2008.gadā, stāvot pie luksofora netālu no Juglas Maxima, kāds vietējais man apvaicājās, vai negribu uz Slayer koncertu tajā vakarā Tallinā. Biļeti viņš pārdeva par smieklīgu cenu, bet uz doto brīdi pat tik daudz naudas nebija makā. Vēlme redzēt Slayer dzīvajā tikai auga, līdz brīdim, kad mēs, Alternative.lv komanda, aizdevāmies uz 2014.gada Brutal Assault, kur vieni no headlaineriem bija tieši Slayer. Diemžēl tajā koncertā grupa spēlēja jau bez Hanemana (Jeff Hanneman), kurš mira no aknu mazspējas 2013.gadā, un Lombardo (Dave Lombardo), kurš pameta grupu arī tajā pašā 2013.gadā nesaskaņu dēļ.
Ļoti spilgti atceros, ka pirms Slayer uzstāšanās Brutal Assault biju uz blakus esošo koncertu, tāpēc jāmēro bija tikai pāris metri, bet pūlis pie skatuves bija savācies milzīgs. Varētu pat teikt, ka tur bija gandrīz visi festivāla apmeklētāji. Jebkurā gadījumā, lielās gaidas pārvērtās lielā vilšanās. Tik ļoti atspēlētu, neenerģisku, neemocionālu koncertu nebiju piedzīvojis sen. Kādā brīdī pat pieķēru sevi žāvājamies, un tajā brīdī priekšstats par Slayer pavisam mainījās.
2015.gads sākās ar ļoti daudz solījumiem. Arī lielais thrash četrinieka aizbergs bija sakustējies. Slayer, neskatoties uz sastāva izmaiņām, bija lielu soli priekšā pārējiem – tika nosprausts mērķis izlaist albumu ar nosaukumu Repentless vēl šogad. Radās jautājumi par jauno albumu par to, vai grupa spēs radīt Slayer cienīgu materiālu bez ideju ģeneratora Džefa un vai vispār ir nepieciešams iet vecajās pēdās, jo, iespējams, tas var radīt lieku spriedzi.
Uz papīra it kā visam vajadzētu strādāt. Kā otrs ģitārists jau kopš Hanemana veselības problēmu sākuma sastāvā darbojas Gerijs Holts (Gary Holt) no Exodus, turpretim par bungām atbildīgais tika iecelts bijušais grupas dalībnieks Pauls Bostafs (Paul Bostaph), kurš piedalījies ļoti daudz thrash projektos. Savukārt visu materiālu bija uzņēmies sarakstīt Kings (Kerry King) viens pats.
Tāpat kā pirms 14 gadiem God Hates Us All, Repentless arī iznāca 11.septembrī. Jau ar pirmajām notīm ievaddziesmai Delusions of Saviour var viegli uzelpot, jo skan pēc Slayer. Albuma tituldziesma Repentless ir standarta thrash gabals ar lipīgu pamatrifu, ātriem soliņiem un piedziedājumu, kuru viegli atcerēties un kuram jau pēc pirmās noklausīšanās reizes var bez problēmām dungot līdzi.
Viennozīmīgi vokāls šo albumu padara vēl enerģiskāku. Dziesmā Vices Arajas (Tom Araya) bļāviens A Little Violence is the ultimate Drug/ Let’s Get High iedzenas ausīs tik dziļi, ka pēc tam šo saukli neiespējami vairs izdabūt laukā. Bostafs pie Take Control un Vices ļoti labi pierāda, ka ir arī spējīgs albumam dot tieši nepieciešamo daudzumu ar double bass, lai Lombardo kļūtu pat nedaudz skaudīgs. Savukārt Holts pieber vēl papildus ogles soliņiem, lai uzkurinātu šo Slayer mašinēriju. Abi jaunpienācēji padara šo albumu nedaudz grūvīgāku.
Albums ir ļoti interesants. Dziesmās negaidīti mainās temps, piemēram, jau minētājā Take Control un daudzās citās. You against You un Atrocity Vendor iederētos ļoti labi pie Slayer pancīgā kaveralbuma Undisputed Attitude. Kā jaunatklājums pašam Kerijam un visai pārējai pasaulei varētu būt When The Stilness Comes, jo parasti pie spocīgajām dziesmām strādāja Džefs. Pats Kings nespēja noticēt, ka ir sarakstījis tādu dziesmu, turklāt kādā intervijā atzinās, ka dziesmas dēļ viņam pat uzmetusies zosāda. Interesanti, ka dziesmā Implode ir vēl viena atsauce uz God Hates Us All albumu, proti, tajā ir rindiņa: “I’m pretty sure that God still hates us all”.
Protams, vissvarīgākais gabals, ko visi gaidīja, ir Piano Wire. Viens no diviem gabaliem, pie kura vēl strādāja pats galvenais arhitekts. Negribētos dziesmu noniecināt, bet uz visa kopējā fona tā neizceļas. Tikai nepārprotiet, dziesma ir laba, bet tā viennozīmīgi nav albuma labākais skaņdarbs. Turklāt vismaz man personīgi sākums nedaudz atgādināja Metallica gabalu Disposable Heroes, tik drusku ātrāks. Ar šo dziesmu rodas neliela nepabeigtības sajūta. Varbūt pat grupas biedri vēlējās publicēt dziesmu, īpaši to nemainot. Gaidīsim nākamajā albumā otru Džefa dziesmu!
Uzreiz ausīs iekrīt albuma kvalitatīvais mikss. Viss skan ļoti organiski, plūstoši un vienmērīgi, nevis kā pie iepriekšējā albuma World Painted Blood, kur bungas un vokāls bija skaļāki. Šeit liekas, ka viss ir tik cieši nostrādāts, ka brīvu vietu starp notīm nav. Viss ir īstajās vietās! Iespējams, tiešām šis ir labākais albums kopš God Hates Us All.
Protams, Slayer nav no jauna atklājuši riteni vai arī kaut kādā citā veidā mainījuši uzskatu par thrash metal virzienu. Repentless ir klasisks thrash albums, bet tā veidošana, konteksts un pārvarētās grūtības padara šo albumu par tādu kā simbolu grupas ilgtspējībai un radošumam. Iespējams, Slayer ir sava žanra dinozauri ar 34 gadu stāžu, bet ar jauno veikumu ir pierādīts, ka nekas viņus nevar apturēt.
P.S. Piedāvājam ieskatīties nedaudz savādākā albuma apskatā.
