Skatuvi ieņemot latgaliešu dziesminiekam Sovvaļnīkam, bija zināms, ka viņš šoreiz spēlēs ne savu parasto (smagāku-par-Iļģiem) etnoroku, bet gan pavisam citu versiju: akustiskā ģitāra pašam, un komandā — taustiņniece ar divām perkusionistēm. Sasniegtais efekts bija pavisam interesants: garas un monotonas, bet ne garlaicīgas kompozīcijas, par kurām likās — kaut tās nekad nebeigtos! Šādu kombināciju panākt ir jāprot: līdzīgi skan tikai tāda grupa kā Sun Kil Moon vai Marka Kozeleka soloieraksti… Cerams, ka Sovvaļnīkam šī nebūs vienīgā reize ar šādu akustisko uzstāšanos!
Pēterburgas Psilocybe Larvae grieza brangu «dūmdesu» (neoficiāli latviskots nosaukums doom un death metālu sakausējumam), kas pēc Sovvaļnīka meditatīvā latgaļroka pamazām atgrieza Drūmvakara klausītājus pie dzīvības, un drīz jau arī sākās matu purināšana un ārdīšanās pie skatuves. Ar katru dziesmu demonstrēdami savā stilā ko jaunu, Psilocybe Larvae nospēlēja ilgāk, nekā viņiem bija paredzēts, un tika izsaukti spēlēt vēl — tātad droši vien Latvijā tiks gaidīti arī citreiz! Neoficiāli kļuva zināms, ka šajā grupā valda dzelzs diktatūra: grupas līderis ir tāds Putins, ka nemaksā saviem biedriem viņu honorāra daļu, ja tie pirms koncerta ir dzēruši. Lūk, kāda cena jāmaksā par panākumiem mūzikā!
Un tad bija klāt viena no Latvijas šobrīd (un — cerams — arī turpmāk) izcilākajām koncertgrupām. Relicseed sāka ar jaunu dziesmu angļu valodā, pārgāja pie saviem hitiem «Sapnis», «Slaucējs Smalkjūtīgais», «Dieva Sindroms» un citiem darbiem dzimtajā valodā, nogriežot arī Steel Panther kaveru, vēl dažas jaunas dziesmas angliski, un nobeidzot ar «Bailēm». Bija redzams, ka koncertēšana Amerikā ļāvusi Relicseed krietni uzlabot jau pirms tam spēcīgos vokālus — šeit tas vairāk attiecas uz piebalsotājiem (basistu un ģitāristu), kamēr Relicseed līderis Edgars Rakovskis savu poētiski augstvērtīgo, psiholoģiski precīzā tvērienā sacerēto liriku izkliedza un izrēca ar Toma Araijas (Slayer) cienīgu sāpi un pārliecību (jāpiebilst, ka reālajā dzīvē Rakovskis runā klusā, nosvērtā tenorā…). Drūmvakaram par godu P3LICAN leibls bija izlaidis piecu dziesmu EP ar jaunu gabalu «Brothers’ Tears» no topošā Relicseed albuma, kā arī četrām citu grupu kaverversijām. Šim diskam tirāža ir tikai 120 eksemplāri, un ārpus Drūmvakara to droši vien varēs dabūt tikai pie paša leibla. Ja nav jau beidzies.
Un tikai ar Frailty uznācienu Drūmvakars pārgāja pie tīra doom metāla! Šoreiz Frailty spēlēja visgarākās, visdrūmākās un vislēnākās dziesmas no sava plašā repertuāra, kurš nu jau aizsniedzas divu albumu un divu EP apjomā, un līdz ar to krietni tuvināja koncerta apmeklētājus rīta sagaidīšanai un «Melnās Piektdienas» bāra izdzeršanai. Frailty ir grupa, kura savus fanus laikam nav pievīlusi nevienu pašu reizi — ne dzīvajā, ne albumā. Un, ja thrash metāla žanrā mums ir viennozīmīgi līderi Relicseed izskatā, tad doom metālā varam lepoties ne tikai ar Frailty, bet arī Heaven Grey — taču neviena no abām necenšas ieņemt līderes lomu kā vienīgā. Toties Frailty ir kas kopīgs ar Relicseed, proti, skaidri mērķi: ja Relicseed plāno turpināt tūrēt Amerikā un nostiprināties tur, tad Frailty ir izvirzījuši sev mērķi — savā žanrā būt par vienu no top 10 grupām Eiropas koncertu un festivālu apritē. Pēc Drūmvakarā redzamā ir skaidrs: jautājums nav par to, vai šis mērķis ir reāli piepildāms; jautājums ir — kad un cik drīz tas piepildīsies?
Somijas Antagonist Zero bija piešķirta funkcija spēlēt pēdējiem, un pareizi vien bija: šie mūžam reibumā esošie somi savā skatuves iznesīgumā nevilka līdzi ne latviešiem, ne krieviem, ne latgaļiem. Pareizā grupa, kam uz rīta pusi nobeigt Drūmvakaru.
Vēl viena labā ziņa — pa ilgiem laikiem «Melnajā Piektdienā» uz koncertu, kurā spēlēja pamatā vietējās grupas, klubs bija tik pārpildīts, kā to šogad bija spējušas panākt tikai tādas grupas kā Fear Factory, Sepultura un Soulfly. Vēl vairāk — Drūmvakars bija pievilinājis arī klausītājus no Igaunijas, Lietuvas, Krievijas un pat Vācijas. Spriežot pēc ierakstiem sociālajos tīklos, neviens nebija vīlies. Varbūt te ir atbilde — ja Latvijas klausītāji ir emigrējuši, tad varam pievilināt citvalstu publiku ar oriģinālu koncertpiedāvājumu? Matainie taču, kā zināms, ir tāda tauta, kam šķiet pašsaprotami braukt 1300 kilometrus pārpildītā autobusā vai piecatā četrvietīgā mašīnā, lai nokļūtu uz tādu festivālu, par kuru lāgā nav dzirdējuši pat tajā valstī, kur tas notiek!
