Sāksim ar nelielu atskatu vēsturē. Relicseed iepriekšējo albumu Slaughterhouse izdeva pirms trīs gadiem MicRec paspārnē. Grupa devās pēc Latvijas mērogiem apjomīgā tūrē pa ASV, pelnīja atzinīgas atsauksmes par albumu, izdeva video utt. Tagad, beidzot pienācis laiks klausītājiem atgādināt par savu eksistenci, Relicseed 20. oktobrī digitāli izdos minialbumu Ideoloģija, ar četriem pašdarinātiem gabaliem un vienu kaveru no Līviem.
No šī sastāva grupā ir palicis tikai tās ģitārists un vokāls Edgars Rakovskis. Tomēr tas netraucē Relicseed braukt tūrē, kur tiek pieaicināti dažādi papildspēki.
Sāku ar šo faktu, jo man vienmēr ir bijis svarīgi, ka grupa ir simbioze un savstarpēja mijiedarbība, kā rezultātā rodas grupas mugurkauls un kopīgais viedoklis. Starp mūziķiem veidojas saikne, kas nodrošina konkrēta skaņdarba skanējumu. Protams, Ideoloģijas tapšanā ir piesaistīti dažādi speciālisti, un skaidrs, ka Edgars Rakovskis ir ieguldījis nenoliedzami apjomīgu darbu, bet, ņemot vērā grupas mainīgo sastāvu, man ir grūti šo drūmo domu izdzīt no prāta, proti, vai pieaicinātie viesmākslinieki spēs tieši tāpat nospēlēt dzīvajā un vai mūziķi spēs no notīm uztvert to noskaņu un dziesmas dvēseli.
Turpinot par pašu Ideoloģiju, albums ir ļoti tehniski noslīpēts. EP aizsākas ar dziesmu Kanibāla Dienasgrāmata, kuras sākuma rifs varētu pat skaldīt marmora klintis. Rifs tiek aplipināts ar bungām, kurām nedaudz vēlāk pievienojas Rakovska skarbais vokāls. Dziesmu teksti ir par sociālām un politiskām tēmām, turklāt, ņemot vērā to, ka albuma pirmā dziesma tika nodota klausītājiem pirms trīs gadiem, tēmas vēl joprojām ir aktuālas.
Teksti ir tikpat nostrādāti, kā visa instrumentālā daļa. Tie ir smeldzīgi un sāpīgi, piemēram, rindiņas no Ne mirusi sirds: "Cel, jel! Ved mūs! Nav sabrucis tilts pāri bailēm. Tumšs mans prāts, bet ne mirusi sirds. Vēl aizvien es mīlu šo zemi, kaut iztālēm." Iespējams, tā ir personīgā pieredze vai arī kāda cita cilvēka piedzīvotais, bet teksti atklāti runā par problēmām, ar kurām saskaramies ikdienā gan privātās dzīves, gan valstiskā mērogā.
Ja Attieksmes Aprēķins iesākas nedaudz atšķirīgi un pat melodiski, tad turpinājumā piedziedājums un dīvainā iespēle ap ceturto minūti noved tevi no domas, un nekādi nevari atcerēties dziesmas sākuma posmu. Albuma tituldziesmas sākuma rifs pēkšņi liek tev pārslēgties uz pirmo dziesmu un salīdzināt, vai gadījumā neklausies vienu un to pašu gabalu. Ģitārpartijas rokraksts viscaur šajā albumā ir ļoti līdzīgs, kā rezultātā tu apmaldies ierakstā un nezini vairs, kurā vietā atrodies.
Uz papīra viss liekas ideāli, proti, tekstus varētu izdot kā atsevišķu dzejoļu krājumu, instrumentālās partijas vietām ir ļoti sarežģītas, kā arī Rakovskis noklāj plašu vokālo spektru. Tieši tā ir EP problēma, visa kā ir par daudz. Albumā savijas daudz dažādi žanri, citviet ģitāras izklausās kā no kādas melodic death metal bandas, savukārt citur vokālu varētu pielīdzināt grandžam.
Dažādie stili prātam liedz Ideoloģiju nolikt kaut kādā konkrētā plauktiņā, dziesmas ir tik ļoti daudzslāņainas, ka tās pazūd, un sāk likties, ka tās ir vienādas. Rezultātā no albuma aizķeras tikai pēdējais skaņdarbs, Līvu kavers Es karājos tavā bizē, kas drusku atsvaidzina ierakstu, jo atšķiras strukturāli no pārējā EP.
Es negribētu teikt, ka Ideoloģija ir slikts ieraksts. Manuprāt, sen nebiju dzirdējis tik spēcīgus rifus, kuriem ir potenciāls tavu uzmanību notvert un likt klausīties no pirmās līdz pat pēdējai sekundei. Bet uzmanība ir tā kā siermaize, proti, jo vairāk tu liksi tai sieru, jo vairāk tev tā negaršos; jo vairāk slāņu mūzikai, jo grūtāk to uztvert. Varbūt tas ir solis pirms īstā meistardarba? Varbūt Relicseed, izdodot šo albumu, piebeidz iepriekšējo posmu, lai uzsāktu jaunu?
