Ir daži priekšnosacījumi, pareizāk, grupas, bez kurām šī izlase būtu neiedomājama. PND, Inokentijs Mārpls, Kriegopfer. Šķiet, tas arī viss. Trīs grupas, kuras izlases caurvij kopš otrās kompilācijas.
Liels prieks, starp vairāk kā trīsdesmit listē lasāmajiem nosaukumiem, ieraudzīt U-13, šā gada antipozitīvo novitāti Kapakmens, Johnny & the burnouts, Bikes against the machine un grupu Smeldze.
Ieliekam disku atskaņotājā, pirms tam gan atkorķējam alus pudeli, un turam gatavībā jau pirkstos izvirpinātu cigareti un sērkociņu kārbiņu. Nospiežam PLAY un aiziet! Gluži kā dunoši deniņi paģiru rītos sit Smeldzes bočka. Dziesmu Asaras biju dzirdējis jau iepriekš. Atceros, toreiz man tā ļoti iepatikās, jo lirika apliecina visiem zināmo. No rīta Tu ierunā porno, un pusdienās spriedzes filmu, un vakarā raudi, ka bērniem nav māju!
Nedrīkst nepieminēt Bikes against the machine, kuri enerģiski turpina. Šoreiz dziesma par zaļo dzīvesveidu, tātad velo. Iespējams, Zaķis ar savu soloprojektu ir nedaudz sačakarējis imidžu, bet gabals ir godam. Nihilistiskais old skūl hc un teksts – pohuj, kur... mēs braucam ar vel ir vietā. Ne reizi arī man kā velosipēda vadītājam šis gabals ir uzsitis asini, braucot pa Rīgas nekaunīgajām ielām.
Man parasti ātri pielīp dziesmas, ko kāds dungo līdzās. Tāpat man līp dažādi vārdi vai izsaucieni. Izsaukšu policiju, pūķis pītijs - šie ir tikai daži piemēri, kas neatstāj mani. Tiem pievienojies ir vārdu salikums Jānis Čakars. Man patīk vokāls. Atsit vecos torņa ierakstus mūsdienīgā skanējumā.
Protams, apgalvosiet, ka cilvēks savu dzīvi neizvēlas, un kādam ir jāstrādā arī gigantiskā pārtikas veikalā, upurējot savu dzīvību, bet tā vis nav. Katram pieder sava izvēles iespēja un, manuprāt, tikai slinkie un vājie dara darbu, kurš viņus nomāc, izpumpē sausu un tur mūžīgā nabadzībā. Man nav īpaši jāiztēlojas, lai saprastu par ko runā Dambis dziesmā Strādnieki. Mēs dzīvojam uz vienas ielas. Dažkārt, kad esmu piemirsis nopirkt brokastis, izgriežos uz Barona ielas stūra un dodos tālāk uz Tallinas ielas stūra pārtikas veikalu, kur man garām panesās sestais, līdz malām piestumtais tramvajs ar vienādām, pelēkām, aizpampušām sejām. Tādos rītos es izjūtu žēlumu un neizsakāmu laimi, ka esmu izkūlies no šī strādnieku statusa. Nav nozīmes vai tu pārdod kurpes, veic paviršu eiroremontu, vai iesmērē Ķīnas elektropreces. Tu brauc sestajā tramvajā katru rītu septiņos, piecas dienas nedēļā un tā līdz sešdesmit piecu gadu vecumam, ja paveiksies.
Kā jau minēju,raksta ievadā – prieks, ka izlase Dambim ir izdevusies tik sātīga. Tāpēc ar lielu interesi gaidu, kas no tās sanāks šogad. Pat neskatoties uz to, ka sazin, cik procenti ir izbraukuši mazgāt traukus Anglijas restorānos, jaunas apvienības rodas. Vienīgi punk mūzikas tendence iet mazumā, kas apliecinās arī izlasē. Ja neskaita Konservētos stringus, neviena cita grupa uz šo statusu nepretendē.
Mani kā klausītāju nomāc grupas, kas par pamatu savai radošajai darbībai izvēlas prikolīgus tekstus un imidžu. Bet tā ir mana problēma. Vienmēr jau diskā būs kāda dziesma, kura krīt uz nerviem.
Bet tiem kritiķiem, kuri sūdzas par vienveidīgajiem tekstiem izlasē, es vēlētos atgādināt, ka šī nav nekāda pasaules mūzikas izlase, bet gan lokāls punk/hc kopsavilkums, kura mērķis galvenokārt ir atspoguļot politisko un sociālo situāciju iekārtā. Un, kā dzirdams, problēmas un to risinājumi joprojām nemainīgi.
Nobeigumā vēlos mudināt grupas strādāt un neturēt materiālu zem pūra, bet gan dalīties ar sastrādāto. Iespējams, šobrīd daudzi vēl nesaprot, cik nozīmīgu darbu dara Dambis, jo šaubos, ka pēc viņa būs vēl viens entuziasts, kurš apkopos skatuvē sastrādāto. Iespējams, šīs ir modernās latvju dainas. Un, iespējams, Dambis ir modernais Krišjānis Barons. Saprotams, ne dēļ bārdas analoģijas.
