Kad es pirmo reizi padzirdēju, ka viena no manām mīļākajām blicēm Every Time I Die ar vairāk kā sešpadsmit gadu pieredzi un sešiem studija albumiem padusē beidzot dodas studijā kopā ar leģendāro Kurtu no Converge, man kājas palika mīkstas. Ar grupas iepriekšējā 2012. gada albumu “Ex Lives” vēl jo projām smagā rotācijā un apziņu, ka, lai nu kurš, bet Kurts Ballou jau nu brāķus nepieļauj, vairāk kā visus vasaras festivālus un citus pasākumus kopā ņemot, gaidīju 1. jūliju, kad beidzot oficiāli veikalu plauktos, pasta kastītēs un atskaņotājos nokļūs jaunais grupas CD – “From Parts Unknown”.
Godīgi sakot, satraukums bija lielāks nekā pirms augstākās matemātikas eksāmena ziemas sesijā. Kādu brīdi tomēr izvairoties no atskaņošanas, jo negribās piedzīvot aplauzienu, tomēr nospiedu Play. Ieraksts sākās ar dziesmu “The Great Secret”, kas iesākās ar nelielu, vienkāršu, bet tai pat laikā tumsnēju ģitāras strinkšķināšanu, bet jau pēc pāris sekundēm kļuva par reālu sitienu pa seju. Lai gan rifi tika mētāti apkārt ar tikpat lielu izšķērdību, ka grupas pirmajā ierakstā, nepamet sajūta, ka iepriekšējā albuma pirmais gabals ir spēcīgāks. Nekas. Lai iet otrais gabals. Arī šis liek domāt, ka grupa, producenta vadīta, būs aizgājusi tiešāku HC ceļu kā iepriekš, un papildspēki no Coalesce vokāla formātā, vēl vairāk pastiprina aizdomas, ka šis albums būs tikai kārtīgs face-melteris…
A kur tad foršās melodijas, kas mijoties ar hardcore/metalcore elementiem padarīja šo grupu interesantu? Nekur tālu nebija jāmeklē. Trešā dziesma - “Decayin with the Boys” - ir tieši tas, kas mani visvairāk piesaista šai grupai. Kačka, kas vijās kopā ar kečīgiem, tomēr nepārsaldinātiem hookiem. Ballīšu hardcore, kā man patīk to nodēvēt, vēl jo projām turas līmenī un ir neatņemama grupas sastāvdaļa. To apzinās arī pati grupa, uzfilmējot klipu savu draugu mājās…
Tālāk seko divas pēc nu jau pierastiem ETID standartiem darinātas dziesmas, kas godīgi sakot, uz visas diskogrāfijas fona ar neko īpašu neizceļas. To gan pēc brīža izlabo dziesma “Moor”, kur beidzot piezogas tā sajūtu, ko gribēju iegūt no Kurta rokas. Dīvainu skanējumu un vispārēju neērtuma sajūtu. Šī ir tā dziesma, ar kuru austiņās nākt mājās nakts vidū caur mežu.
Pārējais albums ar neko pārāk pārsteidzošu neizceļas. Žēl, ka, droši vien, autortiesību dēļ, albumā netika iekļauta ilgi solītā Nirvanas dziesma “Tourettes”. 14 stabilas dziesmas, kurās ģitāristi Endijs un Džordans visa albuma garumā turpina griezt rifu pēc rifa, nedaudz atsauc atmiņā grupas pirmsākumus, tomēr kopumā jāatzīst, ka albums nav nekas īpašs. Vai nu manas cerības bija pārāk augstas vai vainojams ir internets – saceļot pārāk lielu traci, par to, ka albums esot kaut kas nepārspējams, bet pēc manas mērauklas “From Parts Unknown” ir vienkārši labs, stabils, Every Time I Die albums. Par to gan neliecina diezgan augstie “tirgus” rādītāji un kritiķu labās atzinības.
Tad vēl interesanti ir klausīties viņu iekš auto. To vienmēr ir jauki darīt ar visiem ierakstiem, jo mašīnā, vienākrši, forši skan parasti. Un tā ieraksta sajūta ir citāda, viņš tik labi der braucot pa lielo Rīgu, haha. Viss ieraksts. Un vispār, tu neesi neko pieminējis par to, cik tas ieraksts ir mākslīgi netīrs uztaisīts. Cik interesanti iespēlēts un samiksēts. Bungas piemēram, var just, ka ir sistas no visa spēka un tā arī skan, nav tur nekāds pārtrigerots parkway drive vai kaut kas uz to pusi, viss ir tāds dzīvs un dabīgs, var just vibrāciju. Liekas, ka tepat aiz sienas spēlē. Un tanī pat laikā viņš ir tāds netīrs, nu, diezgan netīrs ieraksts, priekš "tā līmeņa". Iedomājies, ka viss šis varēja skanēt tādā miksā, kā ir BMTH pēdējais vai Dillingeriem pēdējais albums. Tas nebūtu tas. Tā kā viss šis kopā tomēr veido tādu patieso un, tiešām, ļoti labi Every Time I Die. Ziemā uz konci būs jābrauc.