no otras puses – mūzika, kas vieno un runā par visiem. Tas ir tilts, kuru mums visiem vajag šķērsot, lai redzētu, kas ir otrā pusē.

Ģ: Visi apzinās, kas notiek ārpusē, bet daudziem nav drosmes un vēlmes redzēt patieso situāciju. Vai tu domā par atgriešanos Bagdādē?

M: Cerams, ka situācija kādā brīdī uzlabosies. Pat ja tā kļūs nedaudz labāka, lai mēs varētu tur uzstāties. Tas būtu neaprakstāmi! Tas vienmēr ir bijis sapnis atgriezties atpakaļ un nospēlēt koncertu. Cilvēki ar mums sazinās, lai mēs viņiem aizsūtītu albumu. Mēs zinām, kā viņi jūtas. Paši esam bijuši viņu vietā. Tas būtu sapņu piepildījums atgriezties Irākā, ņemot vērā arī to, ka mums tur ir lielāka fanu bāze.

Ģ: Jūs droši vien esat jau kļuvuši tur par leģendām.

M: Es tā ceru! Mēs tik ļoti sasodīti gribam pavadīt laiku ar viņiem, nospēlēt koncertu, lai viņi izlādē visu enerģiju. Tas viss ir tikai un vienīgi miera, mīlestības un harmonijas vārdā. Nav svarīgi kā tu izpaudies, svarīgi, ka tavi mērķi ir skaidri. Es ceru, ka mēs varēsim arī aizbraukt uz Latviju, lai nospēlētu koncertu.

Ģ: Tas būtu vareni, jo albums ir lielisks. Tas ir jāklausās vairākas reizes, jo ir ļoti daudz svarīgas nianses.

M: Patīkami to dzirdēt. Es ļoti ceru, ka ir arī citi Latvijā, kuri dalās līdzīgās emocijās par albumu.

 

Lasi vēl

Komentāri

Labi! Pārdomāti! Ļoti interesanti! :-)
Ralfs Dravnieks 17.07.2015. 00:29
Viņi pārāk bieži atbild - Tieši tā! Tas krīt acīs, bet darbs un rezultāts ir varens. Ģirts vienmēr izcēlies ar skrupulozu rūpību. :)
Saskaitīju tikai četrus "tieši tā"!!!!!;-)

Izsaki savu viedokli

Alternative.lv neuzņemas atbildību par komentāru saturu, kā arī aicina ievērot vispārējas ētikas normas un LR likumdošanu. Portāla pārstāvji patur tiesības dzēst neatbilstošus komentārus, kā arī uzsver, ka neskaidrību gadījumā administratoriem vienmēr taisnība.

JAUNUMI

PASĀKUMI

14.dec
ceturtdiena

Eschatos. ieraksta MÆRE atklāšana

Ģertrūdes ielas teātris, Ģertrūdes iela 101a, Rīga
14.dec
ceturtdiena

Gloria + Sub Scriptum, Fools On Parade

Depo, Vaļņu iela 32, Rīga
14.dec
ceturtdiena

Cats Park

Kaņepes Kultūras Centrs, Skolas iela 15, Rīga
15.dec
piektdiena

Solīds pasākums + Čipsis un Dullais

Depo, Vaļņu iela 32, Rīga
15.dec
piektdiena

THC 3! Siensliens

Tautas Harmonijas Centrs, Valmiera, L.Laicēna 2a

FORUMS