Albuma koncepts balstās uz astoņām runām, kas sastopamas vissenākājā rūnu alfabētā (elder futhark) un šis ir otrais ieraksts plānotajā triloģijā, kuru caurvij seno rakstu motīvs. Par Wardruna muzikālo daļu atbild viens cilvēks vārdā Einars “Kvitrafns” Selviks, kurš ne tikai komponē, bet arī pats spēlē lielāko daļu ierakstā dzirdamo instrumentu. Bez folkmūzikā bieži dzirdamā vargāna un bungām, Wardruna izmanto arī visai netradicionālus instrumentus, piemēram, āža ragus un pat koka zarus, akmeņus un degošas lāpas – kopā ar jau tā noslēpumainajām senskandināvu dziesmām tas rada īpašu un neatkārtojamu atmosfēru.
Taču, kā zināms, viens nav karotājs un arī Wardruna rindās ir vismaz vēl viens daudziem norvēģu smagās mūzikas cienītājiem labi pazīstams vārds – leģendārais Gāls (īstajā vārdā Kristians Espedāls), kurš kopā ar Lindiju Feju vokālās partijas realizē kā norvēģu, tā senskandināvu valodās. Šis vokālistu duets pavisam noteikti ir viens no Wardruna trumpjiem un būtiska kopainas sastāvdaļa, jo ar vienu vienīgu vēstures entuziastu pie vairākiem instrumentiem,visticamāk, tā arī paliktu viens no daudziem pasaules mūzikas projektiem.
Runaljod – Yggdrasil vislabāk izbaudīt klausoties vienatnē, šis noteikti nav lieliem un skaļiem pasākumiem piemērots ieraksts. Kāds klausītājs albumā meistarīgi iepīto senatnes dvesmu saklausīs labāk, cits sliktāk, taču viens ir skaidrs – tā noteikti tur ir un viscaur Runaljod – Yggdrasil atbalsojas seno skandināvu garīgās pasaules redzējums.
Kopumā jāsaka, ka Einara “Kvitrafna” Selvika muzikālo daiļradi ir visai grūti apzīmēt ar noteiktu žanru birkām un Wardruna mūzika runā pati par sevi, savukārt Runaljod – Yggdrasil ir tas albums, kuram būtu jāatrodas katra pasaules un folkmūzikas cienītāja ierakstu kolekcijā.
