Šajā reizē uz jautājumiem atbildēt pacentās Alternative.lv jau daudzus gadus labi pazīstamās grupas Soundarcade pārstāvis Lauris Ābele.
Kā nonāci līdz muzicēšanai un kāpēc tieši ģitāra? Ja nespēlētu to, kuru instrumentu Tu izvēlētos?
Manā ģimenē ne vecāki, ne vecvecāki nespēlēja mūzikas instrumentus. Taču jau agrā bērnībā tēvs ļoti bieži no platēm atskaņoja The Beatles, pēc tam nopirka arī kasešu atskaņotāju Vilma un tā laika “kasešu mūzika” (no klasiskās līdz Exploited) ienācā manā ikdienā.
Līdz aptuveni 16 gadiem, mana mamma man nopirka akustisko ģitāru un ģitārspēles pamācības grāmatu krievu valodā, ko es nesapratu. Arī neviens mans paziņa nespēlēja ģitāru, un es kādus divus gadus spēlēju absolūtāko “noise” uz nenoskaņotas ģitāras, pats izdomāju noteikumus un rakstīju kasešu magnetafonā pārgriežot “uroven sapisji”, tādējādi iegūstot draivu.
Tad man kāds skolasbiedrs ieteica aiziet pie ģitāras virtuoza Viestura Doņa, kas man pirmajā dienā iemācīja noskaņot ģitāru un pamata akordus. Tā kā pirksti bija uztrenēti, viss aizgāja diezgan ātri – kādus divus līdz trīs mēnešus vēl pamācījos, kad jau sāku rakstīt pats savas tēmas.
Ja nespēlētu ģitāru, noteikti pievērstos dūdām.
Kas koncertēšanā Tev patīk visvairāk, kas – vismazāk?
Koncertēšana ir vairāk vai mazāk garīgs process. Nepatīk lietas, kas to izjauc, piemēram, ja neizdodas veikt skaņas pārbaudi uz lielas skatuves, ja, organizatori izpildot kaut kādu projektu, paši nezina, kāpēc ir uzaicinājuši grupu. Galvenais, lai tikai kāds spēlē, piemēram, Ventspilī kādā spoguļzālē deju mūzikas pasākumā utt.
Bet tagad tā gadās aizvien retāk, jo esam kļuvuši izvēlīgāki nevis savās prasībās, bet koncertu vietas izvēles ziņā. Tas ir tāpat, kā nevajag, piemēram, bezjēdzīgi ēst maģiskās sēnes ballītēs, bet aizbraukt pie dabas vai tamlīdzīgi.
Ar kuru grupu/izpildītāju (protams, izņemot savu) Tu visvairāk vēlētos padžemot?
Tas man ir sanācis daudz un, ceru, sanāks vēl vairāk. Esmu bijis dažādos projektos kopā ar dalībniekiem no Tesas, Mona de Bo, Amorālās Psihozes, Antireality, Sils, PND un daudziem citiem.
Nesen piedalījos Santas Ratnieces ģitārsimfonijas “Ondulado” pirmatskaņojumā “Skaņu mežā”, esmu spēlējis kopā arī ar Aidanu Beikaru no Nadjas un Damo Suzuki no Can.
Katrā ziņā, man šajā jomā ir ļoti paveicies, tāpēc nekādas specifiskas vēlmes sev neuzstādu.
Kuri mūziķi tevi ir iespaidojuši visvairāk; vai vari īpaši izcelt kāda pašmāju mūziķa/grupas ietekmi uz Tavu radošo attīstību?
Kad mācījos spēlēt ģitāru, mani iespaidoja Velvet Underground, Sonic Youth, Smashing Pumpkins. Vēlāk nozīmīgs bija filmas “Deadman” skaņu celiņš: Tool, Quicksand, Godspeed You!, Black Emperor.
No pašmāju māksliniekiem mani iedvesmo Tesa, Mona de Bo, Claustrum, Amorālā psihoze, Apziņas Parazīti, Haralds Sīmanis…
Kāds ir bijis dīvainākais atgadījums koncerta laikā, kas visspilgtāk palicis atmiņā?
Nu, par grupu man būtu grūti teikt – tur, šķiet, būtu ļoti daudz dīvainu atgadījumu, bet man personīgi visdīvainākā pieredze bija, kad uz āra skatuves koncerta laikā ar basām kājām uzkāpu uz metāla, kas savienoja skatuves grīdu. Tas metāls vadīja elektrību, un es tā kā sastingu – man roka burtiski pielipa ģitāras grifam un turēja vienu noti.
Kāds no grupas vēl uzmeta pārmetošu skatienu. Pirmajā reizē nesapratu, kas notiek, jo elektrības jauda nebija liela. Tā domādams, pēc kāda brīža atkal uzkāpu – dabūju vēl spēcīgāk, tāpēc tālāko koncertu nācās pārdomāt katru savu soli.
Kas ir pēdējais, kas skanējis tavā mūzikas atskaņotājā? Ko klausies ikdienā?
Es klausos daudz dažādu žanru mūziku, Taču šis rudens ir bagāts ar labiem jauniem albumiem. Klausos jauno Converge, Godspeed, Neurosis, Swans un OM.
Atslodzei tad es atskaņoju Vāgneru, Māleru un Arvo Partu. Ābols man nesen ieteica arī Džonu Taverneru, kas ir ļoti labs.
Kādas ir Tavas superspējas?
Es varu diezgan ilgi iztikt bez miega.
Kāds būs pirmais komentārs zem šīs intervijas?
Nezinu, cik daudz cilvēkiem interesēs manis teiktais, tāpēc nevaru uzminēt.
Vēlies ieteikt nākošo mūziķi vai savu jautājumu?
Atstāj to komentāros!
