Tā vietā, lai stāvētu garās rindās pie muzejiem, kuri, kā vakara gaitā norādīja grupas Omertà basģitārists Eduards Beķeris, ir atvērti arī pārējo gadu, saujiņa rokmūzikas cienītāju sestdienas vakaru nolēma pavadīt klubā „Melnā Piektdiena”, kur pirms īstā Rīgas maratona notika cits, alternatīvāks, bet tikpat intensīvs muzikāls skrējiens ar piecām dažāda kalibra, brieduma un žanra grupām.
Lai jūs nemulsina Pain Fiction sociālajos tīklos redzamie četrciparu skaitļi, apvienība ir pavisam jauna un uzstājās tikai otro reizi, taču nezinātāji nepateiktu. Skaidri redzams, ka grupa pirms kāpšanas uz skatuves mēģinājumu telpā ir izlējusi pietiekami daudz sviedru un sagatavojusi kvalitatīvu materiālu, kas skanējumā atgādina tādas modernā hārdroka grupas kā Stone Sour un Alter Bridge, vietām pastiprinot to ar kādu metālam vai metalkoram raksturīgu rifu, kas nav pārsteigums, ņemot vērā dalībnieku iepriekšējo pieredzi (Intricate un Enhet). Apņēmība, pārliecība un saturs ir, taču arī Pain Fiction kā jau visām jaunajām grupām, vēl nepieciešams laiciņš, lai pa īstam iejustos, pat ja daļai sastāva skatuve nav sveša. Noteikti ieteiktu pievērst šai grupai uzmanību un apmeklēt kādu no nākamajiem koncertiem.
Grupu Oghre (no Ogres) pāris reizes dzīvajā jau biju redzējis, tāpēc šovakar tā bija viena no manām gaidītākajām grupām. Haotiskā žanru jaukšana starp stoner metālu, netīru pankroku un noise roku atgādināja kaut ko, kas varētu rasties, ja The Dillinger Escape Plan izpildītu Queens Of The Stone Age dziesmas. Pārsvarā izpildījums ir tikai instrumentāls, taču pa īstam Oghre izceļas tad, kad iesaistās arī vokālisti. Solo ģitārista balsī dzirdamas tikai letiņiem raksturīgā hardkōra (skat. Cita Attieksme) iezīmes, ko noteikti var un noteikti vajadzētu izmantot biežāk. Pietam, ļoti gribētos dzirdēt, kāds liriskais saturs būtu dziesmai, kuras nosaukums ir „Tehno-Jēzus Krucifikācija”.
Vakara pieredzes bagātākā apvienība Apēdājs liekus komentārus neprasa. Dzelzs Vilka (ceru, ka grupai nav apnicis šis salīdzinājums) neadekvātais, perversākais, bet visnotaļ draudzīgais un labsirdīgais pusbrālis arī šajā vakarā pieticīgajam „Melnās Piektdienas” apmeklētāju pūlim (ja to tā var nosaukt) sniedza kvalitatīvu koncertu.
Par godu Girgensona sitienam krievu hokejistam pa kājstarpi trīs no pieciem Once Upon dalībniekiem uz skatuves kāpa balti-sarkanos hokeja kreklos. Iespējams, šāds apģērbs izvēlēts arī tāpēc, ka grupa dienu iepriekš notikušajā „Metal 2 The Mases” konkursā ieguva iespēju pārstāvēt Latviju „Bloodstock” festivālā Anglijā, finālā aizliekot kāju priekšā Deodium un Dehead. Once Upon skanējumā dominē alternatīvā metāla (Tool, Mudvayne) un „ne-pussy” metalcore (Norma Jean, Every Time I Die) kombinācija. Arī izpildījums un uz skatuves jūtamā enerģija ir pietiekami labā līmenī, lai atstātu pārliecinošas un daudzsološas grupas iespaidu.
Indygo dažādu apsvērumu dēļ šajā koncertā tomēr neuzstājās, tāpēc kā pēdējie jau pēc pusnakts uz skatuves kāpa Omertà - viena no visstraujāk augošajām pašmāju grupām (saņēmuši arī „Straujāka izaugsme” trofeju Alternative.lv gada balvā). Starp grupas dalībniekiem ir nepārprotama ķīmija un muzikāla sapratne „no pusvārda”, kas ar katru koncertu arvien spēcīgāk izpaužas arī uz skatuves. Lai gan apvienība izpilda tikai instrumentālu mūziku, Omertà dziesmām ir stingra struktūra ar treknām basa partijām, kas darbojas kā pamats biežiem ģitāru soliņiem, bet pēc vokālista nemaz neprasās (vairs nē).
