ALBUMU APSKATI

Nile – At the Gates of Sethu (2012)

Edžus Miķelsons
Edžus Miķelsons 04.09.2012. 13:49
Šīs vasaras vidū ar trīstūkstoš gadus seniem lāstiem un cietu apņemšanos mūsu dvēseles un miesu izbarot Nīlas krokodiliem jaunu albumu klajā laidis leģendārais Dienvidkarolīnas tehniskā nāves metāla trio Nile. Starp citu, par tiem lāstiem es pavisam nopietni – recenzijas tapināšanas gaitā sāka pamatīgi asiņot deguns. Sak’- negrābsties, mirstīgais, gar lietām, par kurām tev sajēgas nav!

„At the Gates of Sethu” ir septītais pilna garuma studijas albums, ko tēvocis Karls Sanders (Karl Sanders) & Co ceļ galdā, un, kaut iznācis samērā nesen, jau pārcietis labu devu šitstorma no vecajiem Nile cienītājiem. N-tajās tīmekļa un YouTube video recenzijās tiek čīkstēts gan par radošuma trūkumu (lai kas arī ar to būtu domāts), gan par čābīgu vokālu, bet galvenokārt par it kā neveiksmīgu producentu darbu albumu miksējot un māsterējot. Tad nu ar to arī sāksim.

Manuprāt, At the Gates of Sethu skanējums ir ne gluži lielisks, bet labs noteikti. Kritiķiem varu daļēji piekrist vienā punktā – atsevišķos brīžos pults vīru darbs man kā neprofesionālim šķiet nedaudz neviendabīgs un peldošs no dziesmas uz dziesmu. Esmu tomēr radis albumus uztvert kā monolītu vienumu gan idejiski, gan muzikāli, gan tīri tehniskā skanējuma ziņā. Bet tie ir tikai daži atsevišķi gadījumi, un, kā jau minēju, neesmu profesionālis, tāpēc mans spriedums šajā jomā jāuztver tikpat nopietni kā demokrātija Ziemeļkorejā.

Tomēr neizpratni raisa komentāri par „plāno” bungu skanējumu, kuras pie tam vēl esot pārlieku dāsni notrigerotas un skanot gandrīz kā bungmašīna. Bet protams. Jo Džordžs Kolliass (George Kollias) arī ir bungmašīna. Un man ir bail iedomāties, kā pie Nile standarta tempiņa (variācijas no 200 līdz 280 sitieniem minūtē) pilnā kardānā skanētu netrigerota, tumīgi noskaņota basbočka.

Par „plānumu” runājot, ieteikums ir tikai viens – pirms izdarīt secinājumus, vēlams albumu pāris reizes noklausīties normālā kvalitātē, nevis pārkompresētā MP3 formātā. Bungas, manuprāt, skan ļoti definēti, savākti, izšķirami – kā jau ašai tehniskai detuhai pienāktos. Mana personīgā vēlme būtu pavisam nedaudz (par pāris simtdaļām deathcibelu) skaļākas gičas zemajā galā. Jebkurā gadījumā, skaņa ir krietni vien labāka, kā, piemēram, 2007.gada Ithyphallic (kas gan arī citos aspektos nav nekāds etalons un spodrināma rota pie Nile ceremoniālā apmetņa).

Ja par par pašu albumu īsi un konkrēti, tad lielos vilcienos nekā jauna – lieliska rifāža (ko tu neteiksi), ne tik lieliski soliņi. Gaumes jautājums, man nekad nav patikuši Nile soliņi.

Sākums ar nelielu ambienci – uguns sprakšķēšanu un relaksējošiem nolemto kliedzieniem – ir gana ilgs, lai vidējais desumetālists paspētu ar alus kausu rokā iekārtoties dīvānā un ievilkt elpu, jo pēc pusminūtes pār galvu pārveļas masīvs, nospiedošs skaņas vilnis, kas drīz jau tiek caurvīts ar Nile cienītājiem tik pazīstamajiem eksotisko skaņkārtu virknējumiem Kolliasa pārcilvēcīgo blāstbītu pavadībā.

Pirmos trīs gabalus Nile i’ nedomā atlaist grožus tempa ziņā, diezgan pamatīgi uzvelkot klausītāju, un trešā gabala „The Inevitable Degradation of Flesh” otrajā pusē demonstrējot ne tikai savu spēju virtuozi virpināt pirkstus pa grifu, bet arī rakstīt patiešām lipīgus rifus. Ar nākamo gabalu „When My Wrath Is Done” var nedaudz atvilkt elpu pēc ievada sprinta un ļaut ekstra zemam vidēja tempa rifam un Sandersa aizkapa groulam drusku ieplēst bungādiņas. Bet tikai tik ilgi, līdz sekojošais gandrīz pusdziesmu garais soliņš atkal uzgriež pamatīgu audiālu smilšu vētru.

Tālākais ir vienkārši fantastika. Instrumentālais ambient iespraudums „Slaves of Xul” ir kā starpbrīdis pēc pirmā cēliena, sagatavojot albuma augstākajam punktam - titulgabalam „The Gods Who Light up the Sky at the Gate of Sethu”. Šajā gadā esmu bijis slinks klausītājs un droši vien šo to esmu palaidis garām, bet, liekot roku uz sirds, varu teikt – ievadā dzirdams labākais detuhas rifs, ko man šogad nācies baudīt. Bonusā – laba, kaut diezgan klasiski ieturēta struktūra un nenogurstošs Kolliasa ložmetējs gruntīgai aizmugurei. Ja nu kādam no jums, klausoties albumu, mūzika aizpeldējusi uzmanības otrajā, trešajā vai septītajā lokā, ļoti liela iespējamība, ka tieši šajā momentā alus malks aizķersies pusrīklē, jo Nile jūs būs saķēruši aiz... Nu jā, saķēruši aiz kaut kā un liks ieklausīties. Un ir tā vērts. Mans verdikts - albuma labākais gabals.

Nelaimīgas ir tās dziesmas, kam lemts albumā atrasties uzreiz aiz šādiem šedevriem. Tā spozmes ēna gluži vienkārši ir pārāk nospiedoša - „Natural Liberation of Fear Through the Ritual Deception of Death” lika nolaisties uz zemes un uzlikt to atkārtoti, jo, kamēr kompozīcija jau pusē, attopos aizvien domās kavējamies iepriekšējā.

Man par laimi nākamais ir „Tribunal of the Dead”. Bāzēts uz vidēji lēna tempa kačīga rifa, tas varbūt nav klasisks Nile, bet lielisks death metal gan. Tiešs, vienkāršs (priekš Nile standartiem, protams), bet pilnībā pašpietiekams. Jā, pārsvarā jau man patīk lēna un vidēja tempa detuha. Vilties neliek arī sekojošais „Supreme Humanism of Megalomania” – dinamiska, eksotiski melodiska prelūdija tam, kam vajadzētu būt grand finale.

Fināls gan šoreiz nav ar vētrainiem aplausiem un salūtu. Nav sprādziena, nav pārsteigumu. Ne patīkamu, ne nepatīkamu. Ir vien masīvs, visaptverošs skaņas blāķis, kas kā ceļa rullis visu iepriekš dzirdēto - ikkatru skaņas drumstalu, katru frāzi - sapresē vienā veselumā, nosēdina apziņā un aizzīmogo vārtus līdz nākamajai reizei, kad K.Sanderss, D.Tolerveids un Dž.Kolliass būs atkal gatavi caur tiem mums virszemē nest un nāves metālā materializēt gadu tūkstošiem puvušo Ēģiptes kapeņu gaisu.

Verdikts: „At the Gates of Sethu” varbūt gluži nevelk līdz nu jau par nemirstošu klasiku kļuvušajam „In their Darkened Shrines” un ATGOS priekšgājējam „Those Whom the Gods Detest”, bet manā skatījumā arī nav pelnījis lielu daļu no saņemtās kritikas.

Nile lielākā problēma – viņi aizvien sev uzstāda pārāk augstu latiņu, līdz ar to arī fanu ekspektācijas. Tā jau ir – jo labāk tu dari, jo vairāk no tevis gaida. Ģēnijiem kļūdas nepiedod. Taču „At the Gates of Sethu” nav kļūda. Tas ir labs albums, vienīgi nolemts atrasties sava priekšgājēja ēnā. Noklausies! Noklausies divreiz

Mūzika: 8/10
Izpildījums: 10/10
Skaņa: 8/10

Atmosfēra: 7/10

Vāciņš: 7/10

Kopā: 8/10

Blice: Nile
Albums: At the Gate of Sethu
Leibls: Nuclear Blast Records
Izlaists: 29.06.2012 (Eiropa); 03.07.2012 (ASV)

Dziesmu liste:

1. Enduring the Eternal Molestation of Flame
2. The Fiends Who Come to Steal the Magick of the Deceased
3. The Inevitable Degradation of Flesh
4. When My Wrath is Done
5. Slaves of Xul
6. The Gods Who Light Up the Sky at the Gate of Sethu
7. Natural Liberation of Fear Through the Ritual Deception of Death
8. Ethno-Musicological Cannibalisms
9. Tribunal of the Dead
10. Supreme Humanism of Megalomania
11. The Chaining of the Iniquitous
Bonus tracks:
12. Enduring the Eternal Molestation of Flame (Instrumental)
13. The Inevitable Degradation of Flesh (Instrumental) 

Lasi vēl

Komentāri

Esi pirmais, izsaki savu viedokli!

Izsaki savu viedokli

Alternative.lv neuzņemas atbildību par komentāru saturu, kā arī aicina ievērot vispārējas ētikas normas un LR likumdošanu. Portāla pārstāvji patur tiesības dzēst neatbilstošus komentārus, kā arī uzsver, ka neskaidrību gadījumā administratoriem vienmēr taisnība.

JAUNUMI

PASĀKUMI

12.dec
ceturtdiena

Eluveitie, Lacuna Coil, Infected Rain

Melnā Piektdiena, Brīvības gatve 193c, Rīga
12.dec
ceturtdiena

Mortons

Autentika, Bruņinieku iela 2 Riga
13.dec
piektdiena

Piektdiena, '13.

Melnā Piektdiena, Brīvības gatve 193c, Rīga
13.dec
piektdiena

Tesa un Židrūns

Ādmiņu iela, Ādmiņu iela 4, Rīga
13.dec
piektdiena

Pūķa Gars

Ansamblis, Robežu iela 38 Riga, Latvia

FORUMS